Ilustrācija - Māra Drozdova
 
Sabiedrība
05.06.2018

Redzi dažādību – redzi brīvību

Komentē
6

Šogad savu simtgadi atzīmē visas trīs Baltijas valstis, taču tieši Latvijā kā daļa no simtgades svinībām norisinās arī Baltijas praids, kas katru gadu notiek citā Baltijas valstu galvaspilsētā. Patiesībā tas ir plašāks pasākumu loks, kas norisinās simts dienu garumā, taču vislielāko ievērību parasti sev pievērš noslēguma gājiens, kurš šogad paredzēts 9. jūnijā.

Nevienam nav pārsteigums, ka tas nepatīk homofobijas māktajai Latvijas iedzīvotāju daļai un viņu pārstāvētajām publiskajām personām un organizācijām. Šo cilvēku reakcija liecina, ka daudziem Baltijas praids ir kā darvas karote simtgades svinību medū.

Visi, kam nācies diskutēt ar homofobiskiem radiem, paziņām vai svešiniekiem, var nosaukt vairākus parastos argumentus, kas atkārtojas atkal un atkal. Jautājot oponentam par iebildumiem pret seksuālajām minoritātēm, visbiežāk dzirdēsiet, ka (1) iecietība pret LGBT cilvēkiem ir slidena nogāze, kas nenovēršami ved pie iecietības pret pedofiliju, zoofiliju un nekrofiliju, ka (2) pastāv homoseksuālisma ideoloģija, kura vērš savu propagandu pret bērniem un citiem mazāk aizsargātajiem, lai pievērstu viņus homoseksuālismam, ka (3) LGBT cilvēki pēc savas būtības ir izvirtuši indivīdi un seksuālo minoritāšu parādēs viņu izvirtība tiek publiski demonstrēta, aizskarot citu cilvēku tikumību un ka (4) draud cilvēces izzušana, jo, kad visi būs padarīti par homoseksuāļiem/homoseksuālistiem, vairs netiks radīti pēcnācēji, ka (5) ikvienam, kam nav aizspriedumu pret LGBT, atliek tikai pavērot kādu geju pornogrāfiju, lai saprastu – aizspriedumiem ir objektīvs pamats –, ka (6) dabā seksa funkcija ir vairošanās, ka (7) LGBT cilvēki nav pelnījuši līdzvērtīgas tiesības, jo nepiedalās "demogrāfiskā jautājuma" risināšanā u.c.

Šiem iebildumiem ir arī labi zināmas atbildes, kas norāda uz tajos ietvertajām kļūdām, – (1) nē, ir atšķirība starp attiecībām ar savstarpēju piekrišanu un seksuālu izmantošanu, (2) nē, seksualitāte nav ideoloģija, kurai kādu var pievērst, popularizēta tiek iecietība pret minoritātēm, (3) nē, nav pamata LGBT cilvēku attiecības reducēt tikai uz seksuālu aktu, neņemot vērā cilvēciskās jūtas, draudzību un mīlestību, un (4) "izvirtība" jebkurā gadījumā ir subjektīvs apzīmējums, kas atkarībā no izpratnes var tikt attiecināts uz jebkādu seksuālu darbību, kas nav paredzēta pēcnācēju radīšanai, (5) nē, citu cilvēku attiecības nevar vērtēt pēc tā, cik labi tās kādam citam varētu kalpot par masturbēšanas materiālu, (6) nē, cilvēku sabiedrībā seksam bez pēcnācēju radīšanas ir arī citas funkcijas, (7), nē, lai arī ir fakts, ka divi vīrieši vai divas sievietes bez palīdzības no malas nevar radīt pēcnācējus, būtu naivi izlikties, ka mūsdienās galvenais demogrāfiskā jautājuma risinājums ir pēc iespējas vairāk seksa starp vīriešiem un sievietēm u.c. Reālā sarunā gan ne vienmēr viss ir formulēts tik vienkārši, pastāv variācijas, tomēr domāju, ka iepriekš minētais uzskaitījums labi atspoguļo šāda tipa diskusijas.

Ļoti populāri ir arī apelēt pie reliģijas un tradīcijas jeb kristīgajām un tradicionālajām vērtībām, un iebilst pret tām ir nedaudz sarežģītāk nekā pret iepriekšējiem argumentiem. No vienas puses, ir sarežģīti runāt par kultūrvēsturi un atšķirīgām reliģiskām interpretācijām, no otras puses, "kristīgās vērtības" un "tradicionālās" vērtības ir tādi kā spēka vārdi, kas labi darbojas paši par sevi, neiedziļinoties, kas ar tiem domāts.

Vārdā "tradicionāls" ir ietverta romantiska burvība, kas, piemēram, mārketinga speciālistiem ļauj veiksmīgi pārdot "tradicionālu" speķi un krējumu. Kas ir tradicionāls? Visplašākajā nozīmē – tāds, kas pastāvējis ilgu laiku, vairākas paaudzes. Ar dažiem sliktiem piemēriem no pagātnes var viegli pierādīt, ka ilgi pastāvējušās lietas var arī nebūt labas. Piemēram, pagātnē esam pieredzējuši daudzus gadījumus, kad iedzimtu īpašību dēļ (tautība, dzimums, rase, seksualitāte) cilvēku grupas ir bijušas beztiesīgas un tas ir ticis uzskatīts par likumu un normu. Lai kādi būtu izplatītie aizspriedumi pret feminismu, mūsdienās būs grūti atrast cilvēkus, kuri nopietni apgalvotu, ka sieviešu tiesības piedalīties vēlēšanās ir kļūda, tomēr sieviešu tiesības vēlēt ir salīdzinoši nesens ieviesums. Nedaudz senākā pagātnē sastopam arī verdzības un dzimtbūšanas tradīciju, par kuru atcelšanu diez vai iebildīs daudzi tradicionālo vērtību cienītāji. Tradīciju laiku pa laikam ir jāpakļauj kritiskai izvērtēšanai, lai varētu secināt, ka, piemēram, tradicionālās dejas ir unikāls kultūras mantojums un tradicionālais Jāņu siers ir garšīgs, bet tradicionālie aizspriedumi pret seksuālajām minoritātēm būtiski ierobežo atsevišķas cilvēku grupas tiesības, tādēļ šādai tradīcijai ir jādara gals.

Šķiet pašsaprotami, ka kultūras vēsturē nevar runāt par tikai kādu vienu tradīciju – tradīcijas vienmēr ir bijušas daudzas dažādas, un nebūt ne visām ir raksturīgs naids un neiecietība pret citādu seksualitāti. Homofobijas izplatība pasaulē vēsturiski ir ābramisko reliģiju (jūdaisms, kristietība, islāms) nopelns. Neesmu teologs, tādēļ ceru, ka nekļūdīšos, sakot: kristiešu svētie teksti ir tapuši pirms daudziem gadsimtiem, tas nav viengabalains teksts, bet gan dažādu tekstu apkopojums, kas satur pretrunas, kura nozīme ir atkarīga no vēsturiskā konteksta un pakļauta simboliskai interpretācijai.

Kas ir kristīgās vērtības? Visdrīzāk tās, kas minētas kristiešu svētajos rakstos un kas šķiet svarīgas ticīgajiem. Tāpat kā svētie teksti, arī tajos minētās vērtības ir ļoti daudzveidīgas, neviendabīgas, savstarpēji pretrunīgas un lielā mērā pakļaujamas interpretācijai. Arī par kristiešiem sevi uzskata cilvēki ar ievērojami atšķirīgiem pasaules uzskatiem – tie var atšķirties gan dažādās konfesijās, gan draudzēs, kur reliģiju interpretē mācītājs, kā arī individuāli.

Kopējās sabiedrības morālie principi laika gaitā mainās, un saprotams, ka tā sabiedrības daļa, kas savos morālajos spriedumos cenšas ņemt vērā pirms daudziem gadsimtiem pierakstītas Dieva norādes, daudz gausāk apgūst jaunas idejas – tādas kā cilvēktiesības, vienlīdzīga attieksme pret visiem cilvēkiem, rūpes par apkārtējo vidi –, tomēr arī kristīgās vērtības mainās. Tādēļ arī vienlaikus pastāv ticīgie, kuru skatījumā Dievs Bībelē ir skaidri pateicis, ka seksuālās minoritātes ir ļaunums, un arī ticīgie, kuriem svarīgāks šķiet aicinājums mīlēt tuvāko un nemest pirmo akmeni. Eiropas valstīs, kurās homofobija ir mazāk izplatīta un LGBT cilvēku vienlīdzība tiek uzskatīta par normu, ir ievērojami mazāk homofobisku kristiešu un arī garīdznieki atbalsta LGBT cilvēku tiesības, reizēm pat piedaloties praidos. Homofobija nav universāla kristiešu ticības iezīme, tādēļ, ja kāds ticīgais saka, ka neiecietība pret seksuālajām minoritātēm ir viņa ticības jautājums, tad drīzāk jāsecina, ka šādi svētos tekstus un kristīgo ticību viņam ir likusi interpretēt paša vai draudzes homofobiskie uzskati.

Diskutējot ar homofobisku kristieti, var norādīt uz Svētajos Rakstos atrodamo norādījumu vēsturisko kontekstu – iebildumi pret homoseksualitāti kristietībā saglabājušies no senajiem jūdaisma tekstiem, kuri saturēja likumu kodeksu un kuros nozieguma jēdziens tika piemērots arī dažādiem personiskiem un privātiem jautājumiem. Šie aizliegumi tapuši ap 6. gadsimtu p. m. ē, kad ebreju politiskie līderi centās konsolidēt ebreju identitāti un norobežot to no kulturālajām iezīmēm, kas piemita citām tautām, tostarp homoseksuālas prakses. Diskusijās ar kristiešiem ir populāri norādīt arī uz citiem svētajos tekstos minētajiem principiem, par kuriem oponents nav morāli sašutis, tostarp uz dažādām (pēc mūsdienu izpratnes absurdām) prasībām, piemēram, aizliegumu valkāt drēbes, kurās kopā saausta vilna un lini (5Moz 22:11).

Es šobrīd nerunāju par argumentiem, kurus varētu izmantot dažādi "inteliģentie viendzimuma laulības pretinieki", samērā reti sastopama suga, kas neuzdrošinās būt klaji homofobiska, tomēr iebilst pret atsevišķiem tiesiskā regulējuma elementiem, piemēram, tiesībām uz bērnu adopciju. Šiem jautājumiem un ar tiem saistītajai kļūdainajai argumentācijai varētu veltīt citu rakstu.

Kopumā no iepriekš lasāmā apraksta varētu secināt, ka homofobiem trūkst derīgu racionālu argumentu, ar kuriem pamatot savu homofobiju. Tomēr nekāda argumentu atspēkošana nepārliecina viņus mainīt savu viedokli. Iespējams, šādas diskusijas, kurās ar loģiku un faktiem tiek atspēkoti visi kļūdainie homofobu argumenti, kādam sociālā taisnīguma aizstāvim var sagādāt baudu. Domāju, liberāļiem kopumā ir raksturīgi sapņot par to, kā viņu aizspriedumainie oponenti pēc zaudēšanas debatēs mainīs uzskatus, redzot, ka viņu argumenti ir satriekti pīšļos. Tomēr tas paliek tikai sapnis, jo sevišķi diskusijās ar homofobiem.

Es neapgalvoju, ka nav vērts censties racionāli atbildēt uz muļķīgiem un loģiski kļūdainiem apgalvojumiem. Vienmēr pastāv iespēja, ka tas kādam liks aizdomāties vai pārliecinās kādu neizlēmīgu sarunas vērotāju. Galvenā problēma ir tā, ka homofobija pašos pamatos nav racionāla, tādēļ arī neauglīgi ir mēģinājumi to mazināt ar racionālu pārliecināšanu. Homofobija ir iracionāls naids, kas LGBT kopienu uzlūko kā sava veida iekšējo ienaidnieku. Iespējams, piesardzība pret atšķirīgām cilvēku grupām, tendence identificēt ienaidnieku ir kaut kas cilvēkam iedzimts, saglabājies no laikiem, kad sabiedrība sastāvēja no ciltīm. Katrā ziņā vēl nesena vēsture parāda, cik stipri cilvēkus var saliedēt iekšējā ienaidnieka tēls un kā tas ļauj manipulēt ar cilvēku gribu.

Saprotams, ka iracionālam naidam nav nepieciešami argumenti, tomēr cilvēkiem ir raksturīgi sevi uzskatīt par racionālām būtnēm, tādēļ arī homofobiski cilvēki atrod dažādus it kā racionālus pamatojumus savai nepatikai. Iepriekš rakstā aplūkotie argumenti un tradīcijas piesaukšana, manuprāt, ir naida racionalizācijas produkts. To mērķis nav pārliecināt oponentu, bet drīzāk radīt aizsegu un pamatojumu savam naidam.

Es uzskaitīju arī iespējamos racionālos iebildumus pret tradicionālo un kristīgo vērtību piesaukšanu, tomēr arī šeit ir līdzīga problēma – ticība nav racionāla. Lielā mērā tas pats attiecas arī uz tradicionālo vērtību aizstāvju romantiskajām jūtām pret savu tautu un valsti. Tāpēc ir nereālistiski sagaidīt, ka ar racionāliem argumentiem var izmanīt to, ko cilvēki jūt ar sirdi, ja var tā izteikties.

Lai cilvēku izdziedētu no homofobiska naida vai aizspriedumiem, nepietiek tikai atspēkot homofobu lietotās atrunas, ar kurām viņi pamato savu homofobiju, jo, kā jau iepriekš teicu, argumenti ir tikai virsējais slānis, ar kuru tiek piesegta iedzimtā neuzticība citādajam. Cilvēka uzskatos ir jānotiek daudz dziļākām pārmaiņām.

Es uzskatu, ka kristīgās un tradicionālās vērtības ir iespējams atbrīvot no homofobijas. Nevienam nav jāpārstāj būt par kristieti vai patriotu, lai atvadītos no homofobiska naida. Ja kādam ticīgajam personiskajā sarunā ar Dievu šķiet – Dievam nepatīk seksuālās minoritātes –, ir vērts pieļaut iespēju, ka šo ziņu nesūta Dievs un ka tas ir tikai paša ticīgā naids. Tiem, kuriem rūp tradicionālās vērtības un tautas nākotne, vajadzētu pārstāt uzskatīt LGBT cilvēkus par kaut ko svešu, atsevišķu, ideoloģiski pretēju. LGBT cilvēki ir sabiedrības daļa, nevis kāds ārējs elements, kas stāv pretstatā visam labajam. Arī seksuālās minoritātes ir ieinteresētas Latvijas valsts labklājībā, tie ir tādi paši cilvēki kā visi pārējie, daži no viņiem arī kristieši, daži noteikti sauktu sevi par patriotiem, it īpaši tad, ja citi patrioti pārstātu viņus ienīst.

Runājot par Latvijas valsts simtgadi, bieži ir dzirdams arī skeptisks iebildums par to, ka īstenībā jau šai simtgadei pa vidu ir bijis pamatīgs pārrāvums gandrīz 60 gadu garumā, un nevar noliegt, ka ne visi šie gadi ir patīkamu atmiņu apvīti, jo sevišķi, ja salīdzina, piemēram, ar Somiju, kas arī nesen svinēja savu simtgadi, tikai bez padomju okupācijas pa vidu. Okupācijas gadi Latvijā ir atstājuši sekas. Viens visaptverošs apstāklis ir ekonomika, kas pēc padomju laikā piedzīvotās stagnācijas joprojām ievērojami atpaliek no tām Eiropas valstīm, kurām nebija jāpavada laiks aiz "dzelzs priekškara". Otrs visaptverošais apstāklis ir domāšanas kultūra un pilsoniskā atbildība. Salīdzinot statistikas datus, Latvija īpaši izceļas tādos aspektos kā neuzticība valstij un valsts iestādēm, neiecietība pret dažādām minoritātēm, ciniska attieksme pret cilvēktiesībām. Tāpat novērojama vāja izpratne par politiku, cilvēki viegli pakļaujas populismam, gandrīz katrās Saeimas vēlēšanās uzvar kāda nesen nodibināta brīnumu partija.

Vēl divdesmitā gadsimta vidū arī Rietumu valstīs, kas tagad pazīstamas ar savu salīdzinošo iecietību pret seksuālajām minoritātēm, LGBT cilvēku stāvoklis bija slikts, ievērojami sliktāks nekā šodien Latvijā. Divdesmitā gadsimta otrajā pusē tas strauji mainījās, pakāpeniski tika atcelti dažādi LGBT tiesības ierobežojoši likumi, uzlabojās arī vispārējā attieksme, mazinājās diskriminācija. Daļēji tas ir saistīts ar cilvēktiesību idejām, kuras radās pēc Otrā pasaules kara, tomēr būtisks ieguldījums šajās pārmaiņās bija sociālajām kustībām, tostarp praidu rīkošanai. Latvijā šajā laikā nebija iespējas pieredzēt šādu cilvēktiesību ideju pielietošanu praksē. Sešdesmit okupācijas gadi, kuros homoseksuālas attiecības tika absolūti nosodītas un par tām piespriests cietumsods, pietiekami nostiprināja cilvēkos uzskatu, ka tāda ir dabiskā lietu kārtība.

Pēc neatkarības atgūšanas Latvija ir darījusi visu iespējamo, lai pietuvotos Rietumu valstīm un panāktu tās attīstībā. Par galveno ārpolitikas mērķi kļuva pievienošanās Eiropas Savienībai, un līdz ar to ievērojami mainījās arī tiesiskais regulējums saistībā ar seksuālajām minoritātēm, par spīti sabiedrības aizspriedumiem.

Kā jau iepriekš esmu rakstījis citās publikācijās, uzskatu, ka praidi un tiem līdzīgās akcijas ir viens no labākajiem veidiem, kā kliedēt sabiedrībā pastāvošu homofobiju. Lai arī pirmā reakcija ir homofobiski noskaņotu cilvēku sašutums, šīs akcijas homofobiem uzskatāmi parāda, ka ne visa sabiedrība ir naidīga pret LGBT cilvēkiem, liek apšaubīt to, ka homofobija ir normāla un vispārpieņemta. Vēl šīs akcijas veicina LGBT cilvēku redzamību, piešķir seju citādi abstraktajam ienaidnieka tēlam. Kad grupu pārstāv zināmas un populāras personas, kā arī parasti paziņas un līdzpilsoņi, ir grūtāk to depersonalizēt. Noteikti ir daudz mazāka iespēja, ka cilvēks būs homofobisks, ja tam būs kāds zināms LGBT radinieks vai paziņa: redzams piemērs tam, ka LGBT cilvēki arī ir cilvēki ar savām cilvēciskajām īpašībām, cilvēki, kas kopumā būtiski neatšķiras no citiem, ja neņem vērā seksualitāti. Un seksualitāte, lai arī būtiska identitātes sastāvdaļa, patiešām nav vienīgais aspekts, kas raksturo cilvēku. Vietās, kur LGBT cilvēku tiesības ir īpaši apspiestas, arī pats fakts, ka veiksmīgi ir noticis seksuālo minoritāšu gājiens, par spīti mēģinājumiem šādu gājienu aizliegt, kalpo kā ziņa, ka seksuālās minoritātes un to tiesību atbalstītāji netaisās pakļauties homofobiskās sabiedrības spiedienam.

Svarīgs elements praidos vienmēr ir politiķu, organizāciju pārstāvju un citu publisku personu piedalīšanās gājienā, tādā veidā paužot tam atbalstu. Rietumeiropas pilsētās notiekošajās parādēs parasti piedalās pilsētas mērs, ministri, baznīcas pārstāvji u.c. Lai arī Rīgā notiekošās parādes ar katru reizi pamazām kļūst populārākas, ievērojamu Latvijas amatpersonu iesaiste ir bijusi zema (ar atsevišķiem izņēmumiem), un tas nepalīdz mainīt priekšstatu par seksuālo minoritāšu tiesībām kā par kādu no Rietumu valstīm importētu jautājumu, kas vietējiem politiķiem un amatpersonām īstenībā nešķiet būtiski. Tieši šajā sakarā uzskatu: ir apsveicami, ka praids simts dienu garumā ir pasniegts kā daļa no Latvijas simtgades svinībām.

Simtgades svinības ir brīdis, kurā atzīmējam faktu, ka Latvijas valsts ir pastāvējusi veselu gadsimtu, lai cik smagi un traģiski būtu bijuši daži tā posmi, bet tas nav tikai skats pagātnē, bet arī cerība par labklājību un drošību nākotnē. Kopš neatkarības atgūšanas Latvija un tās sabiedrība pamazām atkopjas no okupācijas gūtajām traumām. Protams, iecietība pret seksuālajām minoritātēm ir tikai viens no daudziem citiem soļiem ceļā uz līdztiesīgāku, saliedētāku un demokrātiskāku sabiedrību, tomēr uzskatu, ka šī gada Baltijas praida rīkošana Rīgā ir patiešām laba dāvana Latvijas simtgadē.

Ingmārs Freimanis

Ingmārs Freimanis ir absolvējis LU VFF, bet tagad strādā darbā, kas saistīts ar migrācijas jomu. Interesējas par zinātni, politiku, internetu, kultūru, cilvēktiesībām. Audzina bērnus un brīvajā laikā ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
6