Foto - Ilmārs Šlāpins
 
Domas
06.02.2015

Rīga no Gaismas pils logiem

Komentē
0

Raksts tapis sadarbībā ar nodibinājumu "Rīga2014" rakstu krājumam "Rīga kā vieta kultūrai".

Kāds igaunis man stāstīja, ka pēc Tallinas kultūras galvaspilsētas gada cilvēki jutušies iztērēti. Sarīkojuši pat kultūras galvaspilsētas paģiru semināru vai ko tamlīdzīgu. Nezinu, vai šis stāsts ir patiess, taču šķiet ļoti ticami, ka kaut kas tāds būtu varējis notikt. Šādus seminārus varētu rīkot ne vien pēc kultūras galvaspilsētas gada, bet pastāvīgi.

Apmeklējot kultūras pasākumus, vienmēr var sastapt jau mēnešiem neizgulējušos rakstniekus, redaktorus, tulkotājus, aktierus, režisorus, kuratorus un sabiedrisko attiecību darbiniekus. It kā kultūras nozare piedzīvotu tādus kā kultūras industrializācijas ziedu laikus: tāpat kā reiz 19. gadsimta rūpniecības manufaktūrās, mākslas centru un literāru žurnālu redakciju fabrikās tika nesaudzīgi nostrādināti kultūras proletārieši. Varētu streikot un sacelties, vienīgi – kur gan paslēpušies paši ekspluatētāji, mantrausīgie kultūras kapitālisti? Esam paši sava laikmeta un vērtību ķīlnieki: mēs vēlamies atcerēties, restaurēt visu savu pagātni, visu kultūras mantojumu un arī saprast, aptvert visu, kas ar mums notiek šeit un tagad.

Viena no šīs darbu paisuma un noguruma kultūras zīmēm ir "norise". Norise ir vārds, kas speciāli meklēts, lai vienā jēdzienā izteiktu izstādes un koncertus, lekciju ciklus un performances, balvu pasniegšanas un konferences. Vārda "norise" nozīmju lauks maldīgi var likt domāt, ka norise ir kaut kas tāds, kas vienkārši notiek – it kā pats no sevis. Realitātē parasti ir tieši otrādi. Gluži tāpat kā par nieka dzejoļa rindiņu tās autoram var nākties maksāt ar "sirds asinīm", norises kurators pēc izstādes atklāšanas var justies kā nokāpis ellē un atgriezies atpakaļ – turklāt neatkarīgi no tā, vai norise ir tikai spilgts, mirklīgs uzplaiksnījums, kuram ir (ak!) nepiedodami maz aculiecinieku, vai notikums, kas izraisīs paradigmas maiņu un ko vēl pēc trīsdesmit vai pat septiņdesmit gadiem pieminēs mākslas vēstures grāmatās.

Norise ir tilts, kuram jāatved cilvēki uz muzejiem, galerijām un bibliotēkām, – tā nedrīkst garlaikot un likt vilties. Tāpēc, šķiet, mūsu kultūras notikumu vide arvien vairāk atgādina brīnumzemi. Muzeju nakts pasākumos zināšanas tiek nodotas ar pārdzīvojuma un piedzīvojuma starpniecību, liekot lietā visas cilvēka maņas, savukārt mākslas izstādē tiek izskaidrots, kādi bioloģiski procesi izmantoti, lai panāktu māksliniecisko efektu. Džeimss Gilmors šo mūsdienu kultūras formu nodēvējis par "pieredzes ekonomiku". Pieredzes ekonomikā saldējuma baudīšanu iespējams pārvērst par zinātnisku eksperimentu, savukārt fizikas likumsakarību – par emocionālu mākslas pieredzi.

Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunā ēka ar tās dzīves ritmu un norisēm pavisam noteikti ir šīs pieredzes ekonomikas spilgts piemērs. Tā burtiski gaida savu Valteru Benjaminu, kurš pasludinās to par "XXI gadsimta galvaspilsētas" ikonu – par mūsu domāšanas un dzīvesveida uzskatāmu un tipisku rezultātu un, iespējams, kādas nākotnes dzīves formas vēstnesi.

No vienas puses, Gaismas pils ir būvēta kā norišu stadions. Tā ir no ezera tikko iznirusī Burtnieku pils, kuras dārgumi, attīrīti no putekļiem, pelējuma un dūņām, tiek izrādīti mirdzošos izstāžu paviljonos. Turpat blakus, Ziedoņa zālē, viedie ar prezentāciju palīdzību skaidro seno tīstokļu nozīmiun koris izdzied pasaules bezgalību un skaistumu.

No otras puses, Gaismas pils ir meditācijas vieta – ar tās ap divdesmit mūku cellēm ("individuālajām darba telpām") un lielizmēra logiem, pa kuriem paveras apvārsnis, mūžīgi plūstošā upe un kaprīzās transporta dzīslas. Ainavas plašums laikapstākļu pārmaiņas paceļ līdz filozofiska vispārinājuma pakāpei, un augšējos stāvos arī debesis ir krietni tuvāk, nekā ierasts.

"Arhitektūra un cilvēka veidotās ainavas kalpo kā milzu mnemoniskas ierīces, kas ieraksta un pārraida nozīmīgus kultūras un vēstures aspektus," raksta Marks Traibs grāmatas "Spatial Recall" priekšvārdā. Skats, ko bibliotēkas apmeklētāji redz pa lasītavu logiem, ir Latvijas kultūras kanonā un UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā ierakstītais Vecrīgas siluets. Tagad daudz vairāk acu to aplūkos rūpīgāk un pazīs labāk nekā līdz šim. Lūk, tepat acu priekšā jau ir šīs slavenās dominantes – "Pētera, Doma un Jēkaba torņi, stalti savas galvas pacēluši vai līdz mākoņiem". Un pēkšņi starp daudzajiem taisnajiem torņiem pavisam skaidri ir redzams, ka Rīgai ir pašai savs Pizas tornis – Rīgas Reformātu baznīcas greizais tornītis.

"Mūsu mantotā ainava ir atvērta grāmata, ja mēs protam to izlasīt" – rakstīts uz plāksnes Būhuslēnes muzejā Zviedrijā. Tādā ziņā bibliotēka nudien ir diezgan piemērota vieta, lai aplūkotu ainavu. Gaismas pils piektajā stāvā, Reto grāmatu un rokrakstu lasītavā, pie sienas aplūkojama pirmā Nikolausa Mollīna tipogrāfijā 1612. gadā iespiestā Rīgas panorāma, un visā bibliotēkā atrodams milzums citu ainavu, karšu, plānu un grāmatu, kas skata Rīgu no dažnedažādiem rakursiem un redzes viedokļiem.

Taču patiesībā ne jau vienīgi šis Vecrīgas pastkartes kadrs ir tas, kas redzams pa Gaismas pils logiem, – ainavas aptvērums ir daudz plašāks. Tas ietver visus tiltus, Rīgas Pasažieru ostu un Zaķusalu; skaidrā laikā redzams pat Ķengarags. Varbūt pirmo reizi tik liels skaits cilvēku Rīgas panorāmu diendienā aplūkos šādā amplitūdā.

Rīgas vizuālo identitāti mēs saistām ar Vecrīgas siluetu, taču patiesībā tā taču ir tikai pavisam neliela pilsētas daļa. Vecrīga ir teritorija, par kuras vēlamo izskatu ir vismazāk šaubu un kuru jūtamies spējīgi nosargāt, ja sabiedriskai apspriešanai tiek izvirzīts kāds jauns viesnīcas projekts. Taču, ja mums jāmēģina izlemt, kādām vajadzētu izskatīties mūsu paaudzes veidotajām Rīgas silueta dominantēm ārpus šīs rezervāta zonas, mēs vairs nevaram droši atbildēt. Jānis Taurens 2008. gadā žurnālā "Foto Kvartāls" rakstīja: "Piemēram, Daugavas kreisā krasta jaunā apbūves koncepcija ar daudzajām plānotajām augstceltnēm diezin vai maz saucama par siluetu, jo modernajiem debesskrāpjiem trūkst Vecrīgas baznīcu torņu smalkuma." Un tomēr – ar smalkumu vai bez smalkuma – jaunās celtnes siluetu veido, rada jaunu pilsētas seju.

Gaismas pils pati ir liela uzdrīkstēšanās – celtne, kas būtiski izmaina Daugavas kreisā krasta ainavu. Cilvēkiem, kas atrodas ēkas iekšpusē, šī satraucošā jaunā dominante gan nav redzama, atgādinot par anekdotēm no Eifeļa torņa jaunības laika: Eifeļa tornis ir redzams teju no jebkuras vietas Parīzē, tāpēc jaukākā vieta, kur pusdienot tā pretiniekiem un nīdējiem, ir tornis pats.

Tātad var sacīt, ka skats no Gaismas pils logiem ir atsedzis Rīgas labā krasta ainavu un padarījis to par domāšanas priekšmetu. Vienlaikus daudz šaurākam pilsētnieku lokam – bibliotēkas darbiniekiem, kuru kabineti ir ēkas "sētas pusē", – no jauna ir atklāta arī Pārdaugavas ainava, kurā ir ne vien skursteņi, ūdenstornis, dažas augstceltnes un baznīcas, bet arī Uzvaras pieminekļa pašapzinīgā smaile. Interesanti, vai Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem veltīto monumentu sāktu vairāk tramdīt, ja uz to skatītos Gaismas pils apmeklētāji? Šķiet, viens no pieminekļa ilgtspējas iemesliem varētu būt fakts, ka daudzi pilsētas iedzīvotāji to ikdienā neredz, tāpēc par to atceras tikai vienu reizi gadā – maijā.

Ir interesanti gaidīt, kā turpinās mainīties pilsētas ainava, un ir interesanti arī vērot, kas tālāk notiks ar mūsu radošajām industrijām, atmiņas kultūru un pieredzes ekonomiku. Šķiet, 2014. gada politiskie notikumi ļoti paātrinājuši pārmaiņas, teju dažu nedēļu laikā apliecinot, ka mūsu nesatricināmie priekšstati par to, kā iekārtota pasaule, vienmēr var izrādīties aplami. Vēl pirms gada šķita, ka aktuālākā problēma ir līdzsvara atrašana starp krāšņajām, skaļajām norisēm un mierīgu, netraucētu lasīšanu, vērošanu, dzīvošanu, lai kultūra nekļūtu par apnikušu ētera troksni vai par dusmīgu skolotāju, kas mūs kaunina, ka slikti zinām vēsturi un pilnīgi neorientējamies mākslā. Pēc 2014. gada pēkšņi atkal ir saprotams, kāpēc tik būtiski ir atcerēties un restaurēt vēsturi un kāpēc tik būtiski ir nemitīgi mēģināt saprast un aptvert tagadni. Ir saprotams arī tas, kāpēc vēl nevaram atļauties zaudēt prasmi lasīt vecmodīgi garus tekstus: vēsturi nav iespējams izstāstīt īsumā – īsi ir vienīgi lozungi.

Tēmas

Anda Baklāne

Anda Baklāne, dz. 1980. gadā Rīgā. Mācījusies filozofiju Latvijas Universitātē. Strādā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Interesē pilnīgi viss.  

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0