Par grāmatām
09.10.2017

Sarežģītā mazgāšanās

Komentē
1

Par Pāvela Sanajeva grāmatu "Apglabājiet mani aiz grīdlīstes", "Jāņa Rozes apgāds", 2017

Pāvela Sanajeva grāmata "Apglabājiet mani aiz grīdlīstes" ir ieguvusi daudz uzmanības. Kā rakstīts uz grāmatas vāka, tā ir "iemantojusi kulta statusu Krievijā, iznākusi neskaitāmos metienos, nominēta, apbalvota, ekranizēta, iestudēta uz skatuves – arī Latvijā – un tulkota jau daudzās valodās."

Grāmata vēsta par zēna Sašas Saveļjeva dzīvi. Saša mācās otrajā klasē un dzīvo pie vecmāmiņas un vectētiņa. Jo "mamma mani iemainīja pret asinssūcēju punduri un kā smagu jo smagu krustu uzkāra kaklā vecmāmiņai". Grāmatas vēstījums ir no Sašas skatpunkta. Saša dzīvo Padomju Savienībā, 20. gadsimta septiņdesmitajos gados. Fabulas laika ritējumu nosaka varoņa Sašas pārdzīvojumi un viņa attiecības ar vecmāmiņu. Fabula vēsta par šīm – Sašas un vecmāmiņas – attiecībām, par to, kā tās ir izveidojušās, kā tās attīstās un kā tās beidzas. Grāmatā sižetiski tās beidzas, Sašam aizejot dzīvot pie mammas. Vai faktiski: mammai nozogot pašai savu bērnu vecmāmiņai, kuras šausminošais beigu monologs atgādina mīļotā nodevības un pasaules netaisnības satriekto Mēdeju. Grāmatas sižets beidzas ar vecmāmiņas nāvi. Rakstos par grāmatu tiek minēts, ka stāsts ir "daļēji autobiogrāfisks". Arī uz Latvijā, "Jāņa Rozes apgādā" izdotās grāmatas otrā vāka ir ievietota autora bērnības fotogrāfija, tā norādot, kas ir šīs grāmatas autors – mazais Pāvels, kurš to visu "daļēji" piedzīvoja.

"Mazgāšanas vecmāmiņas izpratnē bija sarežģīta procedūra, tūdaļ paši redzēsiet." Ar šo teikumu beidzas grāmatas ievads, pēc kura seko nodaļas ar dažādiem nosaukumiem. Manuprāt, apzināti vai neapzināti autors "mazgāšanos" ir izveidojis par attiecību metaforu, un, iznesot to pirms grāmatas pārējā auguma, viņš ļauj šo metaforu izmantot, lai analizētu pašu grāmatu kā attiecību – mazgāšanās – turpinājumu starp autoru un vecmāmiņu.

"Mazgāšanās vecmāmiņas izpratnē bija sarežģīta procedūra" – attiecības vecmāmiņas izpratnē bija sarežģīta procedūra. Vecmāmiņai grāmatā "Apglabājiet mani aiz grīdlīstes" sarežģīta procedūra ir visa dzīve, jo tēls, kuru redzam grāmatā, ir emocionāli un varbūt arī fiziski traumēts, ļoti sadalīts un nevesels. Viņa, Otrā pasaules kara sākumā zaudējot pirmdzimto dēlu, šķiet ir zaudējusi jebkādu drošību par pasaules kārtību un kļuvusi ārkārtīgi kontrolējoša un varmācīga. Lasot vecmāmiņas lamas un šausminošos aizvainojumus Sašam, sākotnēji ir smieklīgi, pēc tam kļūst skumji, jo ir skaidrs, ka no šīs situācijas nav iespējama izeja. Vismaz šīs grāmatas materiālā ne. Jo, domājot par grāmatu, es saprotu un ļoti skaidri apzinos: vecmāmiņas uzvedība rodas no viņas nekontrolētajām un neapzinātajām bailēm, ka viņai būtu atkal jāpiedzīvo primārā trauma – bērna nāve. Šīs bailes sajaukušās ar nespēju apzināties sevi un savas atbildības robežas. Arī autors diemžēl neredz izeju. Tāpēc grāmatas sarakstīšanas fakts kļūst par grāmatas fabulas – Sašas/Pāvela attiecības ar vecmāmiņu – turpinājumu.

Ir saprotams, kādēļ autoram bija nepieciešama šī grāmata – kā attiecību turpinājums ar vecmāmiņu. Jo bērnībā šāds solis – es viņai pateikšu, ko jūtu, – nebija iespējams. Bērni situācijā, kurā viņi tiek biedēti un lamāti, iemācās manipulēt, kas arī lieliski parādīts grāmatā. Un viņi to dara, lai izdzīvotu, jo nespēj izvērtēt (kā to izdarīju es iepriekšējā rindkopā) vecāku vai aizbildņu traumas un to, ka "viņi jau nemaz neko sliktu negrib". Bērni šādā situācijā domā, ka viņus patiešām nositīs.

Un tad, kamēr viņi vēl nav nosisti, viņu vienīgā brīvība ir izvēlēties, kur tikt apglabātiem.

Tomēr, manuprāt, šīs grāmatas klupšanas akmens slēpjas faktā, ka tā ir attiecību turpinājums ar vecmāmiņu. Tas neļauj grāmatai no personīga stāsta izaugt līdz veldzi sniedzošam vispārinājumam kopumā. (Ir atsevišķas vietas, kas to sniedz. Grāmatas otrajā daļā ir arī izcili uzrakstītas epizodes. Piemēram, jau minētais vecmāmiņas monologs.)

Par spīti manis minētajam klupšanas akmenim, šī grāmata ir ārkārtīgi liela vērtība lielai daļai Padomju Savienībā augušajiem bērniem un šo bērnu bērniem, no kuriem vairums tādā vai citādā koncentrācijā ir piedzīvojuši līdzīgu emocionālu varmācību, ir saskārušies ar nespēju izveidot līdzvērtīgas attiecības un šo problēmu risina katrs pēc savas izpratnes un spējām. Ar alkoholu, pie terapeita, meditējot, skrienot, paši kļūstot par varmākām, manipulējot, pelnot ļoti daudz naudas utt. u.t.jpr.

Jo es tiešām domāju, ka lielākajai daļai bērnu, kuri piedzima Padomju Savienībā, caur šīm varmācīgajām attiecību struktūrām ir iemācīts: "Mazgāšanās (attiecības) ir ļoti sarežģīta lieta." Tāpēc katra balss, kas runā par piedzīvoto, ir iedrošinājums upuriem iznākt no skapja, apzināties savu traumu izcelsmi un teorētiski kaut kad pārtraukt varmācības loku – iemācīties mazgāties vienkāršāk.

Grāmata, it īpaši pirmajās nodaļās, liek lasītājam smieties par šausminošām situācijām. Autors spēj uzburt ainu, precīzi attēlot un likt smieties pat par tādām frāzēm kā: "Nāc, vai es ar žileti tevi sagriezīšu gabalos", aprakstot, kā vecmāmiņa atkal un atkal sauc viņu par idiotu, aprakstot vecmāmiņas lamuvārdu izvirdumus un to, kā bērns spēj izmantot pat tos, lai uzlabotu savu dzīvi: iemācot draugam vecmāmiņas leksiku, iemantot viņa cieņu.

Grāmata arī precīzi ataino to, kas notiek ar varmācības upuri – bērnu –, kā viņš iemācās manipulēt un aiz bailēm no varmākas nav spējīgs pastāvēt par sevi vai pat rīkoties savās interesēs (Sašas noraidījums mammai un pieslēgšanās vecmāmiņas ārprātīgajām rīcībām pret savu meitu).

Grāmata spēj arī radīt kolorītus raksturus un īsiem vārdiem ieinteresēt lasītāju par viņu motivāciju un to, kāpēc viņi rīkojas tā un ne citādi. Autors, neieslīgstot pārmēru sīkā vēstures atstāstā, tomēr iezīmē traģiskos apstākļus, kas veidojuši vecmāmiņu (un arī vectētiņu) kā varmāku.

Tāpat grāmata precīzi atklāj varmākas un upura attiecību struktūru. Domāju, daudzi lasītāji būs dzirdējuši par Karpmana trijstūri, kurā piedalās visi varmācīgu attiecību dalībnieki (upuris, varmāka, glābējs), nemitīgi mainoties vietām. Manuprāt, problemātiski ir tas, ka autors šajā grāmatā turpina risināt attiecības ar vecmāmiņu, paliekot attiecību trijstūra (varmāka – upuris – glābējs) iekšpusē, nevis izejot no tā laukā.

Grāmatas pirmajās nodaļās šķiet, ka galvenais varonis tiešām būs Saša Saveļjevs un ka autoram izdosies parādīt upura izraušanos no šī loka, turklāt darot to aizraujoši un ļaujot lasītājam smieties homēriskus smieklus. Grāmatas sākuma nodaļas atgādina Sergeja Dovlatova vai Ilfa un Petrova prozu. Tomēr turpinājumā grāmata no traģikomēdijas pārvēršas melodrāmā, kaut neizturami sāpīgā. Sākumā tomēr šķiet, ka šis darbs sniegs kaut ko vairāk nekā tikai labi izstāstītu personīgu stāstu.

Autors nespēj paskatīties uz vecmāmiņu (un līdz ar to arī uz Sašu) ar mīloša, visu pieņemoša autora – vecāka – acīm. Līdz ar to grāmatas vidū par galveno varoni no Sašas kļūst autors, kurš interpretē, nevis raksta, kā bija. Jo, pilnīgi saprotams, atrodoties vēl varmācīgu attiecību struktūras iekšpusē, nav nekādas vēlmes vai drosmes uz "varmāku" paskatīties objektīvi, bet ir vēlme atrast vainīgo.

To, ka par galveno varoni no Sašas kļūst autors un līdz ar to paradoksālā veidā izlaiž grāmatas vadības grožus no rokām, visskaidrāk es saprotu nodaļā "Strīds". Līdz tam brīdim autors uzbūvē vietu, kurā Sašam kā varonim būt un kurā autors no Sašas skatpunkta apraksta visu, ko viņš varētu būt piedzīvojis. Nodaļā "Strīds" autors maina spēles noteikumus, ieviešot ainu, kuru Saša nekādi nevarētu būt piedzīvojis: vectētiņa un viņa drauga Ļoņas saruna drauga dzīvoklī. Manuprāt, grāmata būtu labāka bez šīs sarunas. Es nojaušu, ka autors ir apzinājies risku, kuru pieminu šajā recenzijā. Tomēr, manuprāt, Sanajevs nodaļā "Strīds" mēģina attaisnot vectētiņu. Un tas ir brīdis, kurā viņš no autora radītāja pārvēršas par autoru grāmatas varoni (vai Saša pārvēršas par Pāvelu). Protams, autoram ir tiesības uz iztēli. Tomēr, man šķiet, labākas grāmatas sanāk, ja autors nenostājas kāda varoņa pusē. Pēc nodaļas "Strīds" grāmata šķiet apmulsusi. Protams, autors korekti un cienījami to pabeidz, izstāstot stāstu, ārējo sižetu līdz beigām. Bet diemžēl grāmata, kura vēstītu par Sašas – bērna, kas iesaistīts varmācīgā attiecību modelī, – iziešanu no šī attiecību slazda, vēl nav uzrakstīta. Paradoksālā veidā pēc šīs grāmatas uzrakstīšanas (attiecību nokārtošanas) autors varētu uzrakstīt šo grāmatu labāk.

Jāpiemin, ka šī ir arī autora pirmā grāmata un kā tāda tā ir izcila. To veselumu, pēc kura es ilgojos šai rakstā, viņš, iespējams varētu iegūt, konsekventi saglabājot Sašas skatpunktu kā noteicošo līdz grāmatas beigām, ļaujot lasītājiem pašiem tiesāt grāmatas varoņus.

Tad varbūt arī grāmata izaugtu līdz līdzībai "par varas un cilvēka attiecībām Padomju Savienībā", kā to min Ilmārs Šlāpins uz grāmatas vāka.

Šobrīd, manuprāt, tā tomēr ir ilustrācija. Ļoti spilgta, bet ilustrācija tam, kas notika Padomju Savienībā daudzās jo daudzās ģimenēs.

Protams, tas, ko es gribu no autora, ir ļoti grūti īstenojams, it īpaši, ja grāmata ir "daļēji autobiogrāfiska". Manuprāt, autoram un autoriem varētu palīdzēt tas, ja viņi apzinātos, ka paši iesaistās vainīgo meklēšanā. Jo tas atņem radīšanas brīvību.

Kā arī, manuprāt, tieši binārā opozīcija "labais – sliktais" rada traģēdiju, kuru piedzīvo mazais Saša. Šī binārā opozīcija un vainīgo meklēšana faktiski arī rada monstru – vecmāmiņu. Jo mēs varam tikai iztēloties, ko jūt sieviete, kas piedzīvo bērna nāvi un nesaņem nekādu atbalstu. Šī grāmatas tēma arī netieši sasaucas ar pēdējā laikā plašsaziņas līdzekļos izplatīto māšu vainošanas kampaņu, kas atklāj mūsu sabiedrības nespēju apzināties nepieciešamību līdzvērtīgi sadalīt atbildību par bērnu radīšanu un audzināšanu. Un, kad notiek nelaime (bieži vien tās katalizators ir tieši pārmēru lielā atbildības nasta vienam no vecākiem), plašsaziņas līdzekļi un privātpersonas sociālajos tīklos steidz izmantot savas runas brīvību un aizbāzt muti savai vainas apziņai un bailēm, lamājot mātes. Jo, galu galā, kādam ir jābūt vainīgam. Un es jau tas neesmu.

Manuprāt, Pāvela Sanajeva grāmata būtu ieguvusi lielāku vispārinājumu un sniegtu katarsi, ja autors būtu spējis visu laiku izturēt, netiesājot, būtu izgājis ārpus opozīcijas "labais – sliktais" žņaugiem.

Tomēr nobeigumā gribu atgādināt – uzskatu, ka grāmata "Apglabājiet mani aiz grīdlīstes" ir ārkārtīgi svarīga. Es ceru, ka Latvijā to izlasīs pilnīgi visi, kas prot lasīt.

Tā ir radījusi arī ļoti kolorītus tēlus – gan vecmāmiņa, gan savtīgais vectētiņš, kas ir iesprostots starp savu iekāri (vai atmiņām par iekāri) pret vecmāmiņu, nepieciešamību parūpēties par sevi un impulsīviem apziņas zibšņiem, ka šai ģimenē, no kuras viņš visu laiku bēg, kaut kas nav īsti lāgā.

Arī tēma par mātes un meitas attiecībām ir precīzi attēlota.

Un tie lasītāji, kas dzimuši Padomju Savienībā, arī spēs šo grāmatu izlasīt kā traģēdiju par sabiedrību, kurā ideoloģija ir atņēmusi cilvēkiem brīvību. Brīvību nopelnīt atbilstoši spējām, brīvību saņemt psiholoģisku atbalstu.

Es, kas esmu dzimusi Padomju Savienībā, to izlasu arī kā traģēdiju par sabiedrību, kurā sievietes netiek mudinātas būt pašpietiekamas. Kurā viņām netiek teikts: zini, tu varēsi izdzīvot arī viena, pašas galvenās attiecības mūžā ir tās, kuras tu izveido ar sevi. Bet tas jau tā bija tikai Sašas Saveļjeva laikā.

Protams, pie mums Latvijā 2017. gadā viss ir citādāk. Sievietēm nav jāuzņemas nesamērīga atbildība par attiecībām un bērniem. Un viņām pietiek laika pieaugt, apzināties sevi kā personību un saprast, ko viņas grib un ko – negrib. Visas traģēdijas notiek tikai tāpēc, ka sievietes ir varaskāras raganas.

Un mēs, atšķirībā no Sašas Saveļjeva vecmāmiņas, protam mazgāties un ļaujam visiem citiem mazgāties, kā nu viņi uzskata par labāku esam.

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1