Foto - Luīze Rukšāne
 
Māksla
10.05.2018

Recenzija par recenziju par recenziju par kebabiem

Komentē
0

Šī recenzija ir daļa no rakstu darbu sērijas, kuru veidos sešu autoru sešas recenzijas par recenzijām. Pirmais šīs sērijas darbs bija Eduarda Dorofejeva recenzija par Dafnas Maimonas personālizstādi "Ģimenes bizness: Strāvas pārrāvums" laikmetīgās mākslas centrā "kim?", otrā recenzija – recenzija par pirmo recenziju, trešā recenzija – par otro, ceturtā – par trešo utt.

Ideja radās joka pēc un attīstījās nepārejošas zinātkāres un urdošas intereses dēļ. Vai darbu sērija veidosies kā spēle, domu eksperiments, kā izvērsts ""Delfu" komentārs" vai kā kritikas komentāri pašai par sevi? Vai atklāsies paradokss, un vai vispār no tā kaut kas sanāks? Cik daudz tiks atklāts par izstādi un cik par kritikas jēgu laikmetīgajā mākslā? Rakstu sērijas jēga vai bezjēga ir neparedzama un lielā mērā paļaujas uz autoriem un viņu interpretācijas virzienu, kas, tāpat kā ierastajā recenzijas formātā, arī šeit netiek ierobežots. Darbu sērija necenšas par sevi radīt pārāk nopietnu iespaidu tieši šīs neparedzamības un spēles momenta dēļ.

Uzrunāti seši autori, kas piekrituši piedalīties rakstu sērijā: Eduards Dorofejevs, Kaspars Groševs, Šelda Puķīte, Santa Mičule-Hirša, Tomass Pārups un Vents Vīnbergs. Raksti tiks publicēti reizi nedēļā, sešas nedēļas.

Idejas autore un sērijas kuratore Luīze Rukšāne



Interpretācijas horeogrāfiskais mežģis

Savējie un svešie

Mūsdienu ātro uzkodu biznesa augšgalā vairs nezaigo tikai makdonalda spilgti dzeltenais zīmols, aicinot izbaudīt amerikāņu kapitālisma garšu. Ar daudz mazāku vizuālo pretenciozitāti Eiropas pilsoņus jau vairākas desmitgades baro lielākas un mazākas kebabnīcu un ķīniešu restorānu ķēdes, dažkārt savā skaitliskajā pārākumā izkonkurējot kā amerikāniskās burgernīcas, tā vietējo tradīciju kopēju ēdnīcas un restorānus. Nereti šīs mazās biznesa ķēdes ir sākušās kā ģimeņu uzņēmumi, kuri pārmantojas no paaudzes uz paaudzi, kļūstot par daļu no konkrētās saimniecības un tās locekļu iekšēji noslēgtās – savējie/svešie –, bet ārēji eksotiskās identitātes. Hiperbolizējot – katrā šādā modelī ir kaut kas no amerikāņu romantiskās komēdijas "Manas lielās resnās grieķu kāzas" [1] disfunkcionālās un reizē superciešās ģimenes, ko apstiprina arī ļoti sirsnīgais un personīgais kuratora Jonatana Habiba Engkvista teksts izstādes "Orient Express" bukletā par mākslinieci un draudzeni Dafnu Maimonu: "Asinis ir biezākas par ūdeni, un pēkšņi tu sēdi mežā, spēlējot mutes harmonikas, izliecies par egocentrisku dejotāju vai attopies, vadot stāstnieku sanāksmi, lai arī viss, ko vēlējies, bija iedzert kafiju ar draugu."

Kebabs, kas savā populārākajā ātro uzkodu versijā (Doner Kebab) būtībā ir grilēta un sašķērēta gaļa, pasniegta divu maizes šķēļu pusmēnešos ar dažādu salātu un mērču asorti, pēdējās desmitgades kontekstā ir kļuvis par mākslinieku simbolisku instrumentu, lai runātu par pašu apdzīvoto realitāti gan tās multikulturālajā veidolā, gan sašķeltībā. Tie var būt ārēji novērojumi par valdošo politiku, kā tas ir šobrīd Kiasmas muzejā Helsinkos apskatāmajā poļu mākslinieces Marijas Tobotas instalācijā "Dzintara kebabs" (2016) [2], kas ir veltīta mūsdienu Polijas komplicētajai identitātei un konfliktam, kurš veidojas starp pieaugušo nacionālismu un "svešajām" kultūrām. Tas var būt patērnieciskās kultūras svinēšanas akts, veidojot absurdu, gluži vai kanibālistisku modes skati ar maziem bērniem kebabu kostīmos. [3] Tāpat tēma var piedzīvot eskalāciju no tīri personīgas pieredzes, kā tas ir noticis Dafnas gadījumā, performatīvi terapeitiskā procesā daloties savās atmiņās un sajūtās par piederību pirmajai Somijā atvērtajai kebabnīcai.

Slēgtais un atvērtais, svešais un savējais iezogas arī laikmetīgā mākslas centra "kim?" svaigi modificētajās telpās, izstāžu iekārtotājiem nojaucot ne tikai iepriekš eksistējošo mizanscēnas skatuvi, bet arī sienas, kas pirms tam norobežoja centra publisko un biroja telpu zonu. Transformācija notikusi, pateicoties Maimonas jeb viņas spokaino atmiņu tēlam kebabnīcai – performatīvai instalācijai, kuru ievada svarīga mākslinieces relikvija: viņas tēva 1986. gadā veidots ģimenes īpašumā esošā restorāna "Orient Express" reklāmas rullītis, kura noslēgumā erotiski baudpilnā veidā tiek ēsti kebabi. Paša restorāna interjeru veido vairāki psiholoģiskie un atmiņu ģeoloģiskie slāņi, kuros pāris reižu izstādes norises laikā iemājoja arī fiktīvi restorāna darbinieki, divu stundu garumā izpildot meditatīvu, brīžiem sinhronizēti horeogrāfisku performanci, kamēr skatītājam ir iespēja to vērot, sēžot uz uzgaidāmā soliņa. Jau atkal var runāt par nošķīrumu savējie, tātad performances izpildītāji, tai skaitā mūziķa lomas izpildītājs, iepriekšējā šīs sērijas raksta autors Kaspars Groševs, un nepiederošie kā es, kas sēž un vēro apkārt notiekošo līdzīgi kā pasažieris vilcienā, kuru pēkšņi ir piesaistījušas blakussēdētāja ikdienišķās, bet aizdomīgi dīvainās darbības. Nenoliedzama garlaicības estētikas manifestācija.

Interpretācija kā atriebība mākslai

Šīs izstādes rakstu sērijas pirmās divas recenzijas spilgti reprezentē sadursmi, par kuru savā 1966. gadā publicētajā eseju krājumā "Pret interpretāciju" raksta arī amerikāņu domātāja Sūzena Sontāga, hermeneitikas vietā piedāvājot mākslas erotiku. Jautājums, ko, šķiet, izvirza Groševs savās pārdomās par Eduarda Dorofejeva rakstu kā savējais vai daļēji savējais (ja pieņemam, ka viņš ir performances dalībnieku izveidotās ģimenes loceklis, bet ne mākslinieces tuvs draugs vai radinieks), ir spēja analizēt ārpus mākslas darba dotā satura, ar jutekļiem, ar personīgo pieredzi un viedokli. Šķiet, pašam autoram, mētājoties savā viedoklī starp kritiku un komplimentiem, sanāk tāds bērnišķīgs niķīgums, uz ko gan Groševs pats arī atsaucas un kas arī mani, domājot gan par citu kritiķu recenzijām, gan mākslinieku projektiem, ne reizi vien piemeklē. Te parādās arī jo īpaši Latvijas kultūras kontekstā klasiskā berze starp māksliniekiem un kritiķiem (palama būtu "mākslas vēsturniekiem"), liekot atkal un atkal izjautāt, cik tieši mākslas analīzei izmantotā valoda un metodoloģija pazūd tulkojumā, cik lielā mērā mūsu izvēlētās metodes mūs ierobežo un kas ir mūsu katra izvēlētais lasītājs jeb mērķauditorija. Man personīgi liekas vienalga, kādas ir metodes un interešu sfēras, vai tās būtu vairāk vērstas uz saturu un tā interpretāciju, formu, emocijām vai apzinātu recenzijas dekonstrukciju, ielaižot pa kādai elegantai kļūdai, kamēr vien tajā neiezogas paredzamība (Groševa atsauce uz Pēteri Bankovski un nievājošo attieksmi pret laikmetīgās mākslas parādībām atsevišķu autoru tekstos), kas tīri psiholoģiski nokauj vēlmi ķerties klāt pie konkrētā teksta lasīšanas un jebkāda veida iedziļināšanās.

Dorofejevs veido ļoti klasisku ievadu šai sērijai, tā teikt, informatīvi nogruntējot pamatni, nedaudz pārstāstot mākslinieces ideju, nedaudz aprakstot darbus un, protams, performanci, kas, ņemot vērā tekstā pieminētās apmeklētāju straumes tualetes virzienā, ir skatīta izstādes atklāšanas laikā un šī iemesla dēļ ir nenoliedzami atšķirīga pieredze nekā atkal sastapšanās ar šo teatrāli horeogrāfisko aktu kādā daudz vientuļākā un klusākā sestdienas pēcpusdienā. Ārpus atklāšanas burzmas pieredze veidojas daudz intīmākā gaisotnē, nevilšus asociējot sevi ar lūriķi, kas mēģina ieskatīties performances dalībnieces dienasgrāmatā, kurā blakus nevīžīgi uzšņāptai sirds formai lieliem burtiem rakstīts "Power Man and Silvija" ("Varas cilvēks un Silvija"). Tāpat rodas vēlme kladē zīmēt dalībnieku pārvietošanās horeogrāfiskos soļus, līdzīgi kā ornitologam putnu pārvietošanās trajektorijas, ja nu noder iegūtie dati un tie kaut ko atklāj. Groševs diemžēl neaicina pārlieku ielūkoties ģimenes virtuvē, tā vietā stingri turas pie norunas par recenzijas recenzēšanu, aprakstot galu beigās kaut ko, ko es izstāžu kontekstā dēvētu par perfekcijas garlaicīgo dabu. Viņa komentāru varētu šifrēt šādi: viss ir korekti, bet pulsa nav. Rezultātā uz baltā audekla tiek uzšņāpta apzināti nevīžīga jautājuma zīme. Varbūt man ap šo jautājuma zīmi ir jāapvelk aplis, burbulis, kurā dzīvo visa mākslas pasaule kā viena kārtīga disfunkcionāla ģimene, bet, še tev, sanāca sirsniņa.

 

[1] My Big Fat Greek Wedding (2002), rež. Joel Zwick.

[2] Kiasma muzeja kolekcijas izstāde "Turp un atpakaļ. Baltijas jūras reģiona laikmetīgā māksla" (09.02.2018–24.03.2019), Helsinki, Somija.

[3] Ivara Grāvleja un Margrietas Griestiņas performance "Kebabs" (2018) Rīgas Fotogrāfijas biennālē 2018, izstādē "Šodien esmu nāriņa. Rīt es būšu vienradzis" (galerija "MuseumLV").

Šelda Puķīte

Šelda Puķīte ir kritiķe, kuratore un pētniece, kura pašreiz dzīvo Igaunijā. Studējusi mākslas vēsturi Latvijas Mākslas akadēmijā, iegūstot bakalaura un maģistra grādu. Šeldu īpaši interesē krustpunkti...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!