Neesmu pārliecināts, ka Tieslietu ministrijas izstrādātais Sejas aizsegšanas ierobežojuma likums sasniegs savu definēto mērķi.
Indivīda vai indivīdu grupas ārējā izskata īpatnības un atšķirības izsenis bijis identitātes veidošanas un uzsvēršanas instruments. Tieši tāpat vara izsenis centusies šo instrumentu vai nu lietot savās interesēs, vai vismaz liegt to darīt indivīdam/indivīdu grupai.
Piemēram, 14. gadsimtā mēra epidēmijas laikā Eiropā bija mēģinājumi ietekmēt ļaužu ģērbšanās paradumus, norādot, ka pastāv saikne starp tiem un epidēmiju (Peter Frankopan, "The Silk Roads", 2015, 190. lpp.). Cits, bieži lietots piemērs ir Pētera I vēršanās pret pavalstnieku bārdām kā nepieņemamām Krievijas "pagriezienam uz Eiropu". Tiesa, krievu izcelsmes vēsturnieks Aleksandrs Etkinds apgalvo, ka bārdu dzīšana tika paģērēta nevis tādēļ, lai krievi "izskatītos kā eiropieši", bet lai uzsvērtu sociālo slāņu atšķirības. Proti, zemniekiem bārda joprojām bija atļauta, sīkpilsoņi nonāca tādā kā pelēkajā zonā, bārda bija skaidri noliegta tikai muižniecības pārstāvjiem. Etkinds savu tēzi papildus pamato, atgādinot, ka norāde muižniecībai neielaisties bārdas audzēšanā tika oficiāli izteikta arī 1849. gadā, kad nepieciešamība vizuāli neatšķirties no eiropiešiem it kā vairs nebija aktuāla. (Aleksandrs Etkinds, "Iekšējā kolonizācija. Krievijas impēriskā pieredze", 2016, 156.–157. lpp.). Lai nu kāda būtu bijusi motivācija, pilsoņu vizuālais tērps kā varas interešu objekts parādās nepārprotami.
Tāpat vēsture liecina, ka visbiežāk varas un indivīdu stīvēšanās ap šo jautājumu izvēršas traģikomiska un vara vēlamo nesasniedz. Piemēram, 1832. gadā paranoiskās bailēs no slēptajiem un visuresošajiem dumpiniekiem Bavārijas varas iestādes liedza vīriešu dzimuma indivīdiem apģērbā lietot krāsu savienojumu "melns – sarkans – zelts"; opozicionāri noskaņotie kā pazīšanās zīmi sāka lietot kokardes vai jostas zilā krāsā, varas iestādes tās aizliedza, sekoja tas pats "vingrinājums" ar zaļo un sārto toni, katram gadījumam tika aizliegtas arī ūsas (Adam Zamoyski, "Phantom Terror. The Threat of Revolution and the Repression of Liberty 1789.–1848", 2014, 395. lpp.).
Vēsturisko piemēru uzskaitījumu varētu turpināt ilgi, tomēr tas diez vai ir nepieciešams. Tātad runa ir par pēdējos gados vairākās valstīs aktualizēto jautājumu saistībā ar atsevišķām musulmaņu sieviešu grupām raksturīgo ģērbšanās (to skaitā sejas aizklāšanas) paradumu, un nu savs sakāmais te ir arī Latvijas varas pārstāvjiem.
Negrasos ironizēt par likumprojektu, norādot uz salīdzinoši niecīgo cilvēku skaitu, kuri šādu paradumu praktizē Latvijā, – ja tas tiek uzskatīts par nepieciešamu, regulējumu var izstrādāt arī reti sastopamām situācijām. Tāpat varētu saprast argumentu, ka šāds regulējums nepieciešams drošības apsvērumu vārdā – lai cik strīdīga būtu tēma par to, ka ir situācijas, kad indivīda tiesības kļūst sekundāras plašāka līdzcilvēku kopuma interešu priekšā. Domāju, ka ne tādu vien krupi cilvēkiem, tostarp ar nevienu reliģiju nesaistītiem, mūsdienās nāksies norīt. Skaidrs, ka ar sejas aizklāšanas ierobežojumu vien (jo vairāk tāpēc, ka likumprojekts gluži saprātīgi paredz daudzus izņēmumus, kad ierobežojumi nav pielietojami) terorisma riskus novērst nevar, tomēr lai nu būtu.
Taču likumprojekts par to nerunā. Lūk, likumprojekta 1. pants, "Likuma mērķis": "Šī likuma mērķis ir nodrošināt vienotas un harmoniskas sabiedrības pastāvēšanu, atvērtu savstarpējo sabiedrības locekļu saziņu un kopā dzīvošanu."
Atsevišķa tēma ir jautājums, vai ar juridiskiem regulējumiem vispār iespējams panākt "vienotu un harmonisku sabiedrību", – pagaidām nekas par to neliecina nedz Latvijā, nedz citur pasaulē.
Jebkurā gadījumā es formulējumu saprotu tā, ka ir noteiktas ārējā tēla izpausmes, kas tiek uzskatītas par Latvijas sabiedrības vairākumam nepieņemamām vai vismaz sabiedrību nevajadzīgi satraucošām.
Tomēr mēs pēc pašu pieredzes arī zinām, cik radoši un nesodīti var lietot sabiedrības locekļu "harmoniskai" sadzīvošanai traucējošos vizuālos elementus, par spīti spēkā esošajiem regulējumiem – skatīt 9. maija & Co. vizuālo noformējumu. Tas ir stāsts par minētajām kokardēm 19. gadsimta sākuma Bavārijā – ja indivīdam/grupai ir vēlme uzsvērt savu atšķirīgumu, īpašumu, pat apzinoties, ka tas, iespējams, ir konfrontējoši, ārējais veids gan jau tiks atrasts.
Atļaušos arī apgalvot, ka regulēt vizuālās izpausmes varai ir vieglāk, parocīgāk (pat ja tā ir skriešanās ar vēju) nekā strādāt ar sociālā miera (cik nu tas iespējams) nodrošināšanas patiesajiem pamatiem. Tēlaini izsakoties, skaidrs, ka vieglāk ir uzrakstīt pārkāpuma protokolu par "aizliegtās simbolikas" lietošanu kādā piketā, nevis gādāt, lai kādas grupas nesaņemtu finansējumu no Krievijas. Līdzīgi arī gadījumā par Latvijas sabiedrības iespējamo satikšanos ar citu vērtību un prakšu sistēmu konservatīvā islāma personā.
Ja mēs pieņemam, ka Latvijas sabiedrībai ir būtiski saglabāt diezgan lielu toleranci (vai varbūt drīzāk vienaldzību?), sekulārisma līmeni, izteikšanās brīvību utt., tad neba vēršanās pret kādām ārējām konservatīvā islāma izpausmēm to nodrošinās. Tas pats attiecas uz vairākās Rietumu valstīs laiku pa laikam uzvirmojušajām diskusijām par ierobežojumiem, kas attiektos uz islāma reliģiskajām celtnēm šajās valstīs. Manuprāt, tā ir kļūdaina ārējās nozīmes pārcelšana pār saturu. Ne jau celtne un tās izmēri nosaka tajā sludinātā saturu – saturs rodas arī dzīvokļos, uz ielas utt. Ir maldīgi iedomāties, ka satura problēmu var atrisināt ar ārējā regulējumu (t.sk. aizliegumu).
Ja mēs pieņemam, ka ir noteikts vērtību kopums, kas var, izsakoties vecmodīgi, tikt pārbaudīts, tam saskaroties ar citu kopumu, tad svarīgāk, manuprāt, ir pašiem apzināties: jā, šīs ir mūsu vērtības un tās nav pašsaprotami garantētas. No šī viedokļa nenāktu par ļaunu, maigi sakot, ja mēs paši ar savu rīcību neliktu dažkārt šaubīties par it kā vispārpieņemto vērtību (piemēram, spēju uzklausīt pretēju viedokli) patieso dzīvotspēju. Ar Sejas aizklāšanas ierobežojuma likumprojektu vai bez tā – kā mums veicas ar "atvērtu savstarpējo sabiedrības locekļu saziņu un kopā dzīvošanu"?
Vienmēr, protams, būs tik ļoti par savu taisnību pārliecināti ļaudis, ka viņi mēģināt uzspiest savu taisnību. Tomēr tikpat nenoliedzami ir tas (un arī to var pamatot ar vēsturiskiem piemēriem), ka uzspiešanas mēģinājumi aktivizējas, ja uzspiedēji jūt, ka t.s. vairākums ir kļuvis vienaldzīgs pret savām deklarētajām vērtībām, tās pats vairs neievēro. Vienkāršošu, protams, bet – nekādi regulējumi nepalīdzēs, ja kāds ar savu, mums it kā nepieņemamu priekšstatu par to, kā drīkst izturēties pret sievietēm, zinās, ka mēs, nevēloties riskēt dabūt pa muti, izliksimies neredzam aizskarošu izturēšanos pret viņām. Nekāda valsts nepalīdzēs, ja mēs, "tradicionālie", sekulāri noskaņotie, nebūsim gatavi aizstāvēt pret uzbrukumiem kristiešus, ebrejus, gejus, arī bezgaumīgi provocējošos ateistus, un sazin vēl ko, par kuriem mums, atklāti sakot, ikdienā nekādas daļas nav, un uzbrukt gribētāji to zinās. Patiesa problēma ir nevis tev nepieņemamas prakses un vērtības kā tādas, bet gan tas, ka tu uzskati – pietiks ar juridiska regulējuma pieņemšanu, ar problēmas deleģēšanu valstij.
Zviedrijā dzīvojošā latviešu dzejnieka Jura Kronberga šogad iznākušajā krājumā "Uz balkona" ir rindas saistībā ar Breivīka sarīkoto slaktiņu Norvēģijā: "Ja viens cilvēks var radīt tik daudz naida, padomā, cik daudz mīlestības mēs pārējie spējam radīt." (47. lpp.) Par mīlestību atturēšos kaut ko paust, bet formulējumam par pašu atbildību savu vērtību aizstāvēšanā piekrītu.
1