Arvis Viguls, foto - Ģirts Raģelis
 
Par grāmatām
16.10.2018

Vigula pēdu rekonstrukcija

Komentē
2

Par Arvja Vigula dzejoļu krājumu "Grāmata", 2018, "Orbīta"

Arvis Viguls šobrīd tiek dēvēts par vienu no ievērojamākajiem latviešu dzejniekiem, un to apliecina atzinība gan vietējā mērogā (piemēram, viņa pirmais dzejoļu krājums "Istaba" (2009) saņēma ne tikai Dzejas dienu balvu, bet arī Latvijas Literatūras gada balvu), gan starptautiskajā literatūras arēnā (2017. gadā Starptautiskajā Londonas grāmatu tirgū Viguls nosaukts starp desmit interesantākajiem Eiropas autoriem), viņa dzejas izlase izdota arī Lielbritānijas "Valley Press" izdevniecībā. Atzinīgi vērtēts arī otrais krājums "5:00" (2013), kas ieguvis Annas Dagdas balvu. Pēc ilgāka pārtraukuma iznācis trešais krājums "Grāmata" (2018, Orbītas bibliotēka), jāatzīst, teju vai savdabīgākais ne tikai paša autora, bet arī šī gada dzejas kontekstā vispār. Šajā aspektā Vigula "Grāmata" ir droši liekama blakus tādiem dzejas pārsteigumiem kā Madaras Gruntmanes "Dzērājmeitiņa", Guntas Šnipkes "Ceļi" u.c.

Krājumā iekļauti ilgākā laika posmā tapuši dzejoļi — no 2011. līdz 2017. gadam, tātad lasītājs var ielūkoties autora nebūt ne jaunradītā liriskajā telpā, bet drīzāk tādā kā konsekventā turpinājumā, stabilā pasaules uzbūvē, kas veidota uz drošiem pamatiem. Šādā kontekstā krājums pārsteigumus nesagādā. Arī tā strukturālā uzbūve ir, varētu teikt, viguliska: autors "Grāmatu" būvējis no četrām nodaļām, tāpat kā divus iepriekšējos krājumus, kuru struktūra ir līdzīga, ja ne teju identiska, atšķirība ir tikai tā, ka jauno krājumu Viguls sāk ar tituldzejoli un beidz ar tikai divus dzejoļus garo piekto nodaļu. Viguls saglabā iepriekšējos divos krājumos aizsākto stilu un dara to meistarīgi, autora individuālais rokraksts ir nostabilizējies, pilnveidojies, kļuvis ērts, pārzināms, un, nenoliedzami, būdams talantīgs dzejnieks, Viguls ar to spēj operēt ļoti meistarīgi.

Taču jauns un pārsteidzošs ir krājuma iekārtojums, kas lasījumā kļūst simbolisks, — citāts no "Latviešu literārās valodas vārdnīcas", kurā tiek definēts, kas ir grāmata, tituldzejolis, kuram dots nosaukums "Grāmata", zemsvītras piezīmju veidā būvētās nodaļu starpspēles… Varētu apgalvot, ka autors savā ziņā rotaļājas starp sev raksturīgo klasisko dzejoļu krājuma iekārtojumu un modernu, līdz šim vēl nebijušu uzbūves konstrukciju, rādīdams, ka arī stabila dzejas telpas, liriskās pasaules uzbūve ir pakļauta dažādām zemūdens straumēm vai simboliskiem zemestrīču pazemes grūdieniem, kas satricina ierasto ikdienu.

Savdabīgi un saturiski noslogoti ir zemsvītras piezīmju teksti; tie ir kā ievadījums sekojošajiem dzejoļiem, paskaidrojums, kā atvērt Vigula lirisko "es", piemēram, pirmajā zemsvītras piezīmju dzejolī "Vērpjamais ratiņš sāk griezties, skaņas nav, tikai attēls — pārlieku izgaismots, it kā īstenība tam būtu izrādījusies par stipru" (13. lpp.) definēts faktiski visa krājuma redzējums. Vigula dzejas pasaule it kā sastāv no bezskaņas attēliem, kas, turklāt pārlieku izgaismoti, atklāj visā kailumā gan tīkamo, gan netīkamo, gan sociāli aktuālus jautājumus, gan dziļi personiski izjustus pārdzīvojumus. Tā izpaužas arī Vigula dzejai kopumā raksturīgais fotogrāfisms: viņa dzejoļi bieži ir kā vārdos izzīmētas ainavas, notikušas vai nenotikušas, iztēloti vai piedzīvoti pagātnes notikumi, ko autors vēlreiz atdzīvina dzejas telpā un dzejas naratīvā, rekonstruē, piedāvājot realitātes interpretāciju. Faktiski Viguls izstāsta stāstu un lasītājs ir tas, kuram dota iespēja šos rekonstruētos notikumus atdzīvināt iztēlē, Vigula zemsvītras piezīmju vadītam.

Jo sevišķi simbolisks ir pirmais zemsvītras piezīmju dzejolis, kas "ieved" kādā mājā, kurā "ir vēl cits mežs" (11. lpp.) un kurā tiek šķirstīts vecs fotoalbums, un it kā no šī albuma attēliem arī veidojas tālākais stāstījums. Vigula dzeja nav ierobežota laikā un telpā, atstājot brīvu vietu dažādiem palēcieniem un pavērsieniem, laika un telpas pārmijas notiek nemanot, un piepeši lasītājs jau attopas kādā pavisam citā dzejas pasaules telpas daļā. Mēdz teikt, ka reti kura mūsdienu autora dzeja būtu slēdzama ar simbolu lietojuma analīzi, tomēr Vigula dzejā simboliskie tēli ir būtiski tās motīvi. Mājas simbols vienlaikus norāda uz drošību, bet tā ir sastingusi drošība, no kuras vienīgā izeja ir doties tajā esošajā mežā, kas kā haosa un maldīšanās motīvs aizved tālāk Vigula tēlotajā pasaulē, kas atklājas krājuma pirmajā un otrajā nodaļā, mainoties laikam un telpai, kurā mīt liriskais varonis un kurā ir frizētava, vienistabas dzīvoklis ar Vīnes krēslu, mormoņu misionāri, personificēts ķieģelis, kultūristi svaru zālē, meitene, kura būs vientuļa, jo nav īsta ("jo neviens nemīl pupus un pakaļu, saldumiņ" (24 .lpp.)) un vīriešu sabiedrība to neuztver kā cilvēku, zobārsts, drēbes un veļas diena ("cik kreklu nonēsāšu, cik zeķu un bikšu, cik kurpju noplēsīšu, līdz pienāks arī mana pēdējā veļas diena" (31. lpp.)), kas, un šī ir, jāatzīst, vēl nelasīta metafora, rāda laika plūdumu, nenovēršamo dzīves rezultātu, proti, nāvi, vienmēr klātesošu Vigula dzejas motīvu. Otrajā nodaļā savukārt Viguls jau tieši norāda uz kadru esamību, piemēram, dzejolī "kadri no nepilngadīgo pāraudzināšanas iestādes". Šie tēli arī veido fotogrāfisko notikumu un esamības pierakstu, īstenības tēlojumu, bet īstenība ir bīstama, jo tā pārgaismo, tāpēc arī nepieciešama laika distance, realitātes rekonstrukcija, kas ļauj interpretēt un pārveidot, atklājot īstenību varbūt pat vēl skaudrākā skatījumā, ko kādā citā recenzijā Raimonds Ķirķis dēvē par "sociālo kritiku", taču šim apgalvojumam gan piekrist līdz galam nevar, jo Vigula dzeja kopumā nerada sociāli kritisku iespaidu, tā ir attēlojoša, bet kritiskais skatījums jau ir katra lasītāja paša interpretācija. Par pēdām un pagātnes rekonstrukciju Viguls runā arī vienā no pirmās nodaļas būtiskākajiem dzejoļiem "Ledum jābūt vismaz piecus centimetrus biezam" (39. lpp.), kur galvenais akcents vērsts uz pēdu, tātad atstātu pagātnes nospiedumu, nenoturību — "es nedomāju par to, kurp un no kurienes tās ved, es domāju par lietu, kas tās noskalos" (39. lpp.). Otrā nodaļa izskan ar dzejoli "Blakus", kas faktiski ir vēstījums par šķiršanos, arī būtisku dzejas motīvu, kas caurvij visu Vigula dzeju.

Krājuma turpinājumā no fotogrāfiskajām ikdienas niansēm Viguls dodas vēl tālāk ceļojumā uz pagātnes rekonstrukciju, nonākot līdz vēsturiskām personām, atsaucēm uz pasaules literatūras klasiku, trešajā, jāatzīst, savdabīgākajā krājumā nodaļā nedaudz radot iespaidu, ka autors ir gribējis "paspīdēt" ar savām zināšanām. Dažbrīd klišejiskais pantmērs it kā izsit lasītāju no Vigula dzejas paradoksiem pilnā ritma un atmet atpakaļ reālajā pasaulē. Grūti pateikt, vai tā ir autora apzināta manipulācija vai tikai garām paslīdējušas valodas klabatas, taču nostrādā gan vienā, gan otrā interpretācijā, kas arī ir jau spējīga dzejnieka pazīme. Vienlaikus šajā nodaļā filozofiskā līmenī tiek izvērsta mirstīguma ideja un cilvēka metamorfozes no reālas būtnes uz faktu vēsturiskā atmiņā.

Krājuma ceturtajā nodaļā, kas tiek pieteikta ar zemsvītras dzejoli "slimība atņem cilvēkam pašcieņu" (85. lpp.), Viguls veido sasaistes ar bībeliskām tēmām, no jauna atklājot savu tieksmi spēlēties ar reliģiskām alūzijām un tēliem ("es neesmu Noass, drīzāk šķirsts" (87. lpp.)), tiesa, tā arī nekad līdz galam šo ideju dzejā nerealizējot, vien sniedzot netiešas norādes. Reliģiju definējot kā "Bez neprāta piejaukuma, kas ļautu saklausīt Dieva balsi, – / man jāsaglabā skaidrs skats." (87. lpp.), Viguls it kā parāda reliģisko motīvu klātesamību un arī sava liriskā varoņa nespēju pieņemt to kā pasaules uztveres sistēmu un mierinājumu tajā realitātes interpretācijā, ko viņš tēlo un kurā būvēta dzejas telpa.

Tomēr šajā nodaļā jo izteikti atklājas nāves tiešamība, kas manifestēta teju vai katrā dzejolī, un cilvēka kā plēsēja motīvs, kas sasaucas ar tēvu grēkiem septiņās paaudzēs, patriarhālo pasauli, kas nodevusi cilvēcei šo mantojumu. Un tas, iespējams, ir iemesls, kāpēc pēdējā nodaļā liriskais varonis, izmantojot izbrauciena ar divriteņiem metaforu, atraujas no pārējiem, no sabiedrības, no pilsētas, lejup no kalna ļauj velosipēdam brīvgaitā slīdēt cauri meža ēnai, izkļūstot no sevis būvētās grāmatas lappuses baltā plankuma, bet vienlaikus no ceļa, kur atliek tikai gaidīt un kur vienkopus saplūst esošais un neesošais, kur klātesošs ir citā pilsētā mirušais un kur laiks uzsāk gaitu nāves virzienā uz priekšu, proti, ceļojums pagātnes pēdu rekonstrukcijā ir beidzies.

Dzejoļu krājums beidzas ar literatūras sarakstu, kas ir atsauces uz faktiski necitētu, bet, iespējams, literatūru, kas bijusi idejiskais pamats krājuma tapšanā. Vienlaikus autors lasītājam it kā dod uzdevumu, atstāj turpinājumu pēc grāmatas vāku aizvēršanas, proti, sameklēt sarakstā norādītās grāmatas, lai nepārtrauktu eksistēt dzejas un rakstītā vārda telpā.

Nenoliedzami, Vigula "Grāmata" ir interesants un daudzveidīgs dzejoļu krājums, kas lasītājam atklāj dzejnieka lirisko pasauli visdažādākajās tās formās, tā ir iespēja ieskatīties teju fotogrāfiskā laika, realitātes un sirrealitātes tēlojumā, autora interpretācijā par pagātnes pēdām mūsos, vienlaikus atstājot lasītājam tik nepieciešamo brīvo zonu savas interpretācijas veidošanai. Taču jāatzīst, ka tomēr vienā lasīšanas pieredzes brīdī krājums, izmantojot mūzikas kritiķu klišeju, kļūst par garu.

Tēmas

Ingus Barovskis

Ingus Barovskis ir humanitāro zinātņu doktors, viņa interešu loks saistīts ar tradicionālo un mūsdienu kultūru un literatūru. Publicēti raksti gan folkloristikā — mitoloģijas pētniecībā, gan arī liter...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!