Foto - Luīze Rukšāne
 
Māksla
02.05.2018

Recenzija par recenziju par kebabiem

Komentē
0

Šī recenzija ir daļa no rakstu darbu sērijas, kuru veidos sešu autoru sešas recenzijas par recenzijām. Pirmais šīs sērijas darbs bija Eduarda Dorofejeva recenzija par Dafnas Maimonas personālizstādi "Ģimenes bizness: Strāvas pārrāvums" laikmetīgās mākslas centrā "kim?", otrā recenzija – recenzija par pirmo recenziju, trešā recenzija – par otro, ceturtā – par trešo utt.

Ideja radās joka pēc un attīstījās nepārejošas zinātkāres un urdošas intereses dēļ. Vai darbu sērija veidosies kā spēle, domu eksperiments, kā izvērsts "Delfu" komentārs" vai kā kritikas komentāri pašai par sevi? Vai atklāsies paradokss, un vai vispār no tā kaut kas sanāks? Cik daudz tiks atklāts par izstādi un cik par kritikas jēgu laikmetīgajā mākslā? Rakstu sērijas jēga vai bezjēga ir neparedzama un lielā mērā paļaujas uz autoriem un viņu interpretācijas virzienu, kas, tāpat kā ierastajā recenzijas formātā, arī šeit netiek ierobežots. Darbu sērija necenšas par sevi radīt pārāk nopietnu iespaidu tieši šīs neparedzamības un spēles momenta dēļ.

Uzrunāti seši autori, kas piekrituši piedalīties rakstu sērijā: Eduards Dorofejevs, Kaspars Groševs, Šelda Puķīte, Santa Mičule-Hirša, Tomass Pārups un Vents Vīnbergs. Raksti tiks publicēti reizi nedēļā, sešas nedēļas.

Idejas autore un sērijas kuratore Luīze Rukšāne

 

Aizdomas

Dīvaini sanācis – man jāraksta recenzija par recenziju, kas veltīta izstādei un performancei, kurā dažādu sakritību rezultātā piedalos. Lai arī galīgi neuzskatu, ka mākslinieka versija par savu darbu ir pareizā, šoreiz zinu par darbu mazliet vairāk nekā preses relīzē uzrakstīto un esmu piedzīvojis darba tapšanas procesu. Izmantojot iepriekš teikto, es nonāktu pretrunās ar savu pārliecību, tomēr likt prātam neņemt zināmo vērā varētu izrādīties šizofrēniķa cienīgs triks. Par laimi, recenzijai par recenziju nebūt nav jāapskata tas, vai recenzents darbu ir sapratis "pareizi". Pareizi neeksistē. Turklāt, ja godīgi, es performanci esmu redzējis no ļoti ierobežota skatpunkta – kaut kur stūrī, aiz Bertas, "padzīvojušās sievietes ar taukainajiem sāniem", muguras.

Vienlaikus, esot ierautam darba tapšanā, es pārstāju par to domāt vērtējoši – ģimenes biznesā tu aprodi ar citu dīvainībām, iespējams, tās tevi kaitina, tomēr jūs esat vienā laivā un strādājat pie kopīgas lietas. Vakar, pēc pēdējās performances, mēs, trūkstot pašai Dafnai, kopīgi iedzērām pa glāzei dīvaina dzēriena ar nosaukumu "Maestro" un secinājām, ka esam kļuvuši par ģimeni. Mums bija apnicis grauzt saulespuķu sēklas, apnicis "Tarhūns", tomēr laika gaitā bijām kļuvuši par pilntiesīgiem darbiniekiem restorānā, kurā nekas nenotiek. Strāvas pārrāvums.

Eduarda Dorofejeva recenzija sniedz visai pamatīgu ieskatu Dafnas Maimonas darba tapšanas stāstā, no dažādiem publicitātes materiāliem salasot tekstu, kas, šķiet, rakstīts darbu neredzējušiem skatītājiem. Tas ir ļoti noderīgi, jo kādu dienu – un tas notiks visai drīz – viss, kas atlicis no darba, būs fotogrāfijas, video un teksti. Un kādā noliktavā glabāsies performances rekvizīti. Tomēr man pietrūkst "teksta baudas": tas ir tik neitrāls, ka padara manu uzdevumu ļoti sarežģītu. Protams, autora skats ir cieši vērojošs, mēģinot izprast "Orient Express" rašanās iemeslus un lietas sāli, tomēr šādu tekstu mērķauditorija visdrīzāk ir pats apskatītā darba radītājs un, ja recenzija padevusies īpaši neganta, arī cilvēki, kam parasti patīk uz ielas vērot avārijas. Tāpēc es nevilšus gaidu pretrunas un nomaldīšanos. Es gaidu kaut ko, kam varu ar tīru sirdi nepiekrist vai piekrist, vispirms novērtējot teksta kā autonoma radošā darba kvalitāti jeb spēju aizraut.

Iespējams, bailēs no neveiksmes vai nepamatoti pamatotas kritikas mākslas teksti lielākoties ir kļuvuši nelasāmi, "aktuāla" profesionālā žargona pārbāzti burbuļi, kas no ārpuses spīd un atstaro skatītāju sejas, bet no iekšpuses ir pildīti ar tukšu gaisu. Izstāžu teksti, recenzijas, katalogu palagi. Dorofejeva teksts nav burbulis, tomēr garšvielas tajā lietotas ar īpašu piesardzību. Iespējams, tādēļ, ka neesmu mācījies mākslas vēsturi, neesmu piespiedu kārtā aicināts rakstīt recenzijas par izstādēm, kuras neuzskatu vārdu vērtas, drīzāk spēju identificēties ar recenzentu, kurš nāk "no malas", bet kuru aizrauj teikumu kopā līmēšanas process, teksta līkloči un noklīšana no profesionālās taciņas. Dorofejevs ir mākslas zinātnes profesionālis, mūks, kas cītīgi strādā pie informācijas vispusības. Bet mūsdienu mākslu, ja to vispār jebkā ir iespējams vispārināt, atdzīvina meklējumi pēc nepareizības, pēc individualitātes, pēc kļūdām un iepriekš pieņemto normu pārkāpšanas. Pat Latvijā, kur mākslas komūna aizelsusies cenšas panākt Rietumu "standartus". "Mēs negrimstam, līmenis ceļas" – šāds uzraksts reiz rotāja nu jau nogrimušās "Studijas" vāku.

Šis teksts (vai to vispār var nosaukt par recenziju?) top kritikas gaidās. Apzinoties, ka man sekos vēl citi ar tādu pašu, visai sarežģītu uzdevumu, es atļaujos klupt un krist kā mazs bērns. Pēdējā laikā Latvijas jaunajā kultūras kritikā visai bieži tiek piesaukti viedokļraksti, kas izliekas par recenzijām, tomēr reti piedāvā kaut ko vairāk kā subjektīvus vērtējumus bez kārtīga pamatojuma. "Un tagad tu vēlies riktīgi pamatotu kritiku? Slikti, jo zināms, ka es vērtēju ļoti strikti." [1] Lai arī šādi teksti šķiet puscepti un visai kaitinoši, ja ne kaitnieciski, tomēr jāatzīst, ka salauzts krēsls ir labāk par nekādu krēslu. Dorofejevs noteikti ir paraugs pamatotas kritikas lauciņā, tomēr šim tekstam trūkst tā, ko parasti pārmet nīgru komentāru paudējiem: viedokļa. Iespējams, man tikai tā šķiet, tomēr vienīgais emocionālais zemtonis, ko spēju saskatīt Dorofejeva tekstā, bija nosacīta skepse – nevis par konkrēto darbu, bet gan par formu kā tādu. Līdzīgi kā skaidri zināmais viedoklis vēl pirms Pētera Bankovska jaunākā veikuma izlasīšanas. Nezinu, kādēļ tā, tomēr dažkārt šķiet, ka mākslas akadēmijas beidzēju rindās vērojama krasāka nepatika pret laikmetīgo mākslu nekā, piemēram, jebkurā citā augstākās izglītības iestādē. Varbūt tas ir tādēļ, ka studenti guvuši pamatīgāku ieskatu mākslas virtuvē, bet varbūt man tikai tā šķiet, jo pats esmu guvis ieskatu mākslas akadēmijas studentu virtuvē. Un prātā nez kādēļ nāk epizode, kurā LMA ekskursijas grupu nācās pārliecināt uz brīdi mest mieru viduslaiku baznīcām, lai apmeklētu Luka Tijmansa kūrēto izstādi "A Vision of Central Europe" Brigē, kurā, starp citu, no šī Baltijas valstīm nebija pārstāvēti vienīgi Latvijas mākslinieki.

Jāatzīst tomēr, ka viena lieta Dorofejeva tekstā gan ir skaidra: autoram ir viedoklis par to, kas jāgaida no mākslas darba. Un šeit man ar skumjām jāsaka: nezinu vairs, ko gaidu no mākslas. Iespējams, pārsteigumu vai dusmas, iespējams, estētisku nervu, kas atmodina kaut ko zemapziņā (atsaucoties uz Dorofejeva recenzijas aizraušanos ar Freida nozīmi apskatītajā darbā), iespējams, es vienkārši gribu redzēt kaut ko iepriekš neredzētu: jaunus vārdus jau gadu desmitiem atražotajā laikmetīgās mākslas vārdnīcā, mikroskopiskas izmaiņas, smalkas svārstības, nezināmas kategorijas atsauču jūrā utt. Un visdrīzāk tieši tādēļ, ka māksla ir tik pārsātināta ar jebkā jauna meklējumiem, es no recenzijas sagaidu līdzīgu pieeju. Varbūt esmu tik ilgi vēries datora ekrānā, skrollējot cauri fotogrāfijām no izstādēm visā pasaulē, ka mani jutekļi ir kļuvuši stīvi. Man ir klusa cerība, ka šī recenziju sērija gluži kā "Klusajos telefonos" vai "Exquisite Cadaver" nākamajos soļos aizplūdīs līdz kaut kam tādam, kam būs maza saistība ar sākumu. Arī manam tekstam visdrīzāk ir maza saistība ar Dafnas Maimonas darbu, kas poētiskā veidā runā par nopietnām tēmām. Aiz šīs domas slēpjas cita aizdoma – diez vai es spētu par "Orient Express" darbu uzrakstīt labāk par Eduardu Dorofejevu.

[1] Gustavo dziesma "Taisnā tiesa".

Kaspars Groševs

Kaspars Groševs ir latviešu mākslinieks, kurators un mūziķis.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0