Reliģija – izvēles priekšmets?

Man šķiet, viss ir vienkārši: vajag turēties pie savas pārliecības un censties respektēt arī atšķirīgus viedokļus. Nezināšana, aizspriedumi un negatīvi vispārinājumi dialogu neveicina.

Neparasta bija analoģija par plastmasas žirafi. Neparasta tādēļ, ka īstenībā runā pretī paša autora nostājai. Attiecīgi, ja vecāki mazajam bērnam, kurš nekad nav mēģinājis iekosties plastmasas žirafē, sāks iestāstīt, ka žirafe ir garšīga, grūti iedomāties, ka bērns nemēģinās žirafē iekosties. Iekodīsies, un tikai pēc tam būs spējīgs nonākt pie secinājuma, ka plastmasas žirafes nav ēdamas. Ar reliģiskiem priekšstatiem ir sarežģītāk, nav tik viegli iekosties un pārliecināties par vecāku stāstītā patiesumu.

Paldies! Daudzviet arguementácijai var piekrist. Kaut, ja godígi, interesanti lasít religiozá civléka religijiozitátes pamatojumus, balstítus religiozajos pienémumos... :)

Un man nepalika skaidrs, vai labák ir visu vienkársot, ká to dara Freimanis, vai mákslígi párlieku sarezgít, ká izskatás ir seit. Tápat vélreiz párleicinájos, ka filosofija parasti ir tálu no reálás dzíves.

Nez nez, ckzs, dog fucking on air, protams, ļoti iespaido,bet tik vienkārši jau nu arī nav.
Vai citiem vārdiem, lūk, šim pēdējam Tavam apgalvojumam , ka Logins - pa gaisu vien - nepiekrītu.
Bet pašai tā struktūrēt un tad spriest gan vaļas nav, gan intereses, gan zināšanu.
Jā, es tik iedomājos, bet ko tad darīt, no kāda vecuma bērns,lai izlemj, kas viņam der un kas nē.
Pie manis ciemos nesen bija skolniece, kura tagad dzīvo ārzemēs. Un viņa saka - jūs bijāt stingra skolotāja, bet es esmu jums tik pateicīga. Nez kā man tagad būtu skolā strādāt - gan jau,ka diezgan ātri mani izbalsotu no skolas par visādu tiesību ignorēšanu. Bet vai tas būtu pareizi?

Atlausos aktgaadinaat, ka jeedziens "religija" tomeer automaatiski nenoziime vieniigi ticiibu "DIevam radiitajam". Ir tacu arii neteisiskaas religijas.

tas, ka autors par sarežģītām lietām nemāk runāt vienkāršā latviešu valodā,neko labu neliecina.
ja cilvēks dzīvotu uz vientuļas salas,tad laikam jau iztiktu bez kristietībām un islamiem.
manuprāt svētā trīsvienība ir DIEVS,DABA,DARBS.
Un Freimaņa raksts ir aktuāls.
bērnus nevajag zombēt,bērnus vajag mācīt just un domāt.

"Jums šķiet, ka, piemēram, parasta kristiešu ģimene vispār kaut ko saprot no Jūsu minētajām doktrīnas niansēm? Protams, ka ne. Viņi bērnam māca nekritiski pakļauties doktrīnas tekstam un tādā veidā grauj bērna individualitāti - un tieši par šāda tipa indoktrināciju, šķiet, runā I. Freimanis. Par to, ka reliģiozā ģimenē bērnam neviens nestāsta, ka reliģija ir viens no pasaules aprakstiem un ka iespējami ir citi, es domāju jūs saprotat."
Ai, nu no šitādiem greiziem priekšstatiem par "parastu kristiešu ģimeni", šķiet, arī rodas gan pārspriedumi par "reliģisko indoktrināciju", gan pārāk sarežģīti tās atspēkojumi. Nu nav tak parasta kristiešu ģimene vienlaikus arī parasta nekritisku stulbeņu ģimene. Es uzskatu gan savējo, gan vairāku savu draugu ģimenes par visnotaļ parastām kristiešu ģimenēm. Ticam Dievam un Kristus mācībai, esam draudzē, šad un tad apmeklējam baznīcu, atzīmējam būtiskākos kristīgos svētkus, nokristām savus bērnus un pastāstām viņiem par Kristu. Taču ne es, ne citi manu paziņu loka "parastie" kristieši nestāsta par šīm lietām "nekritiski" un tā, it kā tā būtu vienīgā patiesība. Skaidrs, ka mans bērns, tiklīdz viņa vecums to ļaus, varēs pats iepazīties ar citām pasaules reliģijām un uzskatiem, un es viņam netaisos mācīt, ka tie visi pārējie nekam neder. Man ir mana ticība un pārliecība, par ko es, loģiski, stāstu savam bērnam, taču es cienu un novērtēju arī pārējās. Ko diemžēl, šķiet, nevar teikt par dažu labu ateistu, kam apzīmējums "kristietis" uzreiz ir sarkanas lupatas analogs.

Ā, un par pašu rakstu: paldies autoram, ka uzdrošinājās un atrada laiku rakstīt tik detalizētu atbildes rakstu I.Freimaņa rakstam. Man gan šī argumentācija šķita pārāk sarežģīta, lai gan arī ir tas prieks lepoties ar bakalauru filosofijā. :) Šajā ziņā mani vairāk uzrunāja A.Auziņas raksts.