Recenzija
21.10.2015

Rokpeļņa rokenrols

Komentē
1

Recenzija par Jāņa Rokpeļņa dzejas krājumu "Post factum" (izdevis "Neputns", 2015)

 

"Tas bija toreizējā Ļeņingradā, tagadējā Sanktpēterburgā, divdesmitā gada sešdesmitajos gados. Ieturējies Ņevas prospektā dislocētajā pankūku ēstuvē, patlaban grasījos pamest tās telpas, kad šajā iecienītajā pagrabiņā ienāca pāris jaunu vīriešu. Viens no viņiem tūliņ saistīja manu uzmanību: ruds, zilacains, žokejcepuri galvā. Un acu izteiksme tāda kā cilvēkiem, kuri zina, ka viņus pazīst i nepazīstamie. – Brodskis! – uzreiz nodomāju. Kaut iepriekš nekad netiku dzejnieku redzējis, un man nebija nekāda priekšstata par viņa ārējo veidolu. Vēlāk, kādā literārā sarīkojumā, kurā Josifs Brodskis lasīja savus Džona Donna atdzejojumus, pārliecinājos, ka tik tiešām biju toreiz atpazinis viņu."

Šīs Brodska dzejas bilingvālās izlases (Josifs Brodskis. Dzejas izlase. Rīga: Neputns, 2009) ievadā publicētās Jāņa Rokpeļņa atmiņas izlasīju pēc Rokpeļņa jaunākā dzejas krājuma "Post Scriptum" (Rīga: Neputns, 2015) izlasīšanas un Jaunā Rīgas teātra izrādes "Brodskis/Barišņikovs" noskatīšanās.

Kad bija noklusušas ovācijas, Mihails Barišņikovs bija saņēmis ziedus, apsveikumus un paklanījies un skatītāji sāka pamest zāli, starp pirmajās rindās sēdējušajiem pamanīju arī Rokpelņa raksturīgo siluetu. Bet tad jau bija jākāpj pa trepēm, jāpārmij pa iespaidam ar citiem nejauši sastaptiem paziņām, jātiek līdz garderobes letei un savām drēbēm, un Rokpelnis tikmēr jau bija gabalā. Šķiet, Alvis Hermanis kādā intervijā stāstīja, ka izrāde ir divu cilvēku, divu draugu satikšanās, spītējot tam, ka nu jau viņus šķir nāve. Melnais, kaut kā vai kāda negatīvam līdzīgais Brodska zirgs, kas visu cauru nakti stāv starp mums un gaida, kurš to pirmais apseglos.

Pakāpjoties soli atpakaļ un atļaujoties izteikties vēl plašākos vispārinājumos, var sacīt, ka ne jau tikai viena konkrēta teātra izrāde, bet visa mūsu dzīve ir šādu satikšanos, nokavētu satikšanos un nesatikšanos virtene ar vairāk vai mazāk apzinātu, bet neatkarīgi no šīs apzinātības pakāpes konstantu nāves jeb mūsu fizisko ķermeņu galīguma klātbūtni. Pārāk bieži un tieši to atgādinot, protams, pastāv risks izpelnīties visai specifisku slavu un sevi par dzīviem uzskatošo pavīpsnāšanu – sak, tā jau tāda nekrofilija žurnāla "Rīgas Laiks" garā, taču tāpēc vien jau nav iemesla sevi maldināt ar iedomu par nāvi kā bezgalīgi atceltu. Taču Rokpelnis nav nedz viens, nedz otrs gadījums, un jau pašā pirmajā jaunā krājuma dzejolī lasāms:

"kad viss ir pie kājas
pēkšņi mūžība ierunājas
un pasaka adresi mājai kur mīti
neviena nemanīti" (9).

Esmu abstrakciju kurls, līdzībās un piemēros domājošs un tātad savās domu spējās visai aprobežots cilvēks, un pēc Rokpeļņa dzejas krājuma izlasīšanas kādu laiku pavadīju prātodams, ar ko gan viņu būtu iespējams salīdzināt. Kaut gan nupat nosvinējis visai apaļu jubileju, Rokpelnis nebūt nav apvēlies klasiķa svarīgumā, nav izbalojis pašizdomāta vai pieņemta garīguma caurspīdīgumā, un, citējot šogad jau varbūt pat pārāk bieži citēto Raini, turpina ar "nerviem strādāt" tā, it kā nekas nebūtu bijis (vai bijušajam par spīti un arvien pieaugošā intensitātē). Latviešu dzejā Rokpelnis ir tāds kā viņa gandrīz vai vienaudzis Miks Džegers rokenrolā – laiks, protams, ievelk vaigā savas līnijas un rindas, bet gars un dūša apkārtējiem liek lauzīt galvu par tā izcelsmes avotiem. Par Džegeru un pārējiem rollingstouniem tā dzimuši nostāsti (neviena nepierādīti, protams) par it kā regulāri pārlietām svaigām asinīm, Rokpelnim, kā šķiet, tās ir pavisam citas izcelsmes valsts asinis, kas ļauj sadzirdēt gan jau pieminēto mūžības ierunāšanos, gan ticēt, ka ir vēl arī kaut kas vairāk par acumirklī redzamo, taustāmo, sajūtamo, laicīgo, pārejošo, lecīgo, humorīgo, ironisko, sentimentālo:

"Mani balsti
Ir citā valstī
Tos nevar apgāzt tos nevar valstīt

Tu mani dauzi
Kā pelavmaisu
Visvienalga tu trāpi gaisā" (11).

Vai arī:

"esmu vien kārtējā skaida
skabarga
varbūt skals
kāpēc tas nesabaida?
kāpēc tik bezgalīgs gals?" (16).

Lai gan Rokpelnim patīk visādi joki un cunduri (piemēram: "pūst siena kaudžu krūtis pļavās/kur kādreiz jaunkundzes man ļāvās/kur Jāņos tik diets un vemts/brien gumijniekos sentiments", 35), aiz tiem slēpjas ārkārtīga nopietnība, un ar tādu, cik nu gadījies dzirdēt, novērot vai lasīt, viņš tuvojas it visam, ko dara (skaidrības labad jāpaskaidro, ka dažu laiku kopā ar Rokpelni strādāju laikraksta "Labrīt" redakcijā). Vienalga, vai tā būtu pievēršanās nedzeršanai vai kristīgai ticībai, interneta tērzētavu un sociālo iespēju atklāšana (tam veltīts viņa romāns "Virtuālais Fausts"), pastaigām pa Rīgu (apcerējumu krājums "Rīgas iedzimtie"), dāmu izdancināšana, sekošana politiskajiem notikumiem pasaulē vai dzejas rakstīšana ("Post Factum" jau ir viņa astotais dzejas krājums), – Rokpelnim tas viss ir nopietni, pa īstam, tā ka joki mazi.

Kā ne viens vien savas paaudzes literāts, Rokpelnis jaunībā studēja Krievijā, taču atšķirībā no saviem laikabiedriem un kolēģiem tad arī pie dzejas rakstīšanas Ļeņingradā visupirms ķērās krievu valodā. Par krievu dzejnieku viņš gan nekļuva (daudz kas no tai laikā rakstītā neesot saglabājies), taču Brodska piesauktais "krievu jambs" ir atstājis paliekošu iespaidu gan vēlākajā laikā tapušajā Rokpeļņa dzejā, gan īpaši – viņam raksturīgajā savas dzejas lasīšanas balsī un manierē:

"kaut viena naktsvijoļu smaržas driska
viens matiolu dvesmas sīciņš mats
prāts atceras kā smako nāves izkapts
bet nezina pēc kā viņš smaržo pats" (23).

Intervijās Rokpelnis ir stāstījis gan par to, ka pats sev itin nekā nespēj būt redaktors (lai gan ir bijis redaktors lielai tiesai dzejas grāmatu), gan par sev raksturīgo ekstrēmi maksimālistisko dzejas tapšanas procesu, nereti lauku noslēgtībā dienā uzrakstot pat vairākus dučus dzejoļu, no kuriem beigu beigās, noskaldot visu lieko, par derīgiem atzīst vien dažus.

Neatkarīgi no tā, vai darbotos verlibrā vai spertu dzejas soļus līdzi noteiktām pantmēra figūrām, Rokpelnis jūtas brīvs kā zivs ūdenī:

"ūkšķ dumbrājs; gliemeži
kā mazi roņi slīd
pa stumbriem; dūkņas
ūjina, un saule

drūp sūnās; odzes
uz ciņiem sprogojas;
un zaļa inde pil
no egļu zariem; miers

mirdz rasenē, tik
sīki skaldās nāve
vien nokrakšķ
atlūza; šeit tukšā

gliemežnīcā kā
stiprā bunkurā es
mitinos, ar egļu
zaļo indi uz mūžu
saindēts" (30).

Pretēji dažai populārās mūzikas zvaigznei, kas gadu gaitā mēdz ieslīgt savu nu jau pabalojušo jaunības atspulgu tvarstīšanā, publicējot arvien rūpīgāk nostrādātus un šai rūpībai tieši proporcionāli garlaicīgākus mūzikas ierakstus, Rokpeļņa rokenrols ir citādāks, un laiks to vērtis vien tvirtāku. Kā jau pieminēju, saturiski to bieži iekrāso zināšana par to, ka dzīve nav vienkārši iekrišana pasaulē piedzimšanas ceļā un tai sekojošs nebeidzams saullēkts, bet drīzāk gan vairāk vai mazāk strauja mēģinājumu, kļūdu, zaudējumu, klupienu un izklupienu un daudz kā visa cita ķēde, kurai kādreiz būs arī jātrūkst. Valodiski un formāli tā ir dzeja, kurā lietotie vārdi nav, tā teikt, vienkārši nokrituši no gaisa vai nejauši gadījušies pa rokai, bet katram no tiem, kā šķiet, ir kādi Rokpelnim zināmi raduraksti (un ne jau vienīgi etimoloģiskā nozīmē). "Post Scriptum" no sākuma līdz galam ir krājums, kurā valoda, ja vien tā būtu dzīva būtne, labi apzinās, ko Rokpelnis ar viņu dara, un Rokpelnis zina, ko valoda no viņa grib. Rezultāts ir tik piesātināts un blīvs, ka pat grāmatas sākumā likto un no dzejoļu nosaukumiem un pirmajām rindām veidoto satura rādītāju, kā bija pamanījis kāds acīgs un dzirdīgs lasītājs, var izlasīt kā vēl vienu – visu kopā savelkošu – dzejoli.

Iesākumā pieminētais Barišņikovs intervijā "Rīgas Laikam" saka, ka negribot pat zināt, cik viņam gadu – "ne tāpēc, ka novecoju, bet tāpēc, ka kaut kā neērti taču". Rokpeļņa dzeju krājums neko par gadu skaitu mums nevēsta, bet neērtību tas varētu izraisīt visos tajos, kas vecišķumā sāk ieslīgt, vēl tā arī nepabeiguši būt jauni.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!