Dažkārt lietotais izteiciens "jauna vēlēšanu kampaņa sākas nākamajā dienā pēc vēlēšanām" nav tikai asprātība. Arī starpposmā starp "kampaņām" politiķi savu darbu cenšas veidot atbilstoši "kampaņu" loģikai.
Un šī loģika ir – "forma" svarīgāka par "saturu", žests būtiskāks par ilgtermiņa plānošanu. Lai ilustrētu domu, minēšu piemērus no dažādiem valsts varas atzariem.
Ministru kabineta sēde šā gada 6. septembrī. No valsts ilgtermiņa attīstības viedokļa būtisks jautājums – kā dzīvot novecojošas populācijas apstākļos (konceptuālais ziņojums "Aktīvās novecošanās stratēģija ilgākam un labākam darba mūžam Latvijā") atbilstoši ministru lēmumam tiek skatīts sēdes A daļā, respektīvi, tas vispār netiek sēdē apspriests. Jo acīmredzot tēma nav pietiekami "seksīga", ja politiķu mērķis ir piesaistīt plašsaziņas līdzekļu uzmanību. Tajā pašā laikā zināmā mērā informatīvs jautājums, kā šobrīd veicas ar jaunu tirgu atrašanu pārtikas eksportētājiem, kļūst par veselu šovu 30–40 minūšu garumā, kurā ministri var apčamdīt kāda ražotāja uz sēdi atnestās piena industrijas paraugus un demonstrēt savas zināšanas (?) par Ķīnas tirgu.
Ja jautājums nav gana "rezonansi raisošs" (amatpersonu ieskatā), tad to var nomuļļāt pat tad, ja tas patiesībā ir atrisināms samērā viegli. Piemēram, šajā pašā sēdē premjers norāda izglītības ministram uz nejēdzīgām birokrātiskām procedūrām, ar kurām saskaras bērnu vecāki, kuru atvases aktīvi nodarbojas ar sportu (es vienkāršoju, bet tas šajā gadījumā nav būtiski). Ministrs piekrīt, ka situācijas sakārtošanai nepieciešams pieņemt vien dažus lēmumus, tomēr palūdz laiku to pieņemšanai līdz gada beigām. Jo šī tēma acīmredzot tiek uzlūkota kā pārāk "neinteresanti" specifiska.
Ikviens internetā var sekot līdzi Ventspils pašvaldības komunikācijai ar vietējiem plašsaziņas līdzekļiem un pastarpināti pilsētniekiem. Nojaušams, ka starp pilsētniekiem patiešām būtiskajām rūpēm ir vides piesārņojums (ostā strādājošo uzņēmumu radītie trokšņi, smakas utt.) un darbavietas. Savukārt Lemberga kungam pievilcīgāk šķiet detalizēti pārrunāt kādu jaunu strūklakas vai parka iekārtošanas projektu. Bet par vidi viņš aicina sūdzēties, tēlaini izsakoties, Rīgā, jo pašvaldība te neko nevarot ietekmēt – tiesa, nav skaidrs, kas pie varas esošajai partijai traucē pieņemt tādus likumdošanas grozījumus, kas situāciju mainītu. Ja runa ir par darbavietām, tad tiek atgādināts, ka privātiem uzņēmējiem neko diktēt nevar, attiecīgi ir vienkārši jācer uz to labāko.
P. S. Arī lielās cīņas Rīgā ap Barona ielas jauno bruģējumu uz citu galvaspilsētas problēmu fona izskatās savdabīgi – toties "tēmu" var apskatīt, aptaustīt ikdienā, un, kā saka, par skaisto/neglīto jau ikvienam ir ko teikt.
Nākamais piemērs gan būs "sapņa" žanrā, jo dokumentālu pierādījumu man tam nav. Tātad pieņemsim, ka jaunajam "Vienotības" vadītājam tiek piedāvāts izstrādāt šīs partijas redzējumu uz veselības aprūpes nozares attīstību. Piebalga kungs, rēķinoties, ka partijā ir plaši pārstāvētas dažādu ar medicīnu saistītu grupu intereses (tas tā vēsturiski izveidojies), pieņemsim, izvēlas labāk jautājumu nekustināt, jo baigi vajag asas diskusijas...
Protams, situācija, kad politiķi cenšas maksimāli atbīdīt nākotnē būtisku, bet sarežģītu problēmu risināšanu un labprāt pievēršas "lentīšu griešanai", nav raksturīga tikai Latvijai vai t.s. postpadomju telpai. Darba tirgus (ne)reformēšana Francijā, veselības aprūpes sistēmas (ne)reformēšana Lielbritānijā, autoceļu infrastruktūras nolietojums ASV utt. Tomēr tas, ka "tā jau ir visur", protams, ir vājš mierinājums.
Vienkāršākais būtu šādu īstermiņa domāšanu un uzvedību skaidrot ar politiķu un varas stulbumu, slinkumu vai baidīšanos netikt pārvēlētiem. Neapstrīdot šo faktoru klātbūtni, manā skatījumā ne mazāka problēma ir, ja tā var teikt, fokusa pazaudēšana. Vairākas pašreizējās valdības pasaulē – no Meksikas un Japānas līdz Nigērijai un Itālijai –, sākot savu darbu, demonstrēja visnotaļ adekvātu konkrētajai valstij aktuālo problēmu izpratni. Arī privātas sarunas ar vairākām Latvijas amatpersonām liecina, ka tās reālo situāciju saprot gana labi. Problēma ir tā, ka prioritātes – lai gan apgalvots, protams, tiek pretējais – kaut kur aizslīd kategorijā "rīt gan sākšu sportot", jo simboliskajā šodienā ir sazēluši citi "jautājumi", kuru risināšanu amatpersonas vai nu nemāk, vai tiešām nevar (un tad tā ir slikta liecība par sistēmas efektivitāti) deleģēt kolēģiem vai padotajiem.
Te gan, pieļauju, sava daļa vainas jāuzņemas plašsaziņas līdzekļiem un publikai, kuras attieksmi plašsaziņas līdzekļi veido. Proti, no amatpersonas tiek paģērēts, lai tā būtu spējīga komentēt gandrīz vai jebkuru "aktualitāti", lai cik nebūtiska tā izrādīsies jau pēc dažiem mēnešiem. Rezultātā augstākās amatpersonas trenkā padomdevējus un padotos, lai būtu "lietas kursā", šādi tērējot savus laika un uzmanības resursus.
Cita problēma (tā gan, šķiet, nav aktuāla bagātākās Rietumu valstīs) ir tā, ka ilgtermiņa fokusu nespēj "noturēt" arī citi politisko diskusiju vides dalībnieki. Latvijas gadījumā daļa no tiem – piemēram, arodbiedrības un arī pašvaldību profesionālās grupas – tradicionāli strādā ar konkrētā brīža aktualitātēm, visbiežāk visus pūliņus veltot kādu varas iniciatīvu nogremdēšanai vai uzlabošanai. Šie pūliņi neapšaubāmi ir nepieciešami, tātad problēma ir, kā nu smalki saka, nevalstiskā sektora kapacitātē. Uzņēmēju organizācijām (piemēram, Ārvalstu investoru padomei) "turēt konceptuālo līniju" izdodas labāk, tomēr nereti tas neko nedod, jo saduras ar izpildvaras steigu, "pēdējā brīža" situāciju un kārtējiem solījumiem "nākamreiz gan būs citādi".
Arī mūsu sabiedrībai kopumā ar ilgtermiņa fokusa "turēšanu" nesokas; tam izpausme, starp citu, ir arī pilnīgais juceklis, kas atklājas socioloģiskajās aptaujās par t.s. politisko orientāciju. Mums faktiski nav vērā ņemamu grupu, par kurām varētu teikt, ka tās konsekventi uztur liberālo vai konservatīvo, smalki izsakoties, diskursu un attiecīgi spiež varu risināt kādas tiešām nozīmīgas problēmas atbilstoši šim diskursam.
Papildu iespējamais iemesls ir vēl kāda sabiedrības domāšanas īpatnība (nemāku spriest, cik tās raksturīgas postpadomju valstīm vai mūsdienu politikas uztverei vispār). Pat ja pietiekami liela sabiedrības daļa apzinās kādu fundamentālu problēmu, pat nenoliedz tās sarežģītību, vienalga tiek pieņemts, ka tā ir atrisināma tā, lai – vienkāršoju – neviens šajā procesā neciestu. Nedomāju, ka šāda prasība izriet no publikas prāta spēju trūkuma vai apstulbinoša naivuma. Visticamāk, mēs te saduramies ar sekām atsvešinātībai, nepatikai pret politiku un varu vispār – "jūs to ievārījāt, jums arī jāatrisina". Savukārt mēs, "ierindas cilvēki", nejūtamies saistīti ar "ievārīšanu", attiecīgi neuzskatām, ka mums būtu jānes ar kļūdu labošanu vai citiem nepatīkamiem lēmumiem saistītas "blaknes".
Vara – ja neskaita periodu, kad tā cīnās par pārvēlēšanu (tad tiek solīts viss), – protams, apzinās, ka sarežģītās problēmas žanrā "visiem labi" atrisināt nevar, un no ierakumiem laukā nelien. Traģikomiskā kārtā izrādās, ka mūsu politikā pietrūkst zināmas "cietpaurības" – gatavības visu likt uz kārts kāds problēmas risināšanai, pat ja tas draud ar ātru politisku nāvi, jo motivējošais ir nevis vēlme strādāt politikā vispār (visādi citādi leģitīma), bet gan zināmā mērā iracionāla (līdz ar to nedaudz gan aizdomīga) apziņa "kādam tas ir jāizdara!".
Kāds no Rietumu politikas izcilniekiem savulaik teica apmēram tā: mēs vienmēr izvēlamies pareizo risinājumu – pēc tam, kad izmēģināti ir visi pārējie. Pieļauju, ka zināmā vēstures nogrieznī tas tā tiešām bija un – un tas ir būtiskāk – tā arī varēja atļauties politiku veidot. Tagadnes pasludināšana par "pavisam citu situāciju" (salīdzinot ar pagātni) ir diezgan apšaubāma nodarbošanās, tomēr neesmu pārliecināts, ka varam atļauties būt tik labsirdīgi ciniski.
0