Foto – Agnese Zeltiņa, teatris.lv
 
Recenzija
24.03.2016

Režisores laime, kas nekļuva par manējo

Komentē
1

Par Daigas Kažociņas izrādi "Mūžīgais komentārs Nr. 4" Latvijas Nacionālajā teātrī

Daiga Kažociņa intervijā "Satori" atzīstas, ka izrādes "Mūžīgais komentārs Nr. 4" mēģinājumu laikā viņa bijusi laimīga un guvusi patiesu baudu. Man līdz ar prieku par mākslinieces laimi radās jautājums, kādēļ es, skatoties šo Nacionālā teātra Jaunās zāles izrādi, nebiju laimīga. Varbūt vaina kompetences trūkumā? Ejot uz teātri, nebiju lasījusi par pirmo eksistenciālistu priekšeksistenciālisma laikmetā atzītā Sērena Kirkegora darbu "Pavedēja dienasgrāmata" (1843), kurš ievietots dāņu filozofa slavenā izdevuma "Vai nu, vai arī" pirmajā daļā un kuru skatuvei centies piemērot filozofijas maģistrs Ainārs Kamoliņš. Pēc uzveduma noskatīšanās to izlasīju, tāpat kā šī teksta dramatizējumu. Un varēju izdarīt vairākus secinājumus. Vispirms – iniciatīva iestudēšanai izvēlēties "Pavedēja dienasgrāmatu" ir apsveicama, jo pats par sevi šis sacerējums ir oriģināls un intriģējošs, tas principiāli kontrastē ar palētajām, labi taisītajām ludziņām, kuras ne tik reti mēdz parādīties uz mūsu teātru skatuvēm.

Kirkegora teksts, neskatoties uz savu šķietamo vienkāršību, ir visai rafinēts. Neapšaubāmu ietekmi uz to atstājusi romantisma estētika – gan sakāpinātā emocionalitāte, kas caurvīta ar ironiju (cita starpā – filozofa maģistra darbs bijis veltīts ironijas pētījumam), gan dzīves-spēles koncepts. Gan princips "teksts tekstā": Johanesa (tā sauc pavedēju) dienasgrāmatu piesavinājies kāds redaktors, kurš uzrakstījis tai priekšvārdu, papildinājis tekstu ar pavestās Kordēlijas vēstulēm un izdevis grāmatā. Arī pats subjektīvās prozas žanrs "dienasgrāmata", tāpat kā dažāda tipa memuāri – reāli un falsificēti –, aktīvi attīstās romantisma laikmetā. Šāds literatūras tips dod iespēju tajā pausto uztvert vienlīdz kā patiesību un izdomu, ļaujot lasītājam kļūt par detektīvu, kas no atsevišķām it kā nejaušām detaļām rada savu priekšstatu par reāli notikušo. Grūti notveramās intonācijas ziņā, ko veido Johanesa patiesās jūtas un ironija, viņa viltīgi organizētās un neparedzami negaidītas situācijas, Kirkegora darbs raisa asociācijas ar romantisma laikmeta ģēnija Ernsta Teodora Amadeja Hofmaņa darbiem. Abus autorus vieno arī savu varoņu salīdzinājums ar pagājības dižo mākslinieku darbiem un varoņiem. Tā, piemēram, Johaness atzīst, ka viņš ir Dons Žuans, viņa stāsta galvenā varone Kordēlija – Johana Volfganga Gētes Grietiņa, bet vairakkārt nevar izlemt, kuru otro lomu sev uzņemties – Faustu vai Mefistofeli. "Pavedēja dienasgrāmatas" ironiskā noslēpumainība (runa ir par tekstu, ne uzvedumu) atsauca atmiņā  E. T. A. Hofmaņa noveles "Bruņinieks Gluks" aizraujošo iestudējumu Daugavpils teātrī, ko veica Pēteris Krilovs tālajā 1992. gadā.

"Pavedēja dienasgrāmatas" dabu ietekmē vismaz divi fakti it kā ārpus paša darba. Neticami precīzs ir stāsta notikumu paralēlisms ar autora dzīvi. Kirkegors neilgi pirms kāzām ar mīļoto sievieti Regīnu Olsenu atsaucis saderināšanos bez skaidri saprotamiem paskaidrojumiem. (It kā nepārvaramās melanholijas dēļ.) Johaness atstāj Kordēliju, pēc viņa paša vārdiem, tādēļ, ka viņu vairs neinteresē pirms kāzām seksuāli iegūta sieviete. Šis tīri mietpilsoniskais, uz provinciāliem  antifeministiskiem aizspriedumiem balstītais skaidrojums tik ļoti kontrastē ar  dienasgrāmatas rakstītāja nebūt ne primitīvo jūtu dabu, ka pieļauj vismaz divas krasi atšķirīgas "vai nu – vai arī" versijas. Vai nu Johaness viscaur ir melojis, tikai tēlodams savu aizrautību ar meiteni, un tādā gadījumā viņš ir tīrs, ne pārāk lielu uzmanību pelnījis nelietis. Vai arī autors stāsta finālā no literāta "pārvērties atpakaļ" filozofā (tās tomēr nav identiskas profesijas), lai izmantotu Johanesu kā argumentu kādai savai filozofiskai koncepcijai. "Vai nu – vai arī" otrajā daļā filozofs izvirza teoriju par trim cilvēka eksistences formām – estētisko, ētisko un reliģisko. Johanesa tēls pilnībā atbilst "estētiskā cilvēka" tēlam – tas bauda dzīvi, tver mirkli, nespēj un nevēlas domāt par sevi mūžības kontekstā. Kā vienā, tā otrā gadījumā autors "nogalina" savu varoni, ja noticam Johanesa verbāli deklarētajam. Un nemeklējam kādus slēptus cēloņus jaunā vīrieša attiecību saraušanai ar Kordēliju. 

Jau minētajā "Satori" intervijā Daiga Kažociņa un Ainārs Kamoliņš stāsta, ka Kirkegora sacerējumu izvēlējušies, lai radītu eksperimentālu psihoanalītisku darbu, lai pārbaudītu, vai un ko teātrī var darīt ar cita veida tekstu, kā arī atzīst, ka pavedējs Johaness ir salīdzināms ar režisoru, kurš savu mērķu sasniegšanai rada teatrālu vidi. Savukārt žurnālā "Māja" (2016, Nr. 10) režisore, vienādodama divus būtiski atšķirīgus jēdzienus – pavešanu un pavedināšanu –, filozofē par pavedēju tipiem, pavešanas formām – garīgo un fizisko – un izsaka paradoksu, ka "cilvēks pats izvēlas gan pavedēju, gan to, ka viņš tiek pavests". Pašas par sevi šīs pārdomas ir interesantas, bet, lūk, būtiskais jautājums – kā tās izteikt mākslas valodā, par pamatu ņemot konkrēto tekstu? Kaut gan – nav jau nu tā, ka Latvijā nebūtu lietotas netradicionālas formas netradicionāla teksta pasniegšanai. Var minēt kaut vai izrādes-lekcijas, diskusijas ar skatītājiem, performances... Arī – stāstu stāstīšana. Kāpēc ne? Noteikti taču Kordēlija un Johaness to, kas starp viņiem notika, katrs redz kardināli atšķirīgi. Un vēl citādāk tas liekas vērotājam no malas – redaktoram.

Taču gan Kamoliņa dramatizējums, gan Kažociņas režija formāli seko tradicionāla dramatiskā teātra principiem. Izvēlēts vieglākais dramatizēšanas paņēmiens: dienasgrāmatas un tās ievada teksts sadalīts uz divu personu – Johanesa un A kunga (tā nodēvēts redaktors) – replikām.  Abi vīrieši sarunājoties kā objektīvus notikumus izstāsta dienasgrāmatā subjektīvi aprakstītos un varbūt tikai iztēlotos faktus, tādā kārtā noplicinot šī darba vilinošo un noslēpumaino bija-nebija intonāciju. (Iemiesot aktierspēlē dienasgrāmatā rakstīto būtu bijis nesalīdzināmi saistošāk, bet, protams, arī nesalīdzināmi grūtāk. Savukārt stāstīt notikumus, kas jau beigušies, loģiski būtu tad, ja tie tiktu analizēti, izmantojot arī psihoanalītisko pieeju, kā tika apsolīts, bet tas nenotiek.)

Lai formāli dialogā pārveidotais Johanesa monologs kaut kā virzītos uz priekšu, palaikam tekstā iesprausti diezgan neveikli jautājumi, ko sarunu biedri viens otram uzdod. Uz skatuves tiek izvesta arī Kordēlija, kurai piešķirtas dažas replikas. Dramatizējuma un izrādes līdzība "normālam" dramatiskam teātrim ir formāla tādēļ, ka viss no ārpuses jau izskatās tā, kā tas teātrī ir parasti: personas sarunājas. Taču ar to arī līdzība beidzas. Nevarēju uztvert iekšējo darbību; ne dramatizējumā, ne izrādē tēliem nav slēptu vai atklātu mērķu, ko viņi grib sasniegt; tā vietā tiek demonstrēti šķietami dziļdomīgi stāvokļi. Izrādes beigu daļā mērķis it kā parādās, kad tiek skandēti Kirkegora aforismi, kas, izrauti no konteksta, iegūst sholastisku un pašmērķīgu raksturu. Šāds "runājošo galvu" teātris saistīts ar visām parastajām tā blakusparādībām – mokošo sajūtu, ka priekšnesums nekad nebeigsies un tev teātrī būs jāpaliek mūžīgi.

Kostīmu mākslinieces Kristīnes Abikas darinātie kostīmi liek domāt, ka iestudējuma darbība pārnesta uz mūsdienām. Kaspara Aniņa Johanesam bija trīsdaļīgs iedzeltens uzvalks, zem kura uzvilkts balts T krekls, un kājās sporta apavi. Agneses Cīrules Kordēlija nēsā pelēkas kapri bikses un īsu zaļganraibu apmetni ar kapuci, Ģirta Liuznika A kungs ietērpts viscaur pelēkā – bikses, veste un krekls. Acīmredzamas bijušas grūtības izdomāt, ko aktieriem darīt, kamēr tie runā tekstus. Atradumi šai ziņā neizceļas ar dabiskumu vai oriģinalitāti. Divreiz tiek spēlēta dambrete, varoņiem sēžot pie galda; kad spēlē A kungs ar Kordēliju, viņš norauj mākslīgās ūsas un pielīmē tās meitenei; Johaness ilgstoši sēž vai stāv un klusē, kamēr kontaktējas A kungs un Kordēlija. Kad intensīvāk sarunāties sāk  A kungs un Johaness, Kordēlija izstiepusies apguļas, pāri paaugstinājumam, uz kura guļ, nokarinājusi savu zirgasti.

Iespējams, režisore caur aktieru izturēšanās veidu, viņu radīto raksturu savdabību, kas visai uzskatāmi atšķiras no Kirkegora darba, gribējusi dot mājienus, ka pastāv konflikts starp tekstu un notikumu būtību, ko šis teksts apraksta. Tā, piemēram, Aniņa Johaness, pretēji nekā Kirkegora darbā, kur tas ir cinisks un nežēlīgs intrigants, lai arī tā varbūt ir tikai viņa maska, izrādē ir nomākts un drūmi nopietns, rada iespaidu, ka varētu būt A kunga un Kordēlijas sazvērestības upuris. Liuznika A kungs – primāri nav citu tekstu nekaunīgs zaglis, bet samulsis un nedrošs cilvēks, runā jautājošās intonācijās. Bet Johanesa "pavestā" – kautri meitenīgā Kordēlija – Cīrules atveidojumā daudz un noslēpumaini klusē, bet, kad ierunājas, rada izlēmīgas un zināšanu rūgtuma piestrēdzinātas jaunas sievietes tēlu. Taču, pietrūkstot režijas valodas konsekvencei, radusies situācija, kad grūti pateikt, vai Liuznika un Aniņa nedrošība ir viņu kā tēlu vai viņu kā aktieru mulsums, sastopoties ar uzdevumu tekoši norunāt Kirkegora teksta "blāķus".

Izrādē izmantoti arī vairāki tēli, kuri pretendē uz metaforiskumu, bet visdrīzāk rada neērtības iespaidu. Cīrules Kordēlija uz grīdas saloka lielu baltu papīra putnu un lidina to Johanesa virzienā. Kad putns nelido, aktrise to saplosa gabalos un mētā pa gaisu saņurcītos papīra gabalus. Vai tā tika vizualizēts Kordēlijas romantisko mīlas sapņu sairums un bojāeja? Spārnu tēmu skatuves noformējumā tiecies izmantot arī scenogrāfs Ivars Veinbergs. Zem Jaunās zāles zemajiem griestiem stilizētu baltu spārnu formā ierīkoti vēl vieni "griesti", bet tie apgrūtina aktieru pārvietošanos, kuriem jāsaliecas, nonākot zonā zem šī objekta. Vairākas reizes izrādes gaitā pie klavierēm iznāk melnā tērpta sieviete ar aizklātu seju (šai lomā mūziķe Sniedze Prauliņa) un nospēlē kādu melodiju. Šo parādību, kā šķiet, redz tikai "pavedējs". Kostīms un fakts, ka būtnei nav sejas, liek viņu identificēt kā Nāvi.  

Režisore intervijā jautā, vai tas ir kāds noziegums, ka viņa mēģinājumu laikā bijusi laimīgs cilvēks. Un pamatoti pati sev atbild, ka, protams, ne. Es Daigai Kažociņai šai ziņā varu pilnīgi piekrist. Bet paturu tiesības pateikt, ka, skatoties viņas izrādi, es laimīga nekļuvu.

Silvija Radzobe

Silvija Radzobe ir teātra zinātniece un Latvijas Universitātes Teātra un kino vēstures un teorijas katedras vadītāja, viena no vadošajām teātra kritiķēm Latvijā.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!