Noslēdzoties Eiropas kultūras galvaspilsētas gadam Rīgā, mēs nolēmām atskatīties uz šo sarežģīto un nepārvarami samudžināto procesu ar nelielu laika distanci – paskatīties uz 2014. gadu kā uz robežšķirtni, kura likusi mums aizdomāties par Rīgu kā notikušu, nenotikušu, iespējamu vai garām palaistu izdevību kultūrai. "Rīga kā vieta kultūrai" – tā mēs nosaucām rakstu krājumu, kurā divpadsmit autori ļoti atšķirīgu žanru esejās aplūkoja kādu no Latvijas galvaspilsētas kultūras telpas aspektiem. No šodienas šis krājums bez maksas ir pieejams dažādās kulturālās vietās un "Satori" redakcijā.
Ikkatrs kultūras notikums vienmēr ir labs iemesls diskusijai. Ilgu laiku mēs bijām ieraduši nodot šo funkciju profesionāļiem – kultūras un mākslas kritiķiem, bet neformālās sarunas parasti noritēja visai dalītā auditorijā – pašiem māksliniekiem savā starpā, bet skatītāji, klausītāji un lasītāji runāja par ieraudzīto un saprasto vien šaurā virtuves vai teātra foajē vidē. Šķiet, tikai pēdējos gados ierastos formātus, kuros auditorijai tiek prezentēta speciālista lekcija, aizraujošs TED prezentāciju žanra šovs, radošas personības uzstāšanās vai atbildes uz publikas uzdotiem jautājumiem, aizvien biežāk nomaina publiska diskusija, kurā piedalās ne vien uzaicinātie dalībnieki, bet arī klausītāji un interneta tiešraides skatītāji.
Nu jau tas ir pats par sevi saprotams, ka publiskas diskusijas kļūst par būtisku teātra festivāla, filmas pirmizrādes vai mākslas izstādes sastāvdaļu. 2014. gada kultūras programma Rīgā iekļāva sevī tik daudzas dažādas diskusijas visai atšķirīgos formātos, ka tām visām izsekot nemaz nebija iespējams. Laikmetīgā teātra programma "forte forte", kas gada sākumā atveda uz Rīgu Alvja Hermaņa ārzemēs tapušās izrādes, piedāvāja skatītājiem ne vien pašiem novērtēt to, kā Hermanis strādā Eiropas teātros, bet arī iesaistīties sarunās – ar ārvalstu teātru festivālu kuratoriem un dramaturgiem, ar scenogrāfiem un māksliniekiem, kā arī ar pašu režisoru. Hermaņa fenomens ir pietiekami zīmīgs piemērs tam, kā latviešu mākslinieku panākumi ārzemēs pamazām kļūst par savdabīgu mītu un izslīd no pašmāju kultūras konteksta, tāpēc šādas sarunas būtu jāturpina. Īpaši svarīgi tas ir ne tikai tāpēc, ka mums ir nepieciešams aktīvāk apzināties sevi kā Eiropas un starptautiskas kultūras sastāvdaļu, bet arī, lai iedrošinātu citus – jaunos māksliniekus – saglabāt saikni ar Latviju un nebaidīties iziet ārpus nacionāliem un reģionāliem rāmjiem.
Nozīmīga bija diskusija par "Stūra mājas" nākotni. Tā nebūtu notikusi, ja Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas ietvaros šis Latvijas vēstures relikts netiktu aktualizēts kā svarīga mūsu kultūras un kolektīvās atmiņas sastāvdaļa. Diskusijas iezīmēja Šekspīra jubilejas gada pasākumu sēriju noskaņu. Tāpat šajā procesā iekļāvās arī Jesajas Berlina dienas sarunas, kas Rīgā tiek rīkotas jau vairāku gadu garumā. Jau tradicionālas ir kļuvušas diskusijas festivāla "Tête-à-tête" ietvaros – vedot uz Rīgu ārzemju māksliniekus vai rosinot sarunu par aktuālu Latvijas kultūras tēmu, tiek uzturēta un nostiprināta pārliecība par to, ka saruna par mākslas faktu ir svarīga mākslas procesa sastāvdaļa. Bieži vien taču ir iespējams apgalvot – ja mākslas darbs nav izraisījis publisku sarunu par to, tas nemaz nav tā pa īstam noticis. Šajā ziņā saruna ir daudz efektīvāks un tālejošāks līdzeklis par reklāmas kampaņu vai preses relīžu izplatīšanu.
Jauno diskusijas paradigmu mūsdienu kultūrā nosaka arī interneta interaktīvo tehnoloģiju iespējas, kas pieradinājušas auditoriju pie tūlītējas un atklātas sarunas iespējas. Pat tad, ja diskusija notiek konferences apstākļos vai šaurā interesentu lokā, tās translēšana internetā un saglabāšana video vai rakstiskā formātā dod iespēju "pieslēgties" sarunai ikvienam interesentam un izmantot to arī pēc ilgāka laika mācību vai pētnieciskiem nolūkiem. Svarīgs šeit ir ne tikai "dzīvais" diskusijas dalībnieks – mākslinieks, kritiķis, kurators –, bet arī tas, kā un cik lielā mērā sarunā var un grib iesaistīties kultūras patērētājs. Izdevusies saruna principā ir iespējama tikai starp diviem līdzvērtīgiem domāšanas partneriem, un šādi publiska diskusija pieradina auditoriju domāt par kultūru kā šī procesa dalībniekam. Laikmetīgajā mākslā, mūzikā un teātrī tas ir būtiski, lai nepazaudētu saikni ar potenciālo auditoriju, kas mūsdienās bieži vien ir fragmentēta un grūti aizsniedzama.
Prasmes un iemaņas šādu diskusiju organizēšanā un vadīšanā var gūt tikai ar pieredzi, tāpēc iesāktā tradīcija ir jāturpina. To nedrīkst uztvert kā nodevu šī brīža modei, nav arī jābaidās no neveiksmēm, kad šķiet, ka saruna izvērtusies formāla, tukša vai maz apmeklēta. Publiska diskusija ir jāpadara par nepieciešamību, ko izjūt ikviens kultūras produktu patērētājs un radītājs.
Sarunu kultūra ir iemācāma, un tai ir svarīga nozīme veselīgas, saliedētas un iecietīgas sabiedrības funkcionēšanā. Pierodot pie tā, ka ir iespējams un nepieciešams sarunāties par "augsto mākslu", attīstot sevī prasmi diskutēt, saprast otra cilvēka teikto un padarīt saprotamu savu viedokli, mēs paplašinām savstarpējas sapratnes iespaidu uz savu ikdienas dzīves un komforta līmeni. Argumentācijas teorijas pamati, kritiskās domāšanas rīki, viedokļu dažādības pieņemšana ir nepieciešama arī ikdienas saziņā un politikas sfērā, tam ir būtiska ietekme arī uz civilizētu uzņēmējdarbību, it īpaši – brīva un globāla tirgus apstākļos. No šī aspekta nav noliedzama diskusiju kultūras nepieciešamība Latvijas konkurētspējas un (lai kā man nepatiktu šis vārds) ilgtspējas vairošanā.
Ne vien kultūra, bet arī mūsu civilizācija – šī termina plašākajā nozīmē – ir veidojusies kā saruna starp indivīdiem. Bez sarunas ar citiem mūsu valoda būtu plakanāka, atmiņa blāvāka un vēsture būtu daudz īsāka. Rīgai, ja tā vēlas saglabāt kulturālas galvaspilsētas statusu ne vien kā formālu titulu, bet arī kā savdabīgu tās iezīmi, jāsaprot un jānovērtē dzīvas diskusiju kultūras nozīme, turpinot veiksmīgi iesākto tradīciju arī turpmāk.
0