Katras valsts nacionālajā literatūrā laiku pa laikam iestājas periods, kad pēkšņi bez acīmredzama iemesla vairāku autoru darbos vienlaikus uzplaukst līdzīgi identitātes meklējumi. Ja pieņemam, ka šāda parādība norāda uz krīzes posmu nācijas apziņā, tad jādomā, ka latviešu tauta pēdējo gadu laikā pārdzīvo dziļāko identitātes krīzi kopš tautiskā romantisma laikiem. Kā gan citādi izskaidrot novērojumu, ka pašmāju literatūras plašākām tautas masām adresētajā daļā cits aiz cita galvas ceļ prozas darbi, kas viens par otru efektīgāk ņemas rakstīt un pārrakstīt latviešu tautas dzīvesziņu gan vēsturiskas, gan ezoteriskas argumentācijas simfoniskajā pavadījumā, ar visai skaidri iezīmētu mērķi izcelt latviešu nāciju kā unikālu pārējo Eiropas un - nereti - arī visas pasaules kultūrtautu vidū. Šiem mēģinājumiem pašiem par sevi nebūtu nekādas vainas, ja vien autori savu ideju aizstāvībai ik pa brīdim nesauktu palīgā smalkākās dimensijas, aizrautīgi un bieži vien bez kāda kopsakara pamatojot savas nostādnes ar detaļām, kuras vairāk šķiet iederīgas ezoteriskās pašpalīdzības rokasgrāmatu lappusēs - dāsni piesauktās auras, čakras un biostrāvas, karmiskās pārdzimšanas virpuļi un kosmiskās enerģijas mutuļi tik izšķērdīgi enerģizē šo darbu lappuses, ka tās gribot negribot pašas izslīd no lasītāja rokām, bet sižets fantastisko detaļu pārbagātībā, šķiet, reinkarnējas citā, labākā pasaulē. Kurš teica, ka latvieši tāda zemes smaguma nospiesta tautiņa vien ir, kas neko citu, kā abām kājām stingri mālainajā augsnē stāvēt, gadsimtu gaitā nav iemācījusies?
Drosmīgo vēstures interpretāciju ziņā minētie romāni aizsteidzas tālu priekšā rūdītu Eiropas fantastu sasniegumiem. Autori nebaidās pacelties pāri (lasi: uzmīt ar kāju) līdzšinējām vēstures interpretācijām un pasludināt, ka latviešu tauta pa šo zemīti klīdusi vēl ilgi pirms ledus laikmeta, kā to skaidri un gaiši izlasām dainu tekstos (tuvāk skat. Viļa Liniņa romānu “Pēdējais ledus laikmets. Balti dodas pasaulē”), un kāds tur brīnums, ja mūsu senčus jau pirmlaikos uz zaļās planētas nogādājuši gādīgi ārpuszemes civilizāciju pārstāvji? Tas izskaidro arī identitātes meklētāju nebeidzami uzsvērto latviešu tautas saistību ar teju visām senākajām, tiklab īstām, kā mītiskām kultūrtautām (Jāņa Mauliņa romānā "Aizvēstures traģēdija”), par ko liecina gan folkloras tekstos, gan tautas ornamentos iekodētā slepenā dzīvesziņas bagāža, nemaz jau nerunājot par satricinošo atklājumu, ka uz mūsu senču augsti attīstīto civilizāciju un kontaktiem ar citām planētām un paralēlām dimensijām vēl šodien norāda komplicēts globālas nozīmes svētvietu tīkls, kas kalnu, avotu, akmeņu un zikurātu veidā, burtiski, no vienas vietas nosējušas šo zemīti - kur vien pagriezies, kāds svētobjekts jau priekšā (sīkāk skat. svētvietu pētnieka Ivara Vīka darbos).
Uz šī nacionālezoteriskā prozas fenomena fona kā svaiga gaisa malks pie lasītāja nāk „mazais cilvēks” Vidvuds ar savu stāstu, kas pieticīgi nodēvēts par „derību”. Ar labsirdīgu, pāri plūstošu ironiju un pavisam nelatvisku vieglumu Jāņa Elksnīša un Edgara Krasta pierakstītais „Vidvuda stāsts” uz labu laimi iegrābjas minēto pompozo teoriju siekā, pamet tās gaisā un kā ar spožām bumbiņām žonglē ar tām pēc sava prāta. Latviskais varonis? Ļoti labi, būs jums pat trīs varoņi, tā teikt, trejsavienība, kuru centrā, protams, pats Vidvuds Ausainis - ikdienas nomākts, skumīgs vīriņš, ko zem tupeles pabāzusi paša pat vēl lāga neapprecētā sieva, kaut patiesībā necilajā ādā ietērpts neviens cits kā pēdējais ķēniņu Lamekinu dzimtas pēctecis Videvuts, kam „pienākums nest mieru un pārticību Dievzemītē” un „jaunu derību šai zemē iedibināt”. Un tas vis jums nav nekāds parastais bāleliņš - ja indiešu gudrajiem pierē, tā stāsta, esot bijusi trešā acs, tad Vidvudam pakausī - trešā auss, kas dod varonim spējas sazināties ar jau minētajām smalkajām dimensijām. Arī abi pārējie trīsvienības varoņi - eksistenciālais filozofs Sostens Buzis un merkantilais ģēnijs Juris Puns - nav ar pliku roku ņemami, jo tikai visi trīs brašie vīri kopā veido svēto gara, prāta un miesas ūniju, kam romāna gaitā lemts ņemt savās rokās pasaules noslēpumu galīgo atminēšanu.
Senvēsture? Papilnam - romāns neskopojas ar noslēpumainu latīņu un sanskrita rakstu ruļļu tekstiem oriģinālā, dodot lasītājam (pietiekami inteliģentam lasītājam, protams) iespēju salīdzināt tos ar „notariāli apstiprināto” tulkojumu. Un par ko gan lai vēstītu šie senie raksti, ja ne par latviešu tautas globālo izcilību un viena tās pārstāvja (Vidvuda) likteni to atkal iecelt saulītē? Tiesa, no gaužām samudžinātajiem, piedodiet, slepenu simbolisku vēstījumu pārpilnajiem manuskriptu tekstiem kaut ko konkrētāku neapgaismotam lasītājam secināt ir visai grūti. Tur savukārt izlīdz cita kanoniska figūra - mags. Kur nu ar vienu magu - Vidvudam talkā steidz gan vizionārs viedu sirmgalvju trio (kauču vēlāk izrādās, ka norādes varoņiem sniedz paši varoņi, tikai nu jau no „smalkāko” vibrāciju lauka), gan mūsdienīgais datorģēnijs Jerome Rodolph Rorarius, kam gan pagalam neveicas ar sava vārda pareizu izrunāšanu, taču ar visu pārējo tas tiek galā bez problēmām … gandrīz. Varoņa ceļojums pašatklāsmes meklējumos? Būs, un vēl kāds - no Rīgas uz tālīnu Krievijas nostūri un atpakaļ, kurā netrūks ne nolaupīšanas, ne spīdzināšanas, ne citu patīkamas spriedzes momentu. Un arīdzan Latvijas svētvietu tīkla pētījumiem romānā vieta atradusies, un dzimtenes akmeņu slepenajām zīmēm, un Lielvārdes jostas šifrētajai gudrībai, un āriešu pirmtautas turpinājumam baltu ciltīs, un dziļdomīgiem prātojumiem par dievišķo…Vārdu sakot, visu turpmāko nacionālezoteriskās ievirzes daiļdarbu autoriem „Vidvuda stāsts”, šķiet, patiešām kļūs par derību, no kuras smelties iedvesmu vēl veseliem kopotajiem rakstiem.
Paradoksālā kārtā - sava vieta romānā atradusies arī dāsni apironizētajai latvietībai. Tās esence, autoruprāt, mīt ne jau dižās pagātnes vai vēl dižākās nākotnes jausmās, bet pavisam ikdienišķajā tieksmē pasūroties „ko nu mēs”, nopūsties „es jau neko”, patrīties uz vietas, pakasīt aiz auss, tad - iet un darīt. Ne sakrālās tālēs, bet tepat līdzās, tā teikt, uz pašmāju virtuves ne visai tīrās palodzes - varbūt tur tā lielākā varonība no visām paslēpusies? „Spēks ir rodams ikdienā,” - romāna tekstā garumgaros monologos sauc varoņi, sirmgalvji no nākotnes un rakstu ruļļi no pagātnes, un tam mēmi piebalso visa raibu raibā augsti intelektuālu un pavisam antisociālu elementu kompānija, kas rosās romāna kultūrvides fonā. Ikdiena, kas „Vidvuda stāsta” iesākumā nomāc varoņus kā smags slogs, tā noslēgumā atklājas kā vienīgā iespējamā eksistences forma, kuras slavinājums kulminē romāna izskaņas ainā - varoņu acīm paveras kapu piemineklis, kurā nelaiķa fotogrāfijas vietā iemontēts visparastākais spogulis un kura paraksts daudzina „ikdienību un drosmi uzņemties atbildību par to”. Un, jo ilgāk kāds šai spogulī raugās, jo mazāk viņam paliek, ko teikt.
Nevar nepieminēt arī romāna pamata trumpi - valodu, kurā autori papūlējušies kārtu kārtās savietot iespējami blīvāku ikdienas valodā lietoto klišeju slāni, kurš kontrastā ar varoņu izdarībām rada efektu, ko gribētos apzīmēt ar vārdu „postmoderns” - ja vien arī tā jau nebūtu klišeja. Tas arī ir galvenais autoru sasniegums, jo kurā gan citā darbā latviešu lasītājs spēs burties cauri vienlaikus sadzīvisku un kosmisku būšanu apcerējumam, gandrīz ne mirkli nezaudējot līksmu smaidu sejā?
„Vidvuda stāsta” autori savā ziņā darbojas tāpat kā pats Vidvuds, kurš, nenieka nesajēgdams no muzicēšanas, tomēr iestājas orķestrī un koncertzālē braši spēlē kā pagodinājumu uzticēto čella solo …ar lociņu vispār neskardams stīgas, toties ar visu savu būtni pauzdams mūzikas burvību „suģestējošā, pat stindzinošā klusumā” - stāstniekiem pašiem ar savu darbu apliecinot visas garās, itin juceklīgās un ik pa brīdim uz absurda robežas balansējošās fantasmagorijas atslēgu, ko atrodam grāmatas pēdējā lappusē: „Nevienā valodā nav iespējams izstāstīt stāstu par cilvēku ... daudzas lielas mācības un liecības bijušas, taču lielākās no tām - tikai pieskāriens tam stāstam, kuru izstāstīt var tikai klusumā un tikai sev pašam.” Autori, iegrimuši vārdu mutulī, ar savu ironiski „epohālo vēstījumu” visiem spēkiem pūlas nepateikt neko un pat necenšas izstāstīt stāstu par cilvēku. Varbūt tāpēc tas viņiem teju, teju izdodas.
0