Par Ievas Plūmes stāstu krājumu "Rēzus", Dienas Grāmata, 2012.
Grūti iedomāties aktuālāku brīdi Ievas Plūmes stāstu krājuma "Rēzus" nākšanai gaismā – kad mācītājus un citus ticības pārņemtos ir sakaitinājis bērniem domātais stāsts par Kārļiem/Karlīnām un Rūtām/Rihardiem, bet vidējais latvietis joprojām nespēj rast sev veselīgu patību. Lai gan tas pēdējais, šķiet, nekad neatrisināsies. Varbūt tieši tāpēc nācijai nekas cits neatliek – jāpieņem bez garšas un smaržas esošā literārā Rēzus veidolu, ejot šīs radības garīguma meklējumu pēdās. Tomēr ne visi ir vidējie latvieši.
Krājuma centrā ievietota amorfā radība vārdā Rēzus, uz kura pleciem (tādi, šķiet, eksistē kopā ar visiem citiem cilvēka atribūtiem) arī gulstas visa atbildība. Rēzum pieder savi stāsti, kuros tas plosās, pamazām kļūstot lasītājam tuvāks un varbūt pat saprotamāks, bet pēc sava tēla mākslinieciskās kulminācijas stāstā "Mērfija meklējumos" un autorei labpatīkamās katarses stāstā "Dēmoni vai dievības?" atkal attālinās, jaunas šķautnes īsti neatklājot. Pamīšus krājuma saturu piepilda it kā pavisam citu varoņu stāsti, kuros indivīdiem atšķirībā no Rēzus ir salīdzinoši skaidra sava dzimuma un kultūras pozīcija, kā arīciti ārējie atribūti (dažreiz pat ārējais izskats ar varoņiem izspēlē ļaunus jokus kā stāstā ar zīmīgu nosaukumu "Hameleons: dokumentētais es"). Droši vien sāls tajā, ka bezsejainajam Rēzum ar citiem tipāžiem ir kopīga nespēja rast tieši savu iekšējo identitāti.
Protams, labai prozai nepietiek ar vienu spilgtu varoni, un Rēzus jau nav nekāds Jēzus, lai visiem patiktu, kaut gan nav laista garām iespēja apspēlēt varoņa vārda fonētisko līdzību idejiskā līmenī. Piemēram, krājuma labākajā stāstā "Mērfija meklējumos" Rēzus piedāvā citiem tikt kailā veidā piesietiem pie tīkkoka šūpuļkrēsla, lai, atdarinot Semjuela Beketa "Mērfijā" tēloto, ieietu savā gara pasaulē, kas atgādina Jēzus sišanu krustā. Arī stāstā "Advente" autore nav spējusi atteikties no savdabīgas Rēzus pārdzimšanas tēlojuma, varonim klausoties Adventes korāļus uz Vīnes katedrāles koka sola. Jā, vērīga acs varēs vērot, kā Ieva Plūme salikusi mazas, līdz vajāšanas mānijai "svarīgas" norādes un detaļas, kas Rēzu un brīžiem arī citus stāstu varoņus formāli sarado ar Jēzu un acīmredzot norāda uz saistību ar spilgtu cilvēcību: kādam dzimtas pamatā ir galdnieks tāpat kā Jēzum, citur vēstījumā pedantiski tiek minēti tuvējie priekšmeti no dabiska koka, arī cilvēkiem topot par lietaskokiem utt. Taču daudz vairāk Rēzus atgādina gražīgu pusaudzi, savukārt viņa vīrs un sieva – nesen draudzīgi šķīrušos vecāku pāri. Tā Rēzus no cilvēka dzīvībai svarīga faktora tiek aizdomīgi viegli padarīts par jauna tipa Sprīdīti, protesta un meklējumu gariņu, kas, baidoties no "htoniskajiem mūdžiem", arī pats sevī tādu atklāj, iegrimstot modernisma mākslas lauztajās šķautnēs.
Jau ārēji izskatās, ka krājuma koncepcijas pamatā ir samērā uzstājīga fanošana par modernismu tā formālajā, virsslāņa līmenī – uz grāmatas vāka ir kubisma/ekspresionisma pārstāvja, Šveicē dzimušā Paula Klē, darbs "Virves dejotājs" (1923). It kā savā ziņā diktējot viegli nostaļģisko rozā krāsu grāmatas noformējumam, tieši "Virves dejotāja" stilizētā loga rāmja skats apstiprina, ka autore aplūko pasauli savam laikam nu jau diezgan tradicionālā un tiem, kas nav beiguši savus garīguma meklējumus, šķitīs, ka arī konservatīvā manierē. Rodas sajūta, ka gan stāstu, gan Klē gleznas līnijas jau ir redzētas, turklāt saistībā ar daudz spilgtākiem talantiem. Protams, Pauls Klē nav Vasīlijs Kandiskis, tāpat kā Ieva Plūme nav nedz Inga Ābele, nedz Andra Neiburga, tāpēc noformējumā izmantotā glezna ir ne tikai stāstu "caurmēra" varoņa ilustrācija, bet arī autores personiska paralēle.
"Rēzus" stāsti godīgi tiecas veidot kopumu (brīžiem pat varoņu rīcības shēma atkārtojas, bet uzskatīšu to par mantras principu un sava veida ritmizāciju). Atziņas un pat veselas stāstu noslēguma rindkopas, kas tiek piedāvātas lasītājam, savā ziņā sekojot pašlaik skanošajiem pieprasījumiem pēc literatūra utilitārisma un "kalpošanas cilvēka vajadzībām", ir steidzīgas, universālas un pat drošas. Varoņu likteņi pēc garīguma meklējumiem rezultējas dzīvesvietas, dzīvesbiedra, darba, cerību un sapņu programmas maiņā, gan neatstājot lasītājā iegūta miera noskaņu, gan brīžiem apcērtot loģiskas traģiska fināla gaidas. Domājams, "Rēzus" stāsti tāpat kā krājuma rozā vāks ir veidoti apzināti saudzējošas cilvēkmīlestības iespaidā – kāds ciniķis teiktu, ka tie ir sieviešu kārtas ofisa planktonam domāti pēcpusdienas kafijas stāsti. Īsti atklāta un godīgi nesaudzīga Ieva Plūme nepaliek arī ar krājuma noslēdzošo, programmatisko "Paaudžu kodu", kurā alegoriskā manierē dilemma "vista vai ola" tiek pasniegta revolūcijas un kontrrevolūcijas kultūras attieksmēs, rezumējot autores attieksmi pret mūsdienu kultūras (un demogrāfijas?) krīzi. Diemžēl tieši centieni palīdzēt varoņiem un lasītājam var padarīt "Rēzus" stāstus par daļēji mēmiem.
Latviešu literatūra šoreiz piedāvā aktuālāko sevis meklējumu katalogu, kurā ironiska garīgo skolu un psihoanalītiķu antireklāma varētu arī nebūt apgrieztās psiholoģijas ierocis: katrs varonis atgriežas sevī (patīk vai nē), un visa ārējā ticību, skolu un terapiju atribūtika ir tikai stilizēts ceļš, ne reāls mērķis. Šajā ziņā paliek diezgan garlaicīgi. Pat kultūrzīmju lietojums nespēj piešķirt stāstiem dziļumu – ne Antuāna de Sent-Ekziperī atziņas parafrāze ("katrs pats atbildīgs par saviem pieradumiem" (24.lpp.)), ne atzīšanās, bez kuras neviens it kā nebūtu pamanījis Franca Kafkas "Procesa" un citu darbu ietekmi uz krājumu. Ja pieradums ir stāsta "Autentiskā realitāte" galvenā tēma (kas svarīga arī visam krājumam), tad darbā "Hameleons: dokumentētais es" minētā absurda saikne ar noteiktu literāro, kafkisko tradīciju gan sakairina, bet nesniedz piepildījumu. Un par ko, piemēram, stāstā "Apmātība" liecina varones/vēstītājas zināšana, ka Mihaila Bulgakova slavenajā romānā tramvajs nogriež galvu Berliozam jeb "tam vecim"?
Patīkami, bet varbūt kādam arī neizprotami, ka rēzus jēdziena izmantojums nav iedvesmojis autori veidot "jaunā ārsta piezīmes" un pārlieku bioloģizēt varoņus, radot arī cilvēka dzīvības sulas ritējuma metaforas utt. Tas tikai norāda uz Ievas Plūmes nodomu nopietnību – skatīt atspīdumus, "lietu sistēmu", cik nu to ļauj pirmā stāstu krājuma spēks un meistarība. Par to autore ir vismaz rēzus neitrāla grūtajā latviešu literatūras organismā.
0