Ilustrācija - Artjoms Tarasovs
 
Proza
09.03.2018

Ričards Sanderss

Komentē
0

Ir 1947. gada agrs rudens. Ričards Sanderss strādā birojā par izmeklētāju, viņš ir saderinājies ar Mēriju Stratfordi. Viņa kolēģi sauc Džons Mārlovs, viņi strādā vienā kabinetā, un viņus vieno ne tikai tas. Bet arī kopīga pagātne... Ričards nekad nenovilka kurpes. Pat vasaras karstākajās dienās, kad Ņujorkā valda nepanesama svelme.

No uzgaidāmās telpas var dzirdēt, ka Ričards un Mārlovs iekšā sarunājas. Ričards grib iet prom no darba. Viņš ir uzzinājis kaut ko tādu, kas licis zaudēt ticību savam darbam. Taču pēc paceltajām balsīm var noprast, ka saruna nenorisinās tik gludi. Mārlovs viņam piedraud. Mārlovs pienāk pie Ričarda, uzkāpj viņam uz kājas un iečukst ausī: "Ne tik strauji, Šķeltnadzi." Ričards nodreb. Viņš saprot, ka tik viegli nevarēs aiziet.

Te pēkšņi Mērija atvēra durvis. Abi vīrieši sarāvās no pēkšņā pārsteiguma un mēģināja noslēpt savas domstarpības.

– Kā klājas, Mērij? – sacīja Mārlovs un uzsmaidīja viņai.

Mērija nobālēja un iekoda apakšlūpā.

Ričards pietvīcis izskrēja no kabineta, aizgāja līdz liftam, nobrauca uz pirmo stāvu un devās nevis uz lobiju, bet pagriezās pretējā virzienā un nokļuva koridorī, ko izgaismoja blāvu lampu gaisma. Nogājis pa koridoru līdz galam, Ričards nokļuva pie aizbultētām metāla durvīm, kas vērās smagi čīkstēdamas. Ričards izgāja uz cementēta kāpņu laukumiņa un ieelpoja Ņujorkas agra rudens svaigo gaisu. Kā gan viņu kaitināja Džons Mārlovs! Ričards būtu gatavs viņu nožņaugt ar savām rokām. Kā viņš uzdrošinājās šantazēt viņu, Ričardu Sandersu!

Ričards nokāpa astoņus pakāpienus un atradās šaurā šķērsieliņā, tik atšķirīgā no fasādes ieejas. Šeit vējš dzenāja atkritumu papīrus, un, cik tālu sniedzās skatiens, gar ieliņas malām vīdēja atkritumu konteineri un metāla durvis, kas veda uz citu ofisu noliktavām.

Ričards atspiedās ar muguru pret sienu un ar rokām sataustīja raupjos akmeņus. Viņš ievilka cigaretes dūmus un, izgaršodams "Brent" tabakas krāšņo buķeti, atgāza galvu. Pār zilajām debesīm slīdēja balti mākoņi, kā parasti Ņujorkā starp debesskrāpjiem pūta vējš, un Ričards Sanderss savilka ciešāk mēteļa apkakli. Viņš sažņaudza rokas dūrēs, tā ka nagi iespiedās plaukstās: "Kāpēc gan man ir tik grūti pateikt Mērijai, kas ar mani notiek…" Nočīkstēja smagās durvis, kāds nāca. Tas bija Džons Mārlovs. Ričarda mutes kaktiņš noraustījās, un viņš instinktīvi sagrāba mēteļa pogu.

Bet, kamēr Ričards – kā neredzamas rokas iekustināts – skatījās uz Mārlovu, miskastes konteiners izkustējās no vietas un uzslīdēja viņam uz kājas, piespiezdams Ričardu pie sienas. Lai kā Ričards Sanderss pūlējās, viņš nespēja sevi atbrīvot. Viņš izdzirdēja Mārlovu iesmejamies savus hiēnas smieklus:

– Izskatās, ka te kādam ir vajadzīga palīdzība! – ņirdzīgi sacīja Mārlovs un piespieda plecu pie miskastes konteinera. Taču Ričards atsacījās pieņemt palīdzību no Mārlova. Tas bija zem viņa goda! Viņš turēja miskasti ciet visiem spēkiem.

Šajā brīdī parādījās Mērija. Mārlovs iztaisnojās, notrausa putekļus no žaketes, sāniski uzsmaidīja Mērijai, promejot sagrāba Ričardu aiz mēteļa atloka un nočukstēja pārvērstā balsī: "Tavs laiks drīz būs galā, Šķeltnadzi!" Mērija skatījās uz Ričardu. Ričards nepiespiesti skatījās uz brīvo kāju un izlikās, ka viss ir kārtībā. Mērija nodūra galvu un aizgriezās. Ričards visiem spēkiem centās atbrīvot kāju, bet nespēja.

– Dodies mājās, Mērij, – viņš sacīja. – Man vēl šodien jāpastrādā.

Mērija, slēpdama sarūgtinājumu, devās pa šķērsieliņu gaismas virzienā. Lai kā Ričards Sanderss pūlējās, viņš nespēja sevi atbrīvot. Ja tikai man būtu brīva kāja, es varētu pacelt pasauli, nodomāja Ričards un dusmās sakoda zobus, taču miskastes konteiners nekustējās. Mērij, es tevis dēļ varētu izdarīt visu, viņš domāja. Diemžēl es esmu iestrēdzis.

Par laimi, Ričardam pie mēteļa bija metāla poga, to viņš ņurcīja grūtās situācijās, un tā parasti nonāca pie risinājuma. Ričards aizvēra acis un pieskārās savai pogai. Pamazām, pamazām konteiners padevās, un viņš izstīvēja kāju ārā.

Kad vakarā Ričards atgriezās mājās, Mērijas sejas izteiksme vēl arvien liecināja par emocionālu noslēgtību. Ričards jutās vainīgs un neveikli pieskārās Mērijas kaklam. Mērija aizgriezās, noņemdama Ričarda roku, un sacīja, ka viņai sāpot galva. Ričards savilka seju līdzjūtībā un sacīja "Ak, Mērij…", taču dziļi sevī jutās atvieglots, jo pēc šodien notikušā vēl arvien jutās satraukts un nebija pārliecināts, vai spētu dot Mērijai sevi visu. Ričards aizgāja uz savu istabu. Patiesībā Mērija bija dusmīga un gribēja viņu sāpināt, būdama izvairīga, jo šodien Ričards Sanderss, vīrietis, kuru viņa mīlēja, bija izturējies tik nesaprotami pret viņu. It kā viņi būtu svešinieki! Kad aizvērās Ričarda istabas durvis, Mērija iekoda apakšlūpā un novērsās. Viņa piegāja pie loga un skatījās ārā uz lielpilsētu naktī.

Ričards stāvēja savā istabā un nekustīgi skatījās spogulī. Viņa sejā atspoguļojās dziļi pārdzīvojumi.

Mērija jau gulēja, kad Ričards ielavījās guļamistabā, klusi novilka virsdrēbes un palīda zem segas blakus Mērijai. Pat naktīs Ričards nekad nevilka nost kurpes. Lai neizbiedētu Mēriju, Ričards valkāja miesaskrāsas kurpes, lai tās tik ļoti neatšķirtos no Mērijas glāsmainās, maigās ādas.

"Vai es kādreiz kādam varēšu izstāstīt to, kas ar mani ir?" naktī sev jautāja Ričards. Viņam nebija parastas kājas, tajās bija milzu spēks, ko viņš varēja atraisīt, novelkot kurpes. Tad viņš pārvērtās par superaģentu, kas var pārvarēt telpas robežas un vienā mirklī nokļūt nozieguma vietā. "Kā lai to pastāsta Mērijai?" neziņā mocījās Ričards. "Varbūt Mērija sapratīs un spēs pieņemt mani, kāds es esmu. Bet negribu viņu nobiedēt ar pārāk strauju rīcību."

Ilustrācija tapusi sadarbībā ar Latvijas Mākslas akadēmiju; tā radītas LMA Grafikas nodaļas maģistra programmas ilustrācijas klasē.

Haralds Matulis

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0