Foto - Ilmārs Šlāpins
 
Pilsēta
12.06.2018

Sapņi par tehnopilsētu

Komentē
0

Par pilsētplānošanas nekonferenci "MadCity"

Pilsēta ir kļuvusi par modes lietu. Ik uz soļa sastopam arvien vairāk cilvēku, kuri dēvējas par urbānajiem pētniekiem, plānotājiem, dizaineriem vai attīstītājiem, pilsētvides māksliniekiem vai antropologiem. Negaidot nostiprinājusies atziņa, ka pilsēta ir veidojama un pārveidojama, tās arhitektūra izstaro varu un ielas atspoguļo ikdienišķas problēmas. Jauno ekspertu pulks – līdzīgi pirātiem, kuri meklē noslēptās bagātību lādes, – tiecas uziet pilsētas apslēpto potenciālu, atrok tās vēsturi. Pilsēta vairs nav smagnēju objektu kopums, bet gan vieta, kas elpo, dzīvo un mirst. Dzīve Rīgā izvēršas noteiktā pieredzē, un šī pieredze iezīmē problēmas bez skaidra risinājuma.

Tomēr pastāv spēcīga vēlme risinājumus meklēt. Jūnija sākumā notika plaši reklamētā nekonference jeb hepenings "MadCity", kas pulcēja dažādu jomu un valstu pārstāvjus, lai iztirzātu tēmu par naudu un pilsētu. Pasākumā notika īsas uzstāšanās, grāmatas prezentācija, publiskas meistarklases un hakatons (tehnoloģiju maratons). "MadCity" lieliski atspoguļo šī brīža pilsētas diskursu: urbānie jautājumi ir stilīgi, visi viedokļi ir derīgi, pilsētas nākotne ir civilizācijas nākotne utt. Šī politiskā enerģija ir apbrīnojama, un privātā iniciatīva organizēt šādus pasākumus ir apsveicama. Tomēr neesmu pārliecināts, vai es gribētu dzīvot pilsētā, kuru būtu veidojuši "MadCity" dalībnieki vai vismaz runātāji. Nekonferences dalībnieku profils liecina par noteiktu pilsētas izpratni, kas, manuprāt, nav savienojama ar cilvēku reālo pieredzi pilsētā. Jaunās tehnoloģijas un "trendīgi" risinājumi nav panaceja, piemēram, Rīgas telpiskajām problēmām. Priecājoties par Jana Gēla humāno pilsētu, būtu korekti urbānās vides problēmu risināšanā iesaistīt dažādu atšķirīgu grupu pārstāvjus.

"MadCity" redzējums ir pilsēta jauniem tehnoprofesionāļiem. Tikmēr mana ikdiena paiet, pētot neredzīgo cilvēku dzīvi Rīgā. Klausoties visas šīs sarunas par nākotni, top skaidrs, ka "MadCity" projekcijas neiekļauj raizes par to, kā, teiksim, neredzīgam cilvēkam ērti un droši dzīvot jebkurā Rīgas vietā. Tāpat šo pasākumu neapmeklēja neviens vidusmēra pensionārs, kuram, lai nopirktu ieejas biļeti, būtu bijis jāšķiras no visas mēneša pensijas. Mans kolēģis Kārlis Lakševics savukārt norādītu uz bezpajumtnieku pieredzi un ikdienas perspektīvu Rīgā – aspekts, kura iztirzāšana šo divu dienu laikā nevienam pat neienāca prātā. Tā varbūt nešķistu problēma, ja vien konferences rīkotāji nepretendētu veidot pilsētu visiem. Ar aptaujas anketu par cilvēku vajadzībām nudien nepietiek!

Tomēr šo divu dienu laikā izdevās dzirdēt arī pāris patiešām aizraujošu ideju. Bildžana Savika (Biljana Savic), pilsētplānotāja no Lielbritānijas, stāstīja par dažādiem vietējo kopienu projektiem, kas tiek realizēti Londonā, Liverpūlē, Glāzgovā un citur. Šo projektu pamatā ir iedzīvotāju iniciatīva uzlabot vides infrastruktūru, iesaistot lēmumu pieņemšanā ikvienu cilvēku. Dažādu interesantu ideju finansēšana balstās kopienas akciju (community shares) izmantojumā: jebkurš cilvēks var nopirkt akcijas, tā gūstot iespēju piedalīties noteiktas idejas realizācijā. Šādā ceļā tiek arī vākti līdzekļi nepieciešamajām investīcijām. Tā nu rodas dažādi negaidīti, alternatīvi projektu finansēšanas mehānismi. Piemēram, Liverpūlē viena no vietējām kopienām plāno aprīkot nesen pārbūvētu tiltu ar saules baterijām un akumulatoriem un uzkrāto elektroenerģiju pārdot. Turklāt šādām "kopienas akcijām" tiek piemērotas dažādas nodokļu atlaides un, lai ierobežotu spekulāciju, tās nevar pārdot tālāk. Protams, valstī ir jābūt jurisdikcijai, kas atbalsta un veicina šādas iniciatīvas. Lielbritānijā pašvaldībām ir likumīgas tiesības plānot un būvēt dažādas publiskas infrastruktūras, kas veicina iedzīvotāju dalību vietēja mēroga projektos. Līdzīga pieeja būtu svarīgs priekšnosacījums arī Rīgas attīstībai: ļaut apkaimju iedzīvotājiem pašiem kolektīvi lemt par savām vajadzībām un vēlamajiem attīstības projektiem. Itāliete Karmela Barbera (Carmela Barber) konferencē runāja par līdzdalīgo budžetu kā vienu no šāda veida pilsoņu aktivitātēm, ko esmu aprakstījis iepriekš. Jaunie tehnoprofesionāļi noteikti varētu konsultēt iedzīvotājus un palīdzēt tiem apjaust potenciālās iespējas, taču viņi nevar būt galvenie ideju virzītāji. Pilsēta nav tikai fiziska telpa, kuru transformējot mēs atrisinām kaut kādas grūtības, – tā ir arī pilsoniska vide, kurā cilvēki (ne)satiekas. Līdz ar to jebkura pilsētvides problēma ir arī demokrātijas problēma.

Nekonferences organizētāji solīja neparastas idejas saistībā ar pilsētu un naudu, bet naudas nojēgums tika apskatīts visai sekli. Acīmredzot ir visai grūti atbrīvoties no pieņēmumiem, ka nauda ir tikai valūta vai, precīzāk, ka vienīgā nauda ir centrālās bankas izdots maksāšanas līdzeklis. Šāds pieņēmums krietni ierobežo potenciālos veidus, kā mēs varētu domāt par alternatīviem naudas veidiem, vai to, kā izmantot konceptuālo līdzību starp naudu un kredītu. Ja mēs paļaujamies uz eiro kā vienīgo monetāro instrumentu projektu realizācijai, tad atzīstam, ka galu galā esam atkarīgi no distancētiem ārvalstu investoriem, no kuriem aizņemties ir visai dārgi, vai arī no līdzcilvēku uzkrājumiem, kas Latvijas kontekstā noteikti nav ieteicamākā stratēģija. Pieņēmums par valūtu kā vienīgo naudas formu līdz ar to vedina spriest par esošo monetāro resursu mobilizāciju, kuras ietvaros crowdfunding joprojām tiek uzskatīts par inovatīvu finansēšanas līdzekli. Tomēr netop skaidrs, kas notiktu, ja arī publiskas institūcijas izlemtu lietot līdzīgu stratēģiju, un kā šī saziedotā nauda atšķirtos no nodokļiem. ("MadCity" tipa konference varētu būt īpaši auglīga vide šādu jautājumu risināšanai.) Nauda var būt faktiski jebkas, kas mēra vērtību un tiek pieņemts kā maksājuma līdzeklis. Turklāt mūsdienās lielākā daļa maksājumu notiek virtuālajā vidē, kas liecina par to, ka skaidra nauda nav nepieciešama, lai ekonomiskā darbība ritētu uz priekšu. Galu galā mēs runājam par uzticību, ko šobrīd mediē valūta. Apkaimes, kur cilvēki dzīvo cits citam līdzās un iesaistās kopīgos projektos, ir lieliska vide eksperimentiem ar jaunām naudas formām. Piemēram, daudzviet pasaulē tiek realizētas tā saucamās "laika bankas": iedzīvotāji monetizē laiku, ko velta kāda pakalpojuma sniegšanai. Viens no slavenākajiem šāda veida eksperimentiem ir "Local Exchange Trading System" Lielbritānijā, kur cilvēks, sniedzot kādu pakalpojumu, tiek kreditēts ar vienu laika vienību, kuru var iztērēt, samaksājot kādam citam par viņa sniegto pakalpojumu. Šo iniciatīvu pamatā ir pārliecība, ka pastāv noteiktas vajadzības, kas sociāli netiek apmierinātas, kā arī dažādas prasmes, ko tirgus neatalgo. Manuprāt, nākotnes pilsētas veidotājiem ir jādomā par to, kā kapitalizēt pieejamos cilvēku un materiālu resursus, nepaļaujoties tikai uz starptautisko finanšu institūciju labvēlību.

Viena no svarīgākajām idejām, kas izskanēja šajā nekonferencē, bija "land value capture", par ko runāja Trojs Heizs (Troy Hayes) no Londonas. Šī ideja atspoguļo būtisku konfliktu, kas rodas saistībā ar zemes vērtības pieaugumu publisko investīciju rezultātā. Zemes un māju īpašnieki bieži vien ir lielākie ieguvēji no sabiedriski finansētiem darbiem, piemēram, transporta infrastruktūras uzlabojumiem, kanalizācijas sistēmu remonta, parku izveides utt. Šādi projekti palielina apkaimes privāto īpašumu vērtību, lai gan namīpašnieki to finansēšanā nav ieguldījuši savus personīgos līdzekļus. Līdz ar to viens no uzdevumiem ir atgūt šos ieguldījumus un vienlaikus sekmēt likumdošanu publisko investīciju atbalstam. Citādi tiek atbalstīts nekustamo īpašumu tirgus un vienīgie zaudētāji ir parastie iedzīvotāji, jo viņu maksātie nodokļi veicina īres maksas pieaugumu. Izplatītākais veids publisko līdzekļu atgūšanai ir zemes nodoklis, kas neiekļauj vērtējumu par ēkām (tām bieži vien tiek piemērotas dažādas nodokļu atlaides). Līdzīga stratēģija ir finansēt nākotnē iecerētos sabiedriskos projektus no gaidāmā nodokļu ieņēmumu pieauguma, ko radīs noteiktās vietas attīstība. Konflikts starp publiskajām un privātajām interesēm ir viens no noteicošajiem pilsētas dzīves kvalitātes rādītājiem, kas bieži arī kalpo kā pašvaldības sociālās atbildības mērs. Ja privātās intereses ņems virsroku, tad pilsēta agri vai vēlu kļūs nedraudzīga cilvēkiem, kuru sociāli ekonomiskais stāvoklis ir mazāk labvēlīgs nekā citiem. Nezinu, vai šajā pasākumā piedalījās Rīgas pašvaldības un/vai valsts institūciju pārstāvji, bet varu tikai ieteikt apcerēt šīs idejas, ja vien ir vēlme būtiski uzlabot cilvēku dzīvi pilsētā.

Jaunie tehnoprofesionāļi ir aizrāvušies ar tehnoloģiju attīstību un to pielietojumu urbānajā vidē, taču diez vai vienkāršām problēmām ir nepieciešami sarežģīti risinājumi. Turklāt, kā jau norādīju, problēmu izpratne "MadCity" kontekstā ir visai specifiska. Teiksim, manas ikdienas pilsētproblēmas aprobežojas ar skādēšanos par lielo automašīnu skaitu Rīgas ielās un vēlmi pēc labiem veloceliņiem. Autovadītājiem Rīgas centrā lielākā problēma ir atrast stāvvietu. Vecākiem rūpes sagādā bērnu drošība uz ielas. Attīstītājiem sāp galva par dažādiem ierobežojumiem, kas liedz uzlabot esošās ēkas. "Free Riga" domā par neapdzīvoto ēku izmantošanu. Vai visas šīs dažādās problēmas var atrisināt ar jaunu tehnoloģiju ieviešanu un parku izveidi? Un kā klājas marginālām sociālām grupām, par kuru problēmām mēs tikai nojaušam? Vai vienai no galvenajām prioritātēm nevajadzētu būt labas infrastruktūras izveidei cilvēkiem ar invaliditāti? Kāda jēga uztraukties par noputējušu Čiekurkalna dzelzceļa staciju, ja daļa Rīgas iedzīvotāju vispār neiziet no dzīvokļa, jo uztraucas par savu drošību un jebkuru pastaigu uztver kā nemitīgu šķēršļu pārvarēšanu?

Ierobežotais skatījums uz dzīvi pilsētā liedz iztēloties citas perspektīvas un līdz ar to – citas vēlmes un vajadzības. Mēs tā arī neuzzināsim par tām, ja neveidosim pilsoniskās telpas, kurās cilvēkiem tikties un apspriesties. Šis ir pirmais solis uz jebkādu turpmāku pilsētas attīstību. Pretējā gadījumā sapņi par viscaur digitalizētu tehnopilsētu neizbēgami radīs vidi, kas būs droša tikai viedtālruņu īpašniekiem, kuriem tehnoloģiju izmantošana sagādā lielāko prieku dzīvē. Turklāt mēs nevaram aizmirst tik svarīgu jautājumu kā resursu ilgtspējīga izmantošana pilsētā. Kā argumentē cits mans kolēģis Elgars Felcis, "pilsēta savā būtībā nevar būt ilgtspējīga". Lai cik ļoti mēs censtos izdomāt veidu, kā racionāli un efektīvi ražot, uzglabāt un tērēt enerģiju, mēs tik un tā nodarīsim kaitējumu planētai. Šī man, nudien, šķiet nozīmīga un aizraujoša problēma, par kuru domāt un runāt veselas divas dienas, tamdēļ ceru, ka "MadCity" norisināsies arī nākamgad – ne tik daudz piedāvājot labu ballīti, cik rādot piemēru tam, kā Rīgas sabiedrība var kopīgi plānot pilsētas attīstību. Lai tas notiktu, Jana Gēla darbs un redzējums ir jāuztver nopietni, iesaistot pilsētas pārveides procesā cilvēkus, kuri varbūt nav stilīgi un maksātspējīgi, bet kuru atziņas sniegs būtisku ieguldījumu jebkura nākotnes plāna tapšanā. Var jau klausīties, kā savas problēmas risina Londonas un Stokholmas iedzīvotāji, bet vai šie risinājumi ir piemēroti Rīgai, kas saskaras ar gluži cita veida problēmām? Rīgai nedraud pārapdzīvotība un liels iedzīvotāju blīvums. Rīgai nav jāuztraucas par efektīvu zemes izmantošanu un jācenšas izplesties vertikāli, nevis horizontāli. Mūsu problēmas bieži ir pilnīgi pretējas. Tāpēc varbūt prātīgāk ir meklēt risinājumus tepat uz vietas, nevis meklēt ekspertus citur.

Andris Šuvajevs

Ekonomikas un politikas pētnieks

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!