Rakstīt par Rīgas kultūru tās telpas (telpiskajā) un vietu (topogrāfiskajā, topoloģiskajā) kontekstā ir visai abstrakts uzdevums. Pirmkārt, minēto jēdzienu mērogs ir tik liels, ka šis uzdevums tik un tā beigās var izvērsties par maldīšanos pieņēmumos par kaut kādiem procesiem kaut kādās vietās. Otrkārt, nevienam īsti nav skaidrs, kas ir kultūra.
Tāpēc arī kolektīvais uzdevums šoreiz ir nevis realitātē atklāt jaunus un pārsātinātus izpratnes slāņus – izdomāt kaut ko jaunu –, bet gan drīzāk tikt no dažiem vaļā. Tādējādi atbrīvojot vietu jēgpilnākai kritikai par Rīgas pilsētas kultūras procesiem daudzveidīgajā postpadomju telpā un dažādās vietās, kuru mūsdienu raksturs un identitāte ir vēl tik aktīvos sevis meklējumos, ka Andrejsala un Barona iela jau kļūst par ikoniskiem pārmaiņu simboliem.
Pēdējās divas nedēļas, klejojot pa Rīgas ielām, esmu pavadījis absurdos tādas vietas meklējumos, kur būtu iespējams veikt šo uzdevumu – apsēsties pie galda, atvērt datoru un sākt burtot domas par netveramo Rīgu, kamēr tā acīmredzami slīd garām. Kā izrādās, tas nav nemaz tik vienkārši.
Veicot korektu uzskaiti, iznāk šādi: "Muklājs", Kaņepes Kultūras centrs, Robert's Books, "Vieta", "Burga", "Piens", "Alberta pīpes", "All Capuccino", Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, "Vest", Latvijas Nacionālā bibliotēka, "Mākonis", "Andalūzijas suns" un "Cadets de Gascogne", beigās sarakstu noslēdzot ar "Kolekcionāru", kurā arī izvēlējos iesākt šo rakstu (par to paldies Atim Jākobsonam). Protams, šī ir ļoti subjektīva kultūras vietu apgaita, kas jau savos pamatos ietver nosacījumu – tas diemžēl vienmēr beigās būs primitīvi. Rīgas kultūru nevar atspoguļot caur vienas kafejnīcas prizmu.
Līdz ar to arī lielais jautājums – vai Rīgas kultūras telpas mugurkaulu veido lieli nodibinājumi, budžeti un iespaidīgi būvprojekti vai arī rīcībspējīgas, nelielas kopienas, kas fondu finansējuma piesaistes tabulas neaizstāj ar brutāliem kapitālisma ideoloģiju stutējošiem sponsoriem, bet gan kaut ko daudz vērtīgāku – apzinātu dzīvesveidu, mīlestību un ticību, kas, kā uzskatu, ir jēgpilnas vērtību sistēmas (kultūras) pamatā?
Bet varbūt to neveido ne viens, ne otrs un šī nošķiršana ir galvenais iemesls, kāpēc mēs savā kultūrā esam tur, kur esam. Mēs taču nesakām, ka sabiedrību veido kauli. Tie vienkārši ir tur iekšā un to visu satur kopā. Tas ir priekšnosacījums projektam cilvēks, nevis tā sekas. Un man šķiet, ka Rīgā ar to ir lielas problēmas. Te kultūra seko naudai, nevis otrādi. Un tas notiek veidā, kas degradē mūs visus.
Kur?
Piekrītu izteikumam, ka jebkura kultūra ir daudzdimensionāla vērtību sistēma. Piemēram, pirms trīs nedēļām Cēsīs norisinājās otrais demokrātijas un sarunu festivāls "Lampa", kurā viena no neskaitāmajām diskusijām tika veltīta Cēsu izglītībai. Nevis izglītībai, kas noteikti mīt tikai Cēsīs, bet gan jautājumam, kas ir Cēsu izglītība kopumā, ar to domājot, ka sākumā ir vērtīgi noskaidrot, kur vispār tāda izglītība mīt. Kāda ir tās ģeogrāfija?
Viena no vērtīgākajām domām, kādu nācās dzirdēt, – laba izglītība atrodas gaisā. Tā ir reizē netverama, bet, daudz svarīgāk par to, – pieejama un atklāta, nepaslēpta, kā pretmetu lietojot aprakšanas, noslēpšanas piemēru, kas tieši saistāms ar tēzi, ka izglītību nevar un nedrīkst ieslēgt skolas sienās, iemūrēt statiskā ēkā. Vadoties pēc šādas prāta kartes, velkamas vērtīgas paralēles arī ar kultūru. Ja vienojamies, ka šajā kontekstā ar to saprotam jau minēto vērtību sistēmu, tad jautājums kļūst vēl interesantāks. Ne vien tādēļ, ka runa ir par daudzām atšķirīgām vērtībām, bet arī tāpēc, ka šī sistēma praksē nav viena. Tātad runa ir par vērtību sistēmām jeb kultūrām daudzskaitlī.
Kur tad Rīgā mīt tās kultūras jeb vērtību sistēmas? Viselementārākā atbilde, protams, ir tāda, ka tās mīt Rīgā. Tās ir visur, un principā šis jautājums ir bezjēdzīgs. Problēma ir tāda, ka šāda atbilde ir diezgan nekritiska, jo Rīgā ja ne šīs vērtību sistēmas, tad to kritēriji ir izsekojami un mīt prātā pietiekami konkrētiem cilvēkiem, kuru rokas paraksta atzinumus par finansējuma piešķiršanu šādam vai tādam projektam. Ja tu neprasi naudu, līdz ar to neknipsē un nelūdz vietējās autoritātes atļauju, tad pastāv ļoti lielas iespējas, ka tā saucamā pilsētas kultūras industrija tevi vienkārši ignorēs. Tev tur nebūs vietas, jo netiks ievēroti tradicionālie (mantotie) un vertikālie spēles noteikumi.
Tā ir tā pati pilsētas kultūras industrija, kas nereti sūkstās par publisko pasākumu mazo apmeklējumu, pašiem jau gadiem dzīvojoties ar VIP aprocēm un ielūgumiem. Tāpēc arī Rīgas kultūras ēdienkarte ir selektīva, nesezonāla un dažreiz tik atrauta no saturiskā piepildījuma, ka to eleganti pasvītro arī nesenais pilsētas logo konkurss. Iedzīvināt pagalmu apdzīvošanas kultūru, ar bērniem ceļot štābiņus? Pašvaldības policijai būs viedoklis. Veicināt velosatiksmes kultūru, iestājoties par pilsētu cilvēkiem? Satiksmes departaments jau kļuvis slavens ar saviem paziņojumiem, ka normāls cilvēks uz branču taču brauc ar privāto automašīnu. Vēlme kaut uz dažām stundām slēgt ielu nelieliem svētkiem? Nesāpīgāk būs par to aizmirst uzreiz.
Tomēr, kad steigā nepieciešams uzsākt absurdus labiekārtojuma projektus, Rīgas vēsturiskā centra apstādījumu teritorijās ieviest stāvvietas vai steidzamības kārtā vienu otru vietu "atdot uz attīstīšanu", tad problēmas ar izvēļu kultūru nevienam īsti nav. Izsakoties vienkārši, force majeure, un Vērmanes dārza alus festivāls beigu beigās ir loģisks rezultāts.
Un tieši tāpēc viss ir tik kompleksi, ka kultūra Rīgā jau saknē ir monopolizēta, kapitalizēta un apsaimniekota pēc labākajiem kolhoza standartiem, operējot ar statistisku un lecot no viena piecgades projekta uz nākamo. Līdz ar to vēl pirms manifestācijas fiziskajā Rīgas telpā tās mentālā(s) kultūras telpa ir fragmentēta, nesaistīta un, pats skumjākais, – ekskluzīva, ar to domājot nevis augstu kvalitāti, bet gan sociālu nepieejamību. Un te nav runa tikai par cenām.
Bet visskarbākais, protams, ir tas, ka kultūra ar visu savu industrializēšanos ir kļuvusi par ailīti "Excel" tabulā, par instrumentu, lai piesaistītu ārēju finansējumu. Un, spriežot pēc dinamikas, ar šīm tabulām pārsvarā strādā sociālās bendes jeb narcistiski noskaņoti elitāristi. Tāpēc arī ir nereāli tur ielauzties. Viss, kas mums atliek, ir palīdzēt kultūrai tās daudzveidībā izlauzties pašai, jo tā ir cietokšņota, aprakta, paslēpta un sabiedrībai tiek piedāvātas kā retas izrādes, nevis pastāvīgs process projekta cilvēks cēloņsakarības kolektīvai šķetināšanai.
Kāpēc?
Skaistums mīt starp kontrastiem. Skaņa rodas, kad to ierobežo vide, kurā tai jārezonē. Attēla optiskumam ir nepieciešams ekrāns. Katrai telpiskai vienībai, dzīvo būtņu fiziskos ķermeņus ieskaitot, piemīt sava unikālā identitāte, kas rodas kā pretnostatījums ārējām (iekļaujošām, norobežotām) entitātēm. Līdz ar to viss, ko mēs zinām par sevi vai kas ļauj mums noteikties, ir absolūtas un totālas interakcijas rezultāts. Mēs rodamies no savām robežām, kas papildus savai noteiktībai ir mainīgas un plūstošas (transformējas), un kultūra ir atbildīga par to, cik tālu esam gatavi un spējīgi tās atvirzīt tālāk – paplašināt mūsu plūstošo robežu diapazonu. Kā vērtību sistēma kultūra nosaka ne tikai to, cik ļoti tehnoloģiski kļūstam, bet arī to, kā vispār pielāgojamies visa veida apstākļiem, tādējādi nodarbojoties ar vistīrāko sadzīves dizainu. Ja pilsētā tiek veikts slikts ielas remonts, šī notikuma ietekme sniedzas tālāk par nobrāztiem ceļgaliem – tā konkrētā veidā ielaužas mūsu robežās, piemēram, liekot pārdomāt savu vēlmi uz ielas atrasties ar velosipēdu vai bērnu ratiņiem. Jau daudzkārt esmu pieminējis teicienu "kur ir, tur rodas". Tam būtu jākalpo par kultūrteorijas izpratnes pamatiem.
Līdz ar to pilsētas kultūra ir vērtējama nevis kā ierasta tradicionālās un augstās kultūras dihotomija, bet gan kā kolektīvās apziņas lauks, vērtību sistēmas un robežu attieksme kopumā. Tai nav pilnīgi nekāda sakara ar to, ko centās izdarīt Rīga kā Eiropas kultūras galvaspilsēta vai ko piekopj teju katra centra kafejnīca, ar savu cenu un kvalitātes politiku atņemot vienu no vērtīgākajiem sociālajiem fenomeniem – publisko ēstuvju pieejamību pēc iespējas plašākai sabiedrībai. Sēdēt, ēst un runāt. Tieši tik vienkārši.
Tāpēc arī diezgan jēgpilni ir vadīties pēc autosporta loģikas. Ārkārtas situācijā nav jāskatās uz šķērsli, no kura izvairīties, bet jālūko pēc drošas trajektorijas, kā šo šķērsli apbraukt. Neievērojot šo nosacījumu, uz Latvijas ceļiem tik bieži redzam, ka vieglā mašīna ir atradusi vienīgo koku pļavas vidū. Kas ar to tiek pateikts?
Ir laiks dekolonizēt mūsu vietējo kultūru, tās iekšējās robežas paplašinot ārpus visa pašsaprotamā un tajā ienesot pēc iespējas vairāk jaunā un būtiski svarīgā. Ir laiks Rīgas identitātes veidošanā paraudzīties ārpus Eiropas, meklēt saiknes ar tām kopienām un sabiedrībām, kas pašlaik piedzīvo līdzīgus sociālpolitiskos procesus, atrodas in betweenness vai, tieši otrādi, – vienmēr ir bijušas tepat blakus, bet savā vēstures kaldinātajā iedomībā rīdzinieki nav bijuši spējīgi tās ieraudzīt. Izteiktākie liecinieki un piemēri, protams, ir patiesās Rīgas iedzīvotāju identitātes, kuras 90% gadījumos vēl tikai pirms vienas divām paaudzēm mita visos Latvijas virzienos, sākot ar Liepāju un beidzot ar Daugavpili.
Pasaulē ir sācies the age of unsettlement. Kultūrai ir nepieciešams kustēties līdzi un necensties par daudz nometināt pašai sevi. Ir jānojauc cietokšņi.
Kas?
Vienu vērtīgu kultūras notikumu jau tiku pieminējis ievadā, bet, ņemot vērā, ka šīs rakstu sērijas fokuss ir Rīga, tad noteikti jāpiemin arī festivāls "Komēta". Manuprāt, tas ir labākais, kas ar Rīgu noticis, kopš Liepājas Karostā pēdējo reizi izskanēja sēņu festivāls. Saskatāmas jau arī zināmas līdzības.
Cilvēkiem, kas par "Komētu" neko nezina, iesaku apmeklēt festivāla mājaslapu un iepazīties ar tajā pieejamo manifestu, kā arī iespaidīgo vēsturisko materiālu apjomu, kas veltīts "Komētas" krāterim, nokrišanas vietai – Daugavgrīvas cietoksnim Bolderājas apkaimē. Bet kas tad ir tas unikālais, ko "Komēta" paveica dažu plānošanas mēnešu un notikuma dienu laikā un kas nav izdevies tik daudziem?
Pirmkārt, ir runa par lokalitāti kā aktīvu kontekstu, nevis pasīvu fonu. Cik daudz festivālam "Positivus" rūp Salacgrīva? Cik daudz laba pludmalē atstāj "Summer Sound"? Kas notiek ābelēs, kad aizbrauc visi labdabieši? Te arī sākas "Komētas" veiksmes stāsts un tik ļoti vajadzīgās ambīcijas pievienot ilgtermiņa rūpes. Šis festivāls nemēģināja sevi ielikt kādā šikā kultūras celtnē vai atrast pēc iespējas nolaistāku postindustriālu teritoriju, kurā nodarboties ar 21. gs. trendīgo radošumu. Daugavgrīvas cietoksnis ir nopietns kultūrvēstures mantojums, kas savā ziņā Bolderājas apkaimi vismaz vēsturiski ir padarījis nozīmīgāku nekā daudzas citas Rīgas teritorijas ar ambīcijām uz unikālo lomu pilsētas laikmetu stāstos. Papildus Daugavgrīvas cietoksnis ir spēcīgs simbols, kas kā militāra būve ar mazas pilsētas jaudām ir radīts reāliem kara draudiem. Tā apzinātās vēstures mērogs sniedzas pāri dažādo okupācijas varu ietekmēm un līdz ar to ne ar ko nav sliktāks par novazāto Rīgas vēsturisko centru. Tāpēc arī paldies "Komētai", kas šo vērtīgās kultūrvides robežu pastiepa stipri tālāk par ierastajiem Daugavas krastiem pilsētas centrā. Šobrīd vienīgi jācer, ka komandai pietiks jaudas un spara, lai iesākto dialogu un diskusijas virzītu tālāk, augstākos līmeņos, tomēr nesasteidzot šo atdzīvināšanas procesu, jo lieks zombijs ir pēdējais, kas Rīgai nepieciešams laikā, kad to raksturo diezgan izteikta emigrācija to pilsētu virzienos, kur kādam rūp par kripatu vairāk.
Otrkārt, "Komēta" uzņēmās vienu no publiskās komunikācijas sarežģītākajiem uzdevumiem – runāt par nekomerciālu pasākumu bez klasiskiem ģenerālsponsoriem, bet ar pietiekami augstu biļetes cenu, kas tik un tā ne tuvu neveido tādu budžetu, kāds nepieciešams, lai justos pārlieku pozitīvs. Un ir tā vērts, ka tev pa katru spraugu acīs nelec alus ražotāju baneri, sarkanie kafijas kvadrāti, ceļojumu aģentūru stendi vai kāds sadzīves tehnikas prezentācijas podests. Ir jauki skatīties uz vienotu vizuālo identitāti, redzēt cilvēkus, kas aiz sevis atstāj tīras tualetes un savus atkritumus savāc līdzi maisiņā, aiztaupot milzīgo konteineru klasterus gar kādām nomaļākām sienām.
Treškārt, noslēgumā jārunā par mūziku. Ja kādam tās ir debesis, kas iekrīt tevī, tad "Komētā" tā neapšaubāmi bija absolūti fantastiskā mūziķu izlase. Ceturtdienas vakara "Yemen Blues" bija gandrīz pārpasaulīgs piedzīvojums, kur vienā uzstāšanās reizē varēja piedzīvot vairāk sintēzes un nākotnes nekā barā jauniešu, kas dzenas pēc nākamās olas. Tas arī bija brīdis, kad piedzīvoju šīs vasaras dziļāko apziņas klikšķi.
Brīdī, kad sevi atrodi neiztraucējamā mūzikas pieredzē, kurā tiek apvienotas vislabākās blūzroka tradīcijas un orientālas kosmoloģijas un tas viss notiek cietoksnī, tad saproti, ka tava iekšējā būtne sāk gavilēt, jo tieši tajā mirklī Daugavgrīvas cietoksnis kļuva par, iespējams, pēdējām gaišajām mājām Rīgā. "Komēta" Daugavgrīvas cietoksni ir padarījusi par simbolu tai cietokšņotajai videi, kas atrodas ap to. Īstais cietoksnis, kuram beidzot jājauc mūri, ir tā pārējā Rīga. Šī te ir brīvība.
Un lai tas ir sākums jaunai kultūrai!
0