Proza
29.12.2017

Salmu vīrs

Komentē
0

Saka, ka aprīlis esot ļaunākais no mēnešiem. Šogad tā nav. Aprīli viducī atkausējusi dusmīga saule. Dubļusniegi sadzinušies melnā zemē, prom aizvilkušies, nu jau gaidāms, ka drīz dīgs.

"Dīgs," jauniņam Harisonam Fordam līdzīgais atkārto pie sevis vēl reizi, vēl vienu, un tad notiek kā parasti – tas skan tukši, tam vairs nekā nav iekšā, tas atkal ir neiztaisīts. Viņš var rīkoties pēc savas patikšanas, nekāda briešana, no zemes ārā spraukšanās, nekāda zelšana tur nav. "Dīgs" tagad var būt arī "vaidēs" vai "smīnēs", taču ne šorīt. Nē. Šis nebūs vārdu taisīšanas rīts, kad viņš brauc, skrien, peld, aizniedzas, sasniedz, pārsniedz, kad viņš rīkojas. Domā par rīkošanos. Šodien ir jāapaujas un jātiek saulē. Īstenībā. Ir viņa dzimšanas dienas rīts.

Pirmo viņš sastop sievieti. Kārtējā, iepriekš paredzamā ikdienišķība. Nē, ne jau pavisam jauniņu, bet meitenīgi tievu gan: stiegrainu skrējēju, kura uzsmaida viņam, iespējams, pat atskatās, sarkanas plaukstas pret ceļiem atspiedusi. Viņš neatskatīsies, nē. Glūnēt uz pirmo pretimnācēju, tas nozīmētu mazu zaudējumu jau pie pašām namdurvīm. Kāds, caur vieglā auto stiklu, no pirmā stāva virtuves loga, caur koka žalūziju šķirbām viņu pamanījis, nosmīnētu: "Lūk – šis atskatījās. Bija paredzams, tādi allaž atskatās, mehāniska kustība." Viņš nav mehānisms, nav tas tukšais salmu vīrs, šodien viņš ir ļoti vērīgs un ļoti dzīvs. Šodien viņš būs.

"Labdien, jums arī labu," viņš atbild laipnajai sievietei no blakus dzīvokļa, kura ir tik klusa, tik neticami atturīga, ka skauž. "Arī man tā šķiet," viņš piekrīt Juronkulim, kuram rādās, ka rīt, parīt klāt būs karš. "Nekādā gadījumā!" viņš ir strikts, apaļās brilles tīrot, rauc augsto pieri – viņš piebalso kolēģim Gunāram, ir caurcaurēm pret kukuļiem.

"Es… šodien aicinu jūs visus uz…" viņš mirkli saminstinās. "Lidiņu!" iesaucas Asja. "Jā, kā tad! Tu vari iet, bet, ja nu tur neko apēdamu tomēr neatrodi, mēs visi būsim… "Vincentā"," viņš precīzi iepauzē, uzliek atpakaļ brilles. Ir trāpīts, tie neizrāda, bet ir. Aleksis un Gunārs, Eižens un Francis, Jana, Maija un arī mazā, spītīgā Asja – mutes ir ciet. Tad tie viegli piesit pie pieres, atmet ar roku, atceras, steidzas pie darba, uz savām vietām, atpakaļ. "Jā, puķes varētu paķert mūs jauniņā. Asja?" sprogaino ērkuli no ekrāna neatrāvusi, noskalda Maija. Viņa krāsas? "Viņa krāsas, viņa krāsas," divas reizes atkārto Jana, iespurdzas un šauj laukā, kas ielēcis prātā: "Lavandas violets, laima zaļš."

Mājas, beidzot viens pats. Skatās mazajā spogulī, saviebjas, pašķoba seju, pagroza muti, zobus pablisina. "Kemberbečs," viņš pastiepjas vēl sprīdi garāks un lūr sevī caur pieri. Tad galva slīd atpakaļ, zods augšup, acis piemiedzas šauras un smīnīgas. "Eminems," izgrūž caur zobiem. Tad Nortons, Deps, Daunijs, Pits, Makonahijs. Viegli. Iestrēgst pie Īstvuda skatiena, jūt, ka nav tas, nav ticami, jāmet pie malas. Satumsis. Viņš ģērbjas aiz skapja durvīm, lai neredz no ielas. Pieliecas, uzspiež kājas muskulim, pietupstas, ieelpo dziļi septiņas reizes. Mierina sevi. "Šis ir mans vakars, mans. Kā vikings es tur atnākšu, es kampšu, piedzeršos, triekšu ar viņiem līdz nemaņai, to Asju vienreiz jāņem pie dziesmas." Kurš varētu būt viņējais? Kā tad! Tas būs vakara īpašais gājiens – viņš ar aktiera seju. Lai mēģina saprast, kas un kāpēc. Viņš šķirsta ekrānu, starp pirkstiem vīriešu sejas. Iesmejas, murkšķina: "Piedod, nē, citureiz, sorry, stop! Deimons būs īstais, tāds noslēpums, tāds nezināmais… kādi tur iksi."

"Vincents", deviņi vakarā, aprīlis, Rīga. Ir labi, silti. Viņi ir draudzīgi, ar viņiem ir droši un viegli, tik necerēti vienkārši. Pat pārsteigts. Mets nevar būt izbrīnīts, nē taču, – iešaujas prātā, kad septiņas glāzes iegriežas, iedziedas "dzinn" pret viņējo vienu. Uzacis lejā, smīnu, mazliet atmestu zodu, smieklus – reizi pa reizei.

"Paklau, tu šovakar esi… nu, tāds kā svešs," viņa čukst, iesmejas, pagriežas, piemiedz ar aci priekšniecei Maijai. "Vecāks?" viņš perfekti nospēlē naivo. "Dziļāks!" Asja uzgrūžas, noglāsta elkoni, piespiežas viņa rokai, tad atraujas, iesaucas: "Vīnu! Mēs taču esam pelnījuši vienu smalku vīnu, ko?" Pagriežas pret viņu, acumirklī ir maza meitene: "Esam?" Pēc ceturtās pudeles viņā sāk iegriezties nauda. Ieskrūvējas ar vārdiem "rēķins", "čeks" un tādiem. Mets slīd nost no gludās sejas, viņš sparīgi mirkšķina, smejas jo brīdi, jo skanīgāk, aizvien vēl cenšas būt tagad un te.

"Izejam… uzpīpēt," viņa jau atkal tik tuvu, elpa viņam pie vaiga, virs auss, pāri tumšajiem matiem. Viņa pieceļas, gaida. "Tas bija jautājums?" – "Tas bija teikums." Spēcīga atbilde, viņš domā un ceļas no galda, tieša un trāpīga. "Bet es jau nemaz…" – "Šodien tu smēķē, šodien tu drīksti, ja es tevi īpaši lūdzu," Nu viņa vairāk arī nav pati, bet kas, kas viņa tagad ir? "Tu… arī to proti, nu, mainīties, iejusties lomās, attēlot citus?" viņš izpūš sev pār plecu. "Kas?" – "Neko, man tikai likās, ka… aizmirsti. Pīpējam klusumā." Nē, tomēr ir muļķe, viņš izpūš caur degunu, zods aiziet gaisā, atgriežas smaids. Ir aprīļa vakars, divi pīpē uz stūra.

"Paklau, varbūt… ejam?" viņa uzsmaida, it kā apmulsusi, it kā domīga, skatās uz ostas, uz Daugavas pusi, acis neatraujas, iestigušas. "Bet viņi?" – "Tie? Lai sēž, un – lai viņi maksā!" Skrūve no viņa sprūk laukā kā spunde – kā tad, mans vakars, mana diena, lai taču šie maksā. Tā būšot kā dāvana, viņa vēl piebilst, īsziņu raksta, iespurdzas. Par ko? "Raksti viņiem, ka esam uz kuģa, lai šie kāpj nākamajā, un tiekamies Stokholmā, tiekamies Londonā, whatever, kaut kur." Viņš smejas, atkal ir viegli, viņi ir divi. Viņi būs divi.

"Nu. Un kur tu mani vedīsi… tagad?" viņa ietinas zaļā šallē, apgriežas pati ap sevi, viņa ir skaista. "Bet tas taču pilnīgi skaidrs, skaties," viņš apņem skaistules plecu ar garu roku, ar otru rāda tumšajā skvērā. "Tur," – pirksts ādas cimdā lēni brauc no kreisās uz labo, "mēs satiksim veci ar atslēgu saišķi. Naktssargu. Viņš vedīs mūs uz pils pusi, mēs iesim gar kanālu, iesim gar kalnu, mēs iesim zem zemes, zem pilsētas nokāpsim. Tur būs milzīga zāle. Durvis. Pa atslēgcaurumiem mēs ieskatīsimies un izvēlēsimies vienas no durvīm, tur mēs ieiesim un paliksim līdz pirmajiem gaiļiem. Tad gan būs jāņem kājas pār pleciem." – "Kas tad tur būs?" "Aiz durvīm? Nu, tas atkarīgs no tā, ko izvēlēsimies, arī no tevis. Kas mums patiks visvairāk, tas arī būs." – "Man riebjas lūrēt pa atslēgu caurumiem. Bez tā nevar?" – "Būs grūti, bet… labi. Es lūrēšu tavā vietā un teikšu, ko redzu," – viņi iegriežas parkā, dzeltena gaisma virs viņiem te uzmirdz, te izzūd. Apstājas, klausās. "Re, "Tallinks" pienāca. Mēs vienreiz ar draudzeni bijām, tas bija kā… labi, jā, tavs plāns. Man nepatīk naktssargs, tas vecis. Kāpēc mēs nevaram iet divatā, kāpēc vajadzīgs arī tas vecis?"

Te viņi stāv: neliela tumšmate ar zaļu šalli, pelēkais mētelis vaļā un viņš – galvu, pusotru garāks, zodu pasistu gaisā, ar smaidu. Viņš pievēris acis un skatās uz zāli ar divpadsmit, divdesmit, piecdesmit durvīm, katrām viņš pieies bez steigas un skatīsies, viņš paraustīs rokturus, durvis būs slēgtas. Vecis šiem bubinās pakaušos, sak, vēls jau, ies mājā, ko čammājas. Viņa spiedīsies tuvāk, spēcīgi smaržos, nolīks blakus, teiks: "Es arī gribu, iedod palūrēt, nu, pavirzies taču." Apniks, ņems vienas uz labu laimi, sargs nospļausies, atslēgs, viņi būs vieni.

Paiet vēl dažus soļus, uzmēķē, viņa kļūst pikta. "Nu, sapņotāja kungs, ko tad mēs darīsim, ko? Es domāju, īstenībā," viņa atspiežas pret kaut kādu sienu, kas tās par māju? Tumsā ir grūti salasīt, tumsā pazūd pat burti, bet šķiet, ka rakstīts kaut kas par dzīvi. Sarkani, apaļi burti, apakšā liesmas. "Paklau, ejam pie manis," beidzot viņš atceras pareizos vārdus. "Īstenībā, vai tā kā ar to nakstssargu?" viņa smejas tam sejā, beidzot ieskatās acīs, nebēg. Ko viņš tur redz? Tumsā jau saskatīt grūti, tumsā izgaist pat burti, bet viņam šķiet – izsmieklu, atklātas ņirgas. Vai varbūt šī smejas par sevi? "Nu, mēs ejam?" melns cimds saņem viņas balto plaukstu.

Cita roka – pelēka, bez cimda – uzguļas garajam uz pleca. Šis saraujas, dod kā ar strāvu. Ģīmī nomainās Kemberbečs, Makonahijs, Travolta. "Tu tagad tā mierīgi un lēnām paej maliņā, lai varam taču gaismā apskatīt to tavu lellīti," tas saka mugurā. Vēl viens – zilā kurtkā un cepurē, kas krietni par mazu, – iedod garajam ribās. Vienu reizi. Šis nosēcas. Asja apcērtas, uzšņāc kā kaķene, vicina aifonu: "Vācieties, jeb es tūliņ spiežu 112." – "Oi, jau mīžam, bikses i pillas. Gunč, tak pieturi viņu, es ņemšu garo. Eu, tu izskaties pēc šitā, pēc tā džeka no grupas "ABBA". Zini tādu?" Gunča pietur, Asja kunkst un īd, tuvāk pie baltās sienas, zem burtiem ar liesmām. Tas turpina: "Tu tagad ej mierīgi un ne par ko nedomā!" Kāds viņu pagriež, iesper pa pēcpusi. Dažus soļus viņš sper pēc inerces, nedomā, kā jau bija sacīts. Tad iekliedzas Asja, vēl reizi. Viņš neskatās, viņi ir divi, būdīgi tipi, laikam no "Tallinka", nodomā garais. Vēl četri soļi, vēl. Prātā sēž mazākā ļaunuma jēdziens – visu baiļu rota, tērps no smagnēja samta, ar zelta diedziņiem kristīts. Kas viņš būs tagad? Parkā zib zilas un sarkanas ugunis, iekaucas sirēna. "Dieviņ, paldies!" šis čukst, ar skatienu pavada kārtības sargus. Būs kārtība, būs.

Pēc gadiem, kad citi sumina garo dzimšanas dienā un vēlāk viņš kāto uz māju pusi – šoreiz viens pats –, starp domām par būšanu un nebūšanu, un morālo likumu manī, kas taču spiests sadzīvot ar zvaigžņoto debesi pār mani, starp tām iespraucas tāda kā atmiņa. Tāda kā sirēna, kā bērna vai sievietes balss. Viņš mēģina atcerēties, blenž uz sienu, šķiet, te kādreiz bijuši burti. "Nē, tas nav iespējams, nekad neesmu te bijis," viņš skatās, un sajūta pēkšņi ir tāda, itin kā nupat būtu smēķējis, bet kur nu, kur jau tie gadi. "Nē taču, murgi!" viņš atmet ar roku un kājas nes cilvēku prom.

Bet rakstīts tur bija gan, un vārdi sacīja: "Dzīve ir ļoti gara."

 

Osvalds Zebris

Osvalds Zebris ir latviešu rakstnieks un žurnālists. Viņa stāstu krājums "Brīvība tīklos" saņēma Literatūras gada balvu nominācijā "Spilgtākā debija". Pēc tam izdoti divi romāni. Viņa romāns "Gaiļu ka...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0