Ar bērniem
30.03.2017

Rotaļas ar nāvi

Komentē
0

Par Lauras Čaupales izrādi "Otrā pusē" "Dirty Deal Teatro"

Tā bija silta 2003. gada jūlija diena Vecpiebalgā. Drauga dzimšanas diena. Mēs to svinējām, klejojot mežā, brienot purva dūkstīs, šūpojoties uz ciņiem, peldoties ledainā avotu ezerā, pētot bebru aizsprostus un vakarā kurot ugunskuru. Debesis bija skaidras un zvaigžņotas. Es atceros šo dienu un nakti lielā, visaptverošā miera dēļ. Nekur nebija jāskrien, nekas nebija jāpierāda. Miers dzīvoja stārķu pilnajās pļavās, katrā ceļa līkumā, mežos līdz debesu pamalei, mākoņos un saudzīgajā tumsā.

Un tad.

Vēlāk dienasgrāmatā es ierakstu:

"Tad atnāca kāds, kas bija sajutis nemieru. Viņa iesēžas man klēpī un sāk raudāt. Mana vienpadsmit gadus vecā meita.

– Par ko tu raudi? Vai izlasīji kaut ko bēdīgu?

– Nē, tas nebija grāmatā.

Klusējam, es glāstu viņas matus. Skatos uz asarām viņas skropstās.

Tad viņa tā ļoti mierīgi saka: – Es domāju... par nāvi...

Tā vietā, lai paklusētu, es sāku runāt un aizbaidu mieru, kas nepieciešams viņas domām. Tā gadās, kad centies noslēpt sev, ka ļoti sen nav raudāts par būtisku nesapratni."

Sameklēju šo dienasgrāmatas ierakstu pēc Lauras Čaupales izrādes "Otrā pusē" noskatīšanās "Dirty Deal Teatro". Izrādi redzēju divas reizes, tās pāris rindiņas pārlasu un pārlasu, mēģinot atrast atslēgu, ar kuru atvērt sarunu par izrādi. Pēc būtības ļoti vajadzīgu izrādi bērniem un vecākiem, kuri uzticas viens otram tik ļoti, ka grib un spēj runāt arī par savām jūtām un domām, saistītām ar nāvi. Un ir labi, ka "Dirty Deal Teatro" bērnu un jauniešu izrāžu programma "Šmulītis" ir vēlējusies aicināt jaunos teātra skatītājus iepazīt dzīves un dzīvības likumus, pārdomāt un meklēt atbildes uz jautājumiem, kuriem skolas programmās un ikdienas sarunās vieta parasti nav paredzēta.

Dziļa savas un sev tuvo cilvēku nāves apziņa izmaina mūs. Ieauž skumjas mūsu skatienā, bet vienlaikus arī piešķir vērtību tam, ko piedzīvojam. Tam, ka dzīvojam. Mākslas darbi, kuru pamatā ir to autoru drosmīgā spēja neslēpjoties ieskatīties nāvei acīs, spēj izmainīt arī lasītāju, skatītāju un klausītāju dzīves uztveri, atklājot tajā svarīgo par cilvēcību un pašiem par sevi.

Manis (tāda, kāda esmu) nebūtu, ja Astrida Lindgrēne nebūtu uzrakstījusi savu stāstu "Brāļi Lauvassirdis". To lasot pirmo reizi, es biju tikpat veca kā mana meita tajā siltajā jūlija naktī, kurā viņa bija aptvērusi nāves neizbēgamību. Toreiz bērnībā kopā ar Jonatanu un Sausiņu es mācījos mirt. Bija ļoti bail un ļoti bēdīgi, bija asaras un puņķi, sarkans deguns un acis, bet pēc tā visa arī ļoti dzidra, skaidra un saulaina sajūta, gaismas klātbūtne, miers. Es biju piedzīvojusi nāvi. Un sajutusi, ko nozīmē dzīvot. Tādu mākslas darbu bērnu un jauniešu auditorijai nav daudz. Arī "Otrā pusē" par tādu nekļūst un eksistenciāli dziļu pārdzīvojumu nerada. Tomēr uzreiz jāpiebilst, ka, visticamāk, tas nemaz nav bijis izrādes autoru mērķis.

Režisore un arī dramaturģiskā materiāla līdzautore Laura Čaupale (teksts veidots kopā ar Loti Eglīti) ir izvēlējusies runāt par nāves tēmu informatīvi rotaļīgi, iepazīstinot skatītājus ar dažādiem faktiem, priekšstatiem un rituāliem, kas saistīti ar miršanu un apbedīšanu. Izrāde pārvēršas par jautru mācību stundu vai asprātīgi ilustrētu Vikipēdijas šķirkli, kas zinātkāriem bērniem dod iespēju uzzināt, cik nervu šūnu mirst, cilvēkam nobīstoties, cik procentu sāls ir Nāves jūras ūdenī, kā apbedī mirušos Irānā, kurā valstī radinieki pie galda sēdina skeletus, un citus līdzīgus vairāk vai mazāk eksotiskus kultūrvēsturiskus, bioloģiskus, ģeoloģiski ģeogrāfiskus, pārbaudāmus un nepārbaudāmus faktus. Vēlēšanās salīdzināt izrādi ar mācību stundu rodas tās uzbūves dēļ. Pēc tam, kad skatītāji ir uzzinājuši daudz jaunas informācijas, kuru izrādes varoņi izspēlē tēlainā veidā, viņiem tiek dota iespēja to atkārtot un nostiprināt atmiņā jau ar realitāti atspoguļojošām fotogrāfijām.

Bet ne viss, kas der mācību procesam, palīdz izrādei. Atskats uz piedzīvoto ieskanas didaktiski.

Izrādes varoņu – trīs jaunākā skolas vecuma bērnu – leksika un darbība ir maksimāli piesātināta ar visdažādākajiem izteicieniem un darbībām par un ap nāvi. Lai arī tie atbilst situācijai, kurā tiek teikti, un pārsvarā ir asprātīgi, tomēr to intensitāte rada pašmērķīgas darbības sajūtu, kas novērš uzmanību no bērnu savstarpējām attiecībām un pārdzīvojumiem, ar kuriem skatītājs varētu mēģināt identificēties un sekot notikumiem līdzi ne tikai ārēji raitās un jautrās darbības dēļ.

Dīvainā veidā izrādē, kurā visi runā par miršanu, man pietrūka urdošas nesapratnes par nāvi, kuras klātbūtne varētu precīzi izgaismot bērnu raksturus un attiecības, radītu un rādītu izmaiņas viņu dzīvē. Reiņa mirušais kaķis Minks šobrīd ir tikai formāls iemesls, lai izstāstītu kultūrvēsturisko informāciju, kas veido dramaturģiskā teksta pamatsaturu.

Starp bērniem – Anci, Elīnu un Reini – notiek tikai spēlēšanās par miršanas tēmu. Tas, protams, nav maz, bet ar to nepietiek, lai izrāde aizkustinātu un vestu sev līdzi patiešām uz "otru pusi", kļūstot par notikumu arī skatītāja dzīvē.

Tomēr iespējams, ka jaunākajai skatītāju daļai par svarīgāku notikumu šajā izrādē kļūst aktieru radītā sajūta, ka arī bērni ir aktīvi izrādes dalībnieki.

Komunikācija un mazo iesaistīšana izrādes darbībā aktieriem Ancei Strazdai, Elīnai Vaskai un Reinim Boteram izdodas viegli un atraisīti, viņi sarunājas ar bērniem dzīvi, ieinteresēti un patiesi, izvairās no pārspīlētām un uzspēlētām intonācijām, atsaucīgi reaģē uz bērnu replikām arī tajās vietās, kur tieša komunikācija nav paredzēta. Tas rada draudzīgu un drošu atmosfēru, kura ir viens no galvenajiem nosacījumiem nopietnas un cilvēcības pilnas sarunas iespējamībai. Atliek to tikai izmantot un pašiem būt līdz galam godīgiem. Piebilde par godīgumu attiecināma uz "mēmā šova" spēli izrādes sākumā, kurā izrādes skatītājiem tiek dota iespēja uzrakstīt uz lapiņām vārdus, kurus izrādes varoņi tad pēc kārtas cenšas parādīt un pārējie kopā ar bērniem atminēt. Diemžēl aktieri bērnu rakstītos vārdus tikai izliekas lasām un rāda jau iepriekš izdomāto. Nav saprotams, kāpēc tāda mānīšanās nepieciešama.

Savstarpējā saspēlē jaunie aktieri pārsvarā darbojas klusināti, izkāpjot ārpus parastajām klišejām, kas raksturīgas ārkārtīgi nepateicīgajām situācijām, kurās pieaugušiem cilvēkiem jātēlo bērni. Un par to viņiem liels paldies, bet arī žēl, ka šī prasme īpaši izrādes otrajā trešdaļā vairs nav tik koncentrēta un īsti nav skaidrs, ko katrs no tēliem vēl bez tā, ka izspēlē kārtējo Minka reinkarnācijas ainu, dara. Un kāpēc.

Kad domāju par izrādi "Otrā puse", redzu sevi ar nāves apziņas saraudināto meitu klēpī. Līdzīgi kā izrādes radošā komanda, arī es tajā naktī izvēlējos aiztraukt projām nemieru ar vārdiem, kuri pēc būtības nevar neko paskaidrot. Un arī mierināt nespēj. Es paslēpos tajos.

Bet tikmēr: "Nangijālā pār kalniem, upi un zemi slīga nakts un tumsa. Es stāvēju pie kraujas ar Jonatanu, viņš bija apskāvis manu kaklu, un es jutu ausī viņa elpu. Viņš elpoja pavisam mierīgi. Ne tā kā es... Jonatan, mīļo brāli, kāpēc es neesmu tik drosmīgs kā tu?

Es neredzēju dzelmi sev priekšā, bet zināju, ka tā tur ir. Man vajadzēja tumsā spert tikai vienu soli, un tad viss būtu garām. Tas notiktu ātri.

– Sausiņ Lauvassirds, vai tu bīsties? – Jonatans sacīja.

– Nē... jā, es bīstos! Tomēr es to darīšu, Jonatan, jā, es to tūlīt darīšu... tūlīt... un tad es nekad vairs nebaidīšos. Nekad. Nekad vairs ne…

– Ai, Nangilīma! Jā, Jonatan, es redzu, es redzu gaismu! Es redzu gaismu!"

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0