Politika
25.06.2017

Sālītais sāls

Komentē
0

Ir zināms fakts, ka attieksme pret ASV pasaulē ir kļuvusi par savu, īpašu ideoloģiju, kura nav reducējama uz tradicionālajiem "-ismiem", proti, liberālismu, sociālismu, konservatīvismu utt. Īpaši tas sakāms par antiamerikānismu. Amerikāņi cilvēkiem nepatīk gan dēļ tā, ko viņi dara, gan dēļ tā, ko viņi nedara. Tuvajos Austrumos amerikāņus bieži uzskata par islāma ienaidniekiem. Taču paraugieties uz Balkāniem – un ieraudzīsiet pavisam citu ainu: tur amerikāņus ienīst tādēļ, ka viņi pārlieku aizstāvot musulmaņu (t.i., kosoviešu un bosniešu) intereses. Vai arīdzan: Eiropas kreisajiem amerikāņi nepatīk tādēļ, ka viņi esot galvenais ekonomiskās globalizācijas dzinējspēks. Taču nebūs mazums arī tādu ASV nedraugu, kas viņiem pārmet tieši pretējo – nevēlēšanos pietiekami globalizēties un atvērties pārējai pasaulei. Daudzi saskaņā ar pazīstamo tēzi par no Veneras nākušajiem eiropiešiem un no Marsa nākušajiem amerikāņiem pārmet ASV tendenci ārpolitisku jautājumu risināšanai izmantot militārus līdzekļus; citi turpretī pārmet, ka viņi ar šādiem risinājumiem pārlieku kavējas. Skaidrs ir viens: nepatikai pret ASV joprojām piemīt spēja vienot visdažādākos politiskos spēkus.

Ilgstoši zem komunistu varas dzīvojusī Austrumeiropa šeit ir īpašs gadījums. Par šo valstu attiecībām ar ASV pēc Aukstā kara beigām ir divi izplatīti mīti. Pirmais: jau kopš komunistu jūga laikiem apspiestās valstis sapņoja pievienoties ASV pārstāvētajiem globālās brīvības ideāliem. Tieši tādēļ tās kaislīgi atbalstīja amerikāņus viņu centienos ieviest brīvību un demokrātiju visur pasaulē – tai skaitā 2003. gadā "coalition of the willing" ietvaros dodoties karā uz Irāku. Šeit amerikāņi ir kā tā sāls no evaņģēlija, kura piešķir sāļumu ēdienam, – taču ko darīt, ja sāļumu zaudē pati sāls? Otrs mīts teic, ka šīs jaunās valstis nepārtraukti cieš no vasaļa kompleksa un vēlas pieslieties stiprākajam – un pēc PSRS sabrukuma šo funkciju spēja īstenot vienīgi ASV. Īsta taisnība nav nevienam no šiem mītiem. Pat tad, ja ASV reģiona valstīm tiešām ir svarīgākais ārpolitiskais orientieris, attiecības ar to ir krietni sarežģītākas. Dažiem (bet ne visiem) ASV ir galvenais pretsvars augošajām Krievijas ambīcijām; dažiem (bet ne visiem) tās ir sinonīms "Vašingtonas konsensam" un ekonomiskajai globalizācijai; dažiem (bet ne visiem) Amerika nozīmē masu kultūru un patērniecību, vēl citiem – Silīcija ieleju un tehnoloģisko izaugsmi. Tāds laikam ir vienīgās pasaules superlielvaras liktenis. Tevi mīl, bet tu nekad tā īsti neuzzini, kādēļ: līdz mirklim, kamēr mīlestība sāk iet mazumā.

Visai šai raibajai ainai jaunā gaismā ir likusi uzzaigot Donalda Trampa prezidentūra. Pašlaik vēl nav pagājušas pat pirmās simt dienas kopš viņa stāšanās amatā, tomēr viena lieta ir kļuvusi skaidra: tas, ko viņš runāja savā priekšvēlēšanu kampaņā, acīmredzot bija domāts nopietni. Jaunais Trampa kurss iezīmē novirzīšanos no tā, ko mēs esam pieraduši saistīt ar vārdu "Amerika". Mēs bijām pieraduši, ka ASV ārpolitiskās intereses ir ideoloģiskas: tās aizstāv ne tikai savas nacionālās intereses šaurā nozīmē, bet arī noteiktas starptautisko attiecību normas un priekšstatus par valstu piedienīgu un nepiedienīgu uzvedību. Trampa "America First" turpretī liecina ne tik daudz par atšķirīgu globālās kārtības doktrīnu, cik par jebkādas doktrīnas trūkumu. Maldās tie, kas domā, ka Tramps kopā ar Putinu taisās dalīt pasauli. Viņš drīzāk vēlas atstāt savā vaļā tos pasaules reģionus, kuros Amerikai nav tiešu interešu.

Trampa administrācijas pirmie divi mēneši ārpolitikā gan atstāj diezgan haotisku iespaidu, tomēr nekas neliecina par viņa lojalitāti līdzšinējām ASV ārpolitikas vērtībām – starptautiskajām tiesībām, transatlantiskajai solidaritātei, demokrātijas veicināšanai. Ja atbilst patiesībai baumas, ka Tramps esot mēģinājis piedzīt no Angelas Merkeles Vācijas aizsardzībai notērēto naudu, tad pēc Otrā pasaules kara iedibinātajā Eiropas drošības arhitektūrā ir parādījusies nopietna plaisa. Runa nav par to, ka NATO Eiropas dalībvalstīm nevajadzētu maksāt savus rēķinus. Protams, vajadzētu. Taču problēma slēpjas dziļāk: ja šādus jautājumus risina šantāžas un slēptu draudu kategorijās, tad jau pašlaik trūkst paša galvenā – uzticēšanās. Pamēģiniet vien iedomāties, ka šādus rēķinus piestādītu Eizenhauers Adenaueram, Reigans Kolam vai pat Džordžs V. Bušs Šrēderam, – un sapratīsiet, ka Trampa īpatnības nav vienīgi stila jautājums.

Ko transatlantisko saišu vājināšanās nozīmē tradicionāli proamerikāniskajai Austrumeiropai? Vispirms to, ka Eiropā atgriezīsies politika šī vārda klasiskā, eksistenciālā nozīmē, kad valstis tiešām pašas risina savus drošības jautājumus, izvērtē riskus un pieņem grūtus lēmumus. Pēdējos gadu desmitos Eiropas politika lielākoties ir bijis tehniski birokrātisks policy-making, kad visi principiālie jautājumi tika uzskatīti par atrisinātiem. Tagad turpretī Eiropas Savienībai neizbēgami nāksies politizēties – un te, protams, sava loma būs tās abiem Austrumu kaimiņiem, Krievijai un Turcijai. Iedomājieties vien "katastrofālo" scenāriju: Francijā maijā uzvar Lepena, kas faktiski nozīmē galu tai ES, kādu mēs to pazīstam, eiro sabrukumu un jaunu ekonomisko krīzi. Tās gan nebūt nav beigas Eiropas integrācijai kā tādai – gluži pretēji, uz kādu brīdi tas ir tikai jauns sākums. Taču Vācijā, iedomājieties vien, rudenī pie varas nāk sarkani-sarkani-zaļā koalīcija, kuras vadībā šī Eiropas galvenā spēkstacija veido jaunu integrācijas projektu, šoreiz tādās "Ostpolitik" tradīcijās, vairāk "ar seju uz Austrumiem", tā sacīt, "Wandel durch Annäherung" [1]. Krievija, sajuzdama jauno spēles telpu, pakāpeniski veido savu projektu "Eiropa – mūsu kopīgās mājas", kurš dotu tai atelpu no iekšpolitiskām problēmām. Turcija veido savu Pontu. Tagad tas vairs nav jautājums tikai par to, ko šādā situācijā darītu Latvija. Jautājums ir daudz plašāks: vai šādā situācijā Eiropā vispār vēl varētu pastāvēt tie liberāli demokrātiskie režīmi, kas zem amerikāņu lietussarga te ir plaukuši visu šo laiku kopš 40. gadiem? Vai arī no jauna ir pienācis nacionālistisku, militarizētu diktatūru laiks, tikai šoreiz jaunā, digitāli postmodernā formā?

Protams, šis ir tikai viens scenārijs, kurš, jācer, nekad nerealizēsies. Te par labu mums spēlē laiks. Tramps, kā šķiet, pašlaik ir iestidzis kautiņā ar kreisi liberālajiem medijiem, kur jebkurš apvainojums Krievijas interešu sekmēšanā ir sāpīgs trieciens, kas mazina prezidenta popularitāti. Turklāt ASV politika tiešām ir institucionāla: tur prezidenta varai ir rūpīgi aizsargātas robežas, kā to apliecināja nesenais imigrācijas dekrētu liktenis. Amerikāņiem, kā zināms, valsts prestižs pasaulē ir svarīga lieta. Tādēļ, ja administrācijas bezdarbība tieši vai netieši izraisītu lielu konfliktu citur pasaulē, tā ātri vien dabūtu ielās tādas pašas demonstrācijas kā Vjetnamas kara laikā. Prezidentam, kuram lauvas tiesu laika paņem atšaudīšanās no oponentiem, tas galīgi nebūtu vajadzīgs – tādēļ jebkuras straujas darbības NATO virzienā vispār ir maz ticamas. Tomēr, lai nu kā, Latvijas ārpolitikas veidotājiem būtu jāgatavojas hipotētiskai Eiropai bez amerikāņiem – vismaz atgūstot tās patstāvīga manevra spējas, kas iepriekšējā posmā ir gandrīz vai pazaudētas.

[1] Transformācija caur tuvināšanos (vācu val.).


Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0