"Latvijā zīni nav jauna mākslas forma – tās pirmsākumi saistās jau ar 80. gadu vidu, kad Padomju Savienībā uzaugušie mūziķi un mākslinieki meklēja veidus, kā izplatīt pieejamo informāciju par savām iemīļotākajām ārzemju un vietējām popkultūras un pagrīdes kultūras parādībām," – tā vēsta festivāla ietvaros notiekošās Jāņa Daugavieša lekcijas apraksts. Zīni ir neliela formāta, visbiežāk mazās tirāžās autoru pašu izdoti žurnāli, kas gan agrāk, gan mūsdienās paver iespēju publicēt tādu saturu, kurš ne gluži atbilst tradicionālo izdevumu prasībām un ierastajam lasītāju lokam. Tajos tiek publicēta dzeja, stāsti, teksti par politiku, fotogrāfijas, komiksi, kā arī ar roku darinātas un datorā veidotas ilustrācijas, zīmējumi.
No š. g. 27. līdz 29. maijam Ģertrūdes ielas teātrī, Ģertrūdes ielā 101a, norisinājās izdevniecības "Popper Publishing" mākslinieku kolektīva rīkotā Latvijā pirmā zīniem veltītā festivāla noslēguma pasākumi, kuros izstādīti Latvijas mākslinieku īpaši notikumam radītie zīni, izsludinātā konkursa dalībnieku iesūtītie darbi, kā arī ārvalstu mākslinieku izdevumi. Aplūkot bija iespējams arī 80. un 90. gadu Latvijas pagrīdes mūzikas zīnus no mūziķa Jāņa Daugavieša kolekcijas, kā arī ārvalstu mākslinieku veikumu.
Festivāla kulminācijā Ģertrūdes ielas teātra telpās bija eksponēts plašs zīnu klāsts, kurā aptvertas visdažādākās tēmas – cilvēkiem raksturīgie rituāli, patērētājsabiedrības fetišizācija, ilustrēti kriminālziņu sižeti un pavisam neparasti, patiesi stāsti, trash un postinterneta estētikā veidoti fotozīni, abstraktas formas, kuras no marginālas ikdienas parādības pārtop mākslas objektā, noteiktā zīmju valodā.
Šur tur pavīdēja šobrīd interneta vidē aktuālie temati – ilustrācijas, kur meitenes ar uzsvērti attēlotu ķermeņa apmatojumu uz kājām un padusēs smēķē cigaretes, lieto alkoholu, mielojas ar junkfood, izseko savu bijušo partneru jaunās draudzenes internetā un jūsmo par kaķiem. Tāpat, piemēram, lietuviešu mākslinieces Ramintas Maivīdas (Raminta Maivyda) zīnā "Negative Youth" apspēlēta divdesmitgadnieku tieksme uz bieži vien pārspīlēti pesimistisku dzīves/pasaules redzējumu un nepārtrauktu gruzīšanos par teju jebko.
.jpg)
Tehniskā un saturiskā ziņā visinteresantākie likās tieši Latvijas Mākslas akadēmijas studentu radītie zīni, tāpat arī open-call dalībnieku veikums. LMA studentu zīnos redzams talants precīzi uztvert un izcelt ikdienas notikumu klišejisko raksturu, šķietami atgādinot, ka visi tomēr esam vairāk vai mazāk vienādi.
No personīgajiem favorītiem pirmais jāizceļ Justes Venclovaites zīns "Palms of Porto", kura vienkāršais, pievilcīgais noformējums un nepārprotamais, tajā pašā laikā absurdais saturs iemieso praktiski visu, ko es varētu gaidīt no fotozīna. Jāpiemin, ka tas man uzreiz atsauca atmiņā izstādē "Spriedze. Jaunie Latvijas mākslā" redzēto, Zīles Ziemeles izstādīto (bet "Pētergaiļa" izdoto!) neliela izmēra grāmatiņu "Prezidente Karaliskajā botāniskajā dārzā", – līdzīgā pieejā veidots neliels fotoalbums, kura pastāvēšanas jēga ir apšaubāma.
Zīns, kurā apskatīta cilvēku savādo aizraušanos tēma, ir franču fotogrāfes un filmu mākslinieces Kamillas Holcas ("Editions FP&CF") zīns "Fétiches" (tulkojumā: fetiši), kurā skatītājs tiek ieaicināts samākslotajā suņu izstāžu pasaulē. Blakus suņu, viņu saimnieku un izstāžu sirreālās vides fotogrāfijām redzami detalizēti šo suņu šķirņu apraksti un attiecīgie žūrijas lēmumi, kuros mājdzīvnieki reducēti līdz objekta-trofejas līmenim.
Katrīnas Čemmes zīns "Between Shapes / Between Forms" apspēlē šķietami nejaušās, neapzinātās formas, kas tapušas kancelejas preču veikalos, cilvēkiem izmēģinot rakstāmpiederumus uz tam paredzētajām lapiņām. Šos eksperimentālos švīkājumus Čemme izceļ no to sākotnējā konteksta un izvērš dažādās jaunās formās, tiem iegūstot citādu jēgu.
Festivāla ietvaros norisinājās vairākas atsevišķas izstādes – somu mākslinieku apvienības "Kutikuti" rīkotā komiksu izstāde "Noasā", AB dambī, Andreja Lavrinoviča, Zanes un Kristapa Zelmeņu un Krišjāņa Mežuļa izstāde "Akvārijs" Kalnciema kvartāla galerijā, Aksela Bruka performance "ES TEVI APPRECĒŠU – Pamācība: kā atrast vīru" bārā "Chomsky" u.c., kā arī lekciju cikls. Festivāla noslēguma dienā apmeklēju mūziķa Jāņa Daugavieša lekciju par zīnu neuzrakstīto vēsturi un Normunda Kozlova lekciju "Pašgetoizācija". Daugavieša lekcija sniedza aizraujošu ieskatu man absolūti nepazīstamā Latvijas kultūras vēstures jomā, par kuru, jādomā, lielai daļai pēcpadomju periodā uzaugušo, varbūt vienīgi neskaitot ar šo mākslas formu ciešāk saistītos, nekas daudz nav zināms, tāpēc gribētos, lai neuzrakstītā Latvijas zīnu vēsture pārtop uzrakstītā. Līdzās lekcijai izstādīti arī jau iepriekšminētie pagrīdes mūzikas zīni no 80. un 90. gadiem, tostarp Daugavieša un viņa draugu kopīgi dibinātās neatkarīgās ierakstu studijas un izdevniecības "Tornis" veidotā zīna eksemplārs, kā arī vairāki citi, izdoti pavisam nelielā tirāžā, kas šajā laikā cirkulēja līdzīgi domājošo lokā.
Festivāls, tāpat kā tam radītie un eksponētie zīni, ir mākslinieku pašu organizēts pasākums. Autoru iniciatīva vērš uzmanību zīnu aktualitātei Latvijas mākslā un atspēko to definīciju – pašu veidots un realizēts vizuālās kultūras produkts, kas tapis ārpus institucionalizētas vides un ir tikai katra autora tehnisko iespēju ierobežots.
0