Redakcijas sleja
29.05.2015

Saprast Krieviju

Komentē
11

Ir pienākusi vasara, un mēs sadarbībā ar Jesajas Berlina dienas organizatoriem un fondu "Dots" izdodam "Satori" vasaras avīzi, kuras tēma arī šogad ir aktuāla un dziļu pretrunu plosīta – saprast Krieviju.

Krievijas vēsture vienmēr ir bijusi viena vienīga sevis definēšanas, pārdefinēšanas, apzināšanās un aizmiršanas vēsture – šķiet, nevienai citai ģeogrāfiskai, garīgai, nacionālai vai, kā tagad viņiem pašiem patīk teikt, ģeopolitiskai vienībai nav bijis tik svarīgi nosaukt un pretstatīt sevi citiem. Ebreji gan ir pateikuši paši sev, ka ir izredzētā tauta, taču ar to arī pielikuši punktu – kādus trīs tūkstošus gadu šajā jautājumā nekas daudz nav mainījies. Amerikāņi apzinās savu misiju un pienākumu aizstāvēt nācijas tēvu deklarēto brīvību, taču nesaista šo īpašo uzdevumu ar ģeogrāfisku vai – vēl jo vairāk – nacionālu faktoru. Ne Francijai ar savu spēcīgo kultūrtautas apziņu, ne ķīniešiem ar mūžīgās impērijas kosmisko predispozīciju savas identitātes jautājums nekad nav bijis tik akūts un mokošs kā Krievijai. Ne britiem, ne japāņiem, ne brazīliešiem – nevienam pat prātā nav ienācis iekāpt šajā vāveres ritenī, cenšoties notvert mūkošo pašapziņu aiz astes. Saprast sevi – tas parasti ir cilvēka un personības izaugsmes jautājums. Krievijai, pareizāk sakot, krievu cilvēkiem vienmēr ir šķitis, ka viņu nācija ir personificējama kā noteikts autonoms organisms un tāpēc – atsvešināma ne tikai no citām nācijām, bet arī no pašu cilvēkiem, kas šādā izpratnē kļūst par bezpersoniskiem un kopējai idejai, kopējam labumam pakļautiem vienšūņiem.

Mums – latviešiem – šis jautājums ir tuvs un svarīgs ne tikai tāpēc, ka atrodamies tepat kaimiņos un katra šī neizlēmušā organisma kustība var sāpīgi ietekmēt mūsu pašu labsajūtu, bet arī tāpēc, ka latviešu nācijas tapšana gribot vai negribot ir veidojusies krievu inteliģences domāšanas tradīciju ietekmē. Latvijai ir bijis svarīgi saprast, kāpēc tā nav Krievijas impērijas sastāvdaļa, latviešiem ir bijis būtiski apzināties, kāpēc iekļaušana Padomju Savienībā ir bijusi okupācija, nevis atgriešanās mātes klēpī, galu galā – latviešiem 90. gadu sākumā jautājums par nacionālo identitāti tā arī palika par neatbildētu un joprojām mazliet traucējošu psihisku traumu. No šī viedokļa jautājums par to, kā mēs saprotam Krieviju, aizvien ir svarīgs. Iespējams, šī iemesla dēļ mēs Krieviju varam saprast mazliet labāk par citiem.

Kāpēc Latvijas teātros aizvien vēl katru sezonu tiek uzvestas vairākas izrādes, kuras turpina atgremot krievu klasiskās literatūras un dramaturģijas pērles? Čehovs, Turgeņevs, Dostojevskis, Puškins, Ostrovskis, Ilfs un Petrovs, Harmss un Kuzmins – tas viss atkal un atkal interesē režisorus un skatītājus. Kāpēc tik grūti ir atslēgt Krievijas televīzijas kanālus un Jūrmalas jaunos viļņus? Un kāpēc mēs joprojām paniski baidāmies "pārkrievoties", bet nespējam "pārlatviskot" šeit dzīvojošos krievvalodīgos? Kāpēc kaismīgi aizstāvam niecīgāko iespēju eksportēt savas "šprotes" uz Krieviju, labi zinot, ka šis tirdzniecības ceļš ir pamatīgi mīnēts un to apdraud ik mazākā politiskā vai ekonomiskā kaimiņvalsts ķibele? Saprast Krieviju mums nozīmē arī gūt mazliet lielāku skaidrību par sevi.

Krievijas pašdefinēšanas diskurss lielā mērā ir metafizisks – un ne tikai tāpēc, ka tajā tiek iepīta aizvēsturiskā pareizticības tēma. Krievija sevi vienmēr ir centusies apzināties kā reliģisku simbolu, kā kulta figūru – piešķirot sev kosmisku izredzētību, īpašu misiju, neizdibināmību un iracionalitāti. Krievu mīļākais aforisms jau pusotru gadsimtu ir diplomāta un dzejnieka Fjodora Tjutčeva četrrinde:

"Ar prātu Krieviju nesaprast,
Ar kopēju olekti neizmērīt:
Ir viņai sava, īpaša stāja –
Krievijai iespējams vienīgi ticēt."

Ar to tiek attaisnotas visas prātam neiedomājamās nebūšanas un ikviena atteikšanās racionalizēt savu uzvedību – gan valstiskā, gan sadzīviskā līmenī. Ar to tiek paskaidrots arī tas precīzāk nedefinējamais postulāts, ka Krievijai nepieciešama sava, īpaša attīstības vēsture, savs "ceļš". Diemžēl – arī tas, ka Krievijai pienākas kādas īpašas tiesības un no tās ir kaut kā īpaši jābaidās. Zīmīgi, ka šo formulu atzīst visi – gan konservatori, gan opozicionāri, gan varas struktūru ideologi, gan virtuvju inteliģence, gan sētas mieta konsistences drošībnieki, gan kreklu uz skatuves pārplēst alkstošie dziesminieki. Jā, tā ir vēl viena Krievijai raksturīga īpatnība – dziesmotā revolūcija tur nekad nav beigusies un arī nevar beigties. Gluži tāpat kā ikviena cita.

Droši vien var piekrist Viktoram Jerofejevam, kurš apgalvo, ka Krievija ir Dieva dāvana ikvienam rakstniekam. Tā stimulē domāšanu. Var piekrist Braienam Īno, kas 90. gados kādu laiku dzīvoja Sanktpēterburgā un secināja, ka Krievijas bērnu rotaļu laukumi, kas pilni draudīgu aizlauztu šūpoļu un visur rēgojošos asu dzelzs cauruļu galu, radina bērnus izdzīvot šajā draudīgajā pasaulē un šādi izaudzē īpašu rasi. Krievijas diskursam ir raksturīgs riebums pret visu normālo, sakārtoto, drošo. Vēl tam ir raksturīga īpaša veida attieksme pret nāvi. Ja citās reliģiskās vai filozofiskās tradīcijās nāvi ir mēģināts noliegt kā nesvarīgu vai pieņemt kā neizbēgamu esamības sastāvdaļu, Krievijā nāve vienmēr tiek maksimāli dramatizēta – kā dzīves jēgu iemiesojoša varonība vai kā pazemojošs sods. Jā, arī soda tēma ir būtiska. Krievijas apziņas struktūru funkcionēšanu aizvien nosaka divas radikāli atšķirīgas domāšanas tradīcijas, pareizāk sakot, zīmju sistēmas – krievu inteliģences apgarotā atrautība no realitātes un kriminālās hierarhijas striktais un piezemētais poētisms. Pateicoties Staļina īstenotajam sociālajam eksperimentam jau kopš 20. gadsimta 30. gadiem šīs divas paralēlās pasaules ir cieši savijušās kopā – Gulagā, cietumos, izsūtījumā, pratināšanas kabinetos un psihiatriskajās klīnikās. Mūsdienās tās ir kļuvušas praktiski neatšķiramas.

Visbeidzot – visam, kas tiek pateikts par Krieviju, piemīt lipīga tieksme absolutizēt ikvienu spriedumu: "Krievijā vienmēr ir tā", "Krievijā viss ir šitā", "Krievija nekad nebūs citāda", "Krievijā ikviens domā vienādi". Grūti iedomāties tik kategorisku bezierunu patiesību saķeršanos kādā citā politiskā, filozofiskā, zinātniskā vai pat reliģiskā sarunā. Arī šis mans komentārs ir aplipis ar patiesību pēdējā instancē. Arī es esmu slims ar Krieviju. Un mēģinu tikt ar to galā.

Tēmas

Ilmārs Šlāpins

Ilmārs Šlāpins ir latviešu publicists, filozofs, tulkotājs, dramaturgs, dzejnieks un pasaules mūzikas dīdžejs. Brīvajā laikā dara to pašu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
11

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!