***
Rīga ir grūta.
figūriņas no vaska mēs esam - un kociņi saldējumam, no kuriem viss krāšņums kopā ar sāli un sviedriem nu lejā.
un vai nav vienalga kā agrāk dēvēja saldmi - vaniļas, krējuma, kara-meļu, sargies, ja esi bite, palikt kūstošā ietvē.
lūk, viņa tam pāri, nāk pretī, no jūras? plus 30 grādi, pilsētas vidū, pat piķotā ēnā, bet viņa ir sausa un balta un kustības tādas un miers, kā tik tikko no ūdens.
un kā tu to vari? kā drīksti, vai mīli? vai tāpēc? kā gaidīji, tvēri, vai lūdzi, pielabināji?... un ilgi?
bet viņa aiziet un klusē.
pār pilsētu aizlido ezers, mēs visi - zivis ar sāļām pērlītēm lūpās un grūti, grūti, mums grūti.
vai sauksi?
un ezers gulēs pie kājām tik paklausīgs, mierīgs un veldze, saldsāļā lilijas rasa...
bet viņa jau prom, šī tik klusā.
un blondīnes aizbrauc ar močiem, atstājot pierakstu naktī, stingu kā akmens -
"m ī l e s t ī b a i r n e l a b v ē l ī g a"
2003
0