Foto - Luīze Rukšāne
 
Māksla
17.05.2018

Recenzija par recenziju par recenziju par recenziju par kebabiem

Komentē
0

Šī recenzija ir daļa no rakstu darbu sērijas, kuru veidos sešu autoru sešas recenzijas par recenzijām. Pirmais šīs sērijas darbs bija recenzija par Dafnas Maimonas personālizstādi "Ģimenes bizness: Strāvas pārrāvums" laikmetīgās mākslas centrā "kim?", otrā recenzija – recenzija par pirmo recenziju, trešā recenzija – par otro, ceturtā – par trešo utt.

Ideja radās joka pēc un attīstījās nepārejošas zinātkāres un urdošas intereses dēļ. Vai darbu sērija veidosies kā spēle, domu eksperiments, kā izvērsts ""Delfu" komentārs" vai kā kritikas komentāri pašai par sevi? Vai atklāsies paradokss, un vai vispār no tā kaut kas sanāks? Cik daudz tiks atklāts par izstādi un cik par kritikas jēgu laikmetīgajā mākslā? Rakstu sērijas jēga vai bezjēga ir neparedzama un lielā mērā paļaujas uz autoriem un viņu interpretācijas virzienu, kas, tāpat kā ierastajā recenzijas formātā, arī šeit netiek ierobežots. Darbu sērija necenšas par sevi radīt pārāk nopietnu iespaidu tieši šīs neparedzamības un spēles momenta dēļ.

Uzrunāti seši autori, kas piekrituši piedalīties rakstu sērijā: Eduards Dorofejevs, Kaspars Groševs, Šelda Puķīte, Santa Mičule-Hirša, Tomass Pārups un Vents Vīnbergs. Raksti tiks publicēti reizi nedēļā, sešas nedēļas.

Idejas autore un sērijas kuratore Luīze Rukšāne



Recenzija kā slimība

1981. gadā vācu elektropankgrupai "Deutsch Amerikanische Freundschaft" iznāca pirmais singls ar nosaukumu "Kebabträume" jeb kebabu sapņi. Mūziķi šajā dziesmā (kas, protams, kļūst arī par mana teksta radīšanas muzikālo pavadījumu) ironizē par Aukstā kara paranoju mietpilsoniskajās vācu sabiedrības aprindās un vispārējām emigrācijas nestajām pārmaiņām, kas pārbīdījušas ne vien ģeopolitiskās robežas, bet arī to, ko dēvējam par nacionālajām identitātēm. "Vācija, Vācija, viss ir galā, mēs esam rītdienas turki!" aptuveni šādus saukļus dziesmā izsauc mūziķi, un kebabs kļūst par trāpīgu, mazliet absurdu metaforu Rietumeiropas 80. gadu vētrām un dziņām. 37 gadus vēlāk Dafna Maimona savā izstādē "Ģimenes bizness: Strāvas pārrāvums" pievēršas citiem saukļiem un citiem stāstiem (vizuālā līmeni viņas darbu gribas salīdzināt ar laikmetīgu Edvarda Hopera gleznas "Nighthawks" versiju), taču arī te Austrumu fastfood produkts pilda savdabīgas laika zīmes funkcijas un organizē pārējās mākslinieces stāsta kompozicionālās detaļas.

Mēģinājumus saprast šo notikumu uzcītigi aizsāk Eduards Dorofejevs. Viņa rakstītais uz mani lielākoties atstāj neveiklības iespaidu, jo ir jūtams, ka kritiķis godprātīgi uztver savus recenzēšanas pienākumus, taču īsti nejūt un, kas vēl sliktāk, nesaprot laikmetīgo mākslu, taču spēj to veikli paslēpt aiz vispārpieņemtās laikmetīgās mākslas retorikas. Arī šoreiz autors pieklājīgi un korekti tipoloģizē izstādē redzamo un performancē notiekošo, taču nekādas dziļākas kopsakarības necenšas atklāt, nemaz nerunājot par centieniem atsegt tos mākslas darba slāņus, ko dēvējam par būtību. Dorofejevs piemeklē acīmredzamajam mazliet sarežģītākus jēdzienus, kas kontekstuāli paplašina mākslas darbu un ļauj ielikt to kādā imaginārā kulturoloģijas bibliotēkas plauktiņā. Tiesa, tā ir sērga, kas raksturīga pārāk daudziem mākslai veltītajiem tekstiem – informācijas aprites tīklos recenzijas it kā būtu samainījušās vietām ar anotācijām, proti, vērtējošas ievirzes raksti tiek piedāvāti tur, kur vajadzētu būt iepazīstinošam aprakstam, savukārt kritiska izvērtējuma vietā (kā šajā gadījumā) ir konspektīvs pārstāsts. Psihoanalīze, feminisms, ķermenis, atmiņas, un tas viss krustu šķērsu aptuveni 7000 zīmju garumā. Šāda diagnožu rakstība raksturīga lielai daļai mākslas kritikas, taču Dorofejeva tekstu gadījumā tās vismaz var saukt par vairāk vai mazāk precīzām. Skolnieciskas muļķības šis dakteris izstādei nepierakstīs, jo apzinīgi mēģinās saglabāt piesardzību.

Recenzijas recenzētājs Kaspars Groševs Dorofejeva tekstam arī pārmet "garšvielu" trūkumu un aizbildinās, ka pie tā varētu būt vainojama profesionālā mākslas zinātnes izglītība. Konkrētais izteikums neviļus atsedz kādu man personiski būtisku Latvijas mākslas kritikas procesu vaibstu – mākslas zinātniekiem bieži tiek pārmesta pārlieku sausa, garlaicīgi burtiska pieeja laikmetīgās mākslas tekstuālajā mediēšanā, jo tā bieži tiek pozicionēta kā zinātniskajām metodoloģijām nepakļaujama sfēra. Protams, teorijas un metodes bieži vien izriet no jau notikušiem mākslas faktiem, taču kāpēc būtu jānoliedz skatījums, kas cenšas balstīties uz profesionālām, sistemātiskām zināšanām? Kur paliek zinātkāre, vēlme uzzināt kaut ko jaunu, paskatīties uz šķietami pašsaprotamo no neierasta teorētiskā leņķa? (Šie nav jautājumi Kasparam Groševam, jo viņa recenzijas recenzijā ir pavisam citi tematiskie uzsvari.) Antiintelektuālisms pamazām kļūst par arvien leģitīmāku pozīciju, pat tik valstiski nozīmīga institūcija kā Latvijas Nacionālais mākslas muzejs salīdzinoši nesen ir organizējusi diskusiju par to, vai mākslas vēstures zināšanas var traucēt mākslas izstādes veidošanā (skatīt 10.09.2017. notikušā pasākuma aprakstu). Cerams, ka nenonāksim līdz grāmatu dedzināšanai vai kolektīvajai amnēzijai, aizmirstot, ka par mākslu var runāt dažādās saprotamības pakāpēs un zinātniskais ar intuitīvo var sadzīvot gan vienkopus, gan paralēli.

Domāt par mākslinieciskām parādībām tikai savu sajūtu un asociāciju līmenī nav sarežģīti, un tajā nav nekā nepareiza: piekrītu Kasparam Groševam, ka "pareizi" neeksistē. Manā privātajā pasaulē toties eksistē "interesanti", un daudz saistošāka par sajūtu ķidāšanu man šķiet domu virzīšana kaut kādu sistēmu ietvaros, meklējot savu iespaidu gūzmai apzīmējumus vai līdziniekus teoriju un ideju vēsturē. Brīvi domu klaiņojumi mani lielākoties garlaiko, taču nenoliedzami ir autori, kam tos izdodas pārvērst literāri baudāmā tekstā. Šo pozīciju kā recenzijas nepieciešamību aizstāv arī Kaspars Groševs, piesaucot teksta baudu un vajadzību pēc tā līkločiem. Jā, patiesi, valoda nav tikai tehnisks vizuālā papildinājums, daudziem tā ir teju dzīva matērija, ar kuru strādājot autors var pietuvoties mākslas darbam pavisam citās dimensijās. Ja recenzija ir tikai kritiķa domu procesa pieraksts (un lielākoties tā tas ir arī manā kritiķes karjerā), tās radošo potenciālu var nodēvēt par līdz galam neizmantotu. Atmetīsim maksimālismu un nebūsim naivi – laba recenzija ir tikpat sarežģīts uzdevums kā jebkura cita radoša izpausme, tādēļ ir pamuļķīgi no katras publikācijas gaidīt literārus šedevrus, novatorisku skatījumu vai neatkārtojami oriģinālu izteiksmi. Taču spēju veikli spēlēties ar tēlainiem salīdzinājumiem, interesantām retorisko figūru kombinācijām, zemtekstiem, daudznozīmībām un dramaturģiski pareizā brīdī izspēlētām asprātībām būtu jāapgūst ikvienam rakstītājam. Ja ne sevis dēļ, tad vismaz aiz cieņas pret nabaga lasītājiem, kurus nevajadzētu mocīt ar nekvalitatīvu grafomāniju. Par laimi, iepriekš aprakstītās kvalitatīva teksta iezīmes jeb literārās Maslova piramīdas apakšējo plauktu iespējams apgūt, uztrenēt un attīstīt, tādēļ garlaicīgu un nebaudāmu tekstu lielais īpatsvars ir slinkuma, nevis talantīgu rakstītāju trūkuma pazīme. Es domāju redaktoru, lasītāju un rakstītāju slinkumu. Un, protams, arī savu personisko.

Atgriežoties kebabnīcā – abu pirmo recenzētāju attieksmju sadursmi savā recenzijas recenzijas recenzijā piemin arī Šelda Puķīte, taču viņa tikai iezīmē konflikta klātbūtni tekstuālajā teritorijā, pati paliekot neitrālā novērošanas zonā. Dorofejeva recenzijas gadījumā tās ir pārlieku konkrētas ekspektācijas pret mākslas darbu, savukārt Groševa tekstā tās tiek konfrontēts ar alkām pēc impulsīviem un neparedzamiem estētiski erogēno prāta zonu kairinājumiem. Man pašai tuvāka ir bezprincipiāla saskarsme ar mākslu, kurā viens no otra neko neprasa, neko negaida, neko nav parādā, taču visas iesaistītās puses ir gatavs uz jebkādiem scenārijiem un iespējamiem turpinājumiem. Tāda maiguma un distances formula bezgalības pakāpēs. Recenzijas recenziju ķēdītē Šelda Puķīte necenšas radīt jaunus pavērsienus, apvērst iepriekš izteikto un izgriezt to uz āru. Tā vietā autore ir atlasījusi, viņasprāt, svarīgākos pieturpunktus izstādes un recenziju attiecībās, sekojot katra rakstītāja domu pavedienam un mēģinot tos turpināt sev interesējošos virzienos. Viņas tekstu varētu salīdzināt ar diskusijas moderatora noslēguma vārdiem, mēģinot radīt kādu kopsavilkumu šķietami haotiskā vārdu gūzmā.

Santa Hirša

Santa Hirša ir mākslas zinātniece un kritiķe, Baltijas laikmetīgās mākslas interneta žurnāla "Echo Gone Wrong" redaktore.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!