Ramais haoss

***

Tagad jau ir stipri labāk, taču no rīta...

Šorīt, vēl pirms gaismas, kad es pamodos uz dīvāna, Karlo jau bija prom, un reizē ar viņu bija pazuduši opijs un pīpējamie rīki. Es piecēlos, lai pārvāktos uz guļamistabu, bet atklāju, ka nemaz nejūtos labi, un man vajadzēja skriet uz vannasistabu pavemt. Un, kamēr es tur vēmu, apskāvis atejas podu, ieraudzīju Dilanu, kurš vēroja mani pa puspavērto durvju spraugu, – varētu teikt, ka suns izskatījās apstulbis. Tas bija tikai mirklis, Dilans tūlīt no sliekšņa pazuda, bet tai mirklī es nokaunējos tā, kā nekad iepriekš savā mūžā nebiju kaunējies, un man burtiski likās, ka nav iespējams sadzīvot ar tādu kaunu. Tai brīdī es jutos tik netīrs, tik stulbs un pat sava suņa līdzjūtības necienīgs, ka būtu labāk gribējis kopā ar saviem vēmekļiem nogrimt podā un laisties lejā kā tajā Vilcienvaktes ainā, nekā iet ārā no vannasistabas un varbūt patrāpīties acīs Makai, Klaudijas auklei, kas vienmēr ceļas pirms gaismas un ir tik sirdsšķīsta. Pamodināt Klaudiju, kopīgi paēst brokastis, aizvest viņu uz skolu, palikt skolas priekšā un gaidīt viņu tāpat kā katru dienu – tas viss man piepeši šķita esam zaudēta Ēdene. Šai brīdī viss bija ļoti skaidrs: es nebiju cienīgs rūpēties par savu meitu; agrāk vai vēlāk šī patiesība atklāsies arī citiem; agrāk vai vēlāk es pastrādāšu kaut ko briesmīgu.

Pēc tam, kā jau tas parasti notiek, šī sajūta pamazām kļuva vājāka, tā palēnām izbaloja, es pārstāju vemt un, kad piecēlos kājās, secināju, ka tomēr spēju noturēties stāvus un man priekšā vēl ir nākotne. Norāvu ūdeni, un vēmekļi, sagriezušies zaļganā virpulī, aizplūda; pati no sevis uzradās pārliecība, ka tomēr varēšu izkulties sveikā. Aizkrampēju durvis, pielaidu vannu ar karstu ūdeni, izģērbos un iegremdējos vannā, un mazgājos un nikni berzos, izmantojot visus higiēnas produktus, kas gadījās pa rokai. Pēc tam ietinos mīkstā frotē halātā, rūpīgi nodzinu bārdu, uzvilku tīru veļu un tīru kreklu, perfekti izgludinātu pelēku uzvalku, nospodrinātas kurpes, apsēju savu visskaistāko kaklasaiti un tā, licis lietā visu labāko, kas bija manā rīcībā, pamazām sirds dziļumos sajutu drosmi tomēr dzīvot tālāk. Tā, protams, savā ziņā bija sevis mānīšana, taču iedarbīga: šis bija tas gadījums, kad vīru varēja un vajadzēja skatīt no cepures.

***

Mani sauc Pjetro Paladīni, man ir četrdesmit trīs gadi, un es esmu atraitnis. Likuma priekšā pēdējais apgalvojums nav īsti korekts, jo mēs ar Laru nebijām precējušies; taču mēs bijām kopā jau divpadsmit gadus un dzīvojām kopā vienpadsmit un mums ir kopīga meita, kurai tagad ir desmit, un, it kā ar to vien nepietiktu, mēs taisni bijām nolēmuši apprecēties (“beidzot”, teica daudzi) un jau sākām saņemt dāvanas, un tad piepeši Lara nomira, un tai dienā, kad būtu bijis jānotiek mūsu kāzām, bija viņas bēres, tāpēc likuma panti nav labākais skatupunkts, no kura to visu uzlūkot. Esmu arī diezgan turīgs. Man pieder skaista māja Milānas centrā, foksterjera jauktenis vārdā Dilans, vēl arī skaista māja pie jūras Marammā, tā gan man pieder uz pusēm ar manu brāli Karlo, un vēl man pieder melns Audi A6 Avant, piebāzts ar visādām drausmīgi dārgām ierīcēm, un ar šo mašīnu es patlaban virzos cauri Milānas satiksmei, lai aizvestu uz skolu Klaudiju, savu meitu. Jo tieši šodien ir pirmā skolas diena, un Klaudija sāk mācīties piektajā pamatskolas klasē.

Esmu apdullis, izbrīnīts; pēdējās divas nedēļas pār mani gāzās nemitīgi apciemojumi, apskāvieni, asaras, mierinājuma vārdi, solījumi, telefona zvani, padomi, drūmas detaļas, sakritības, telegrammas, nekrologi, dievkalpojumi, praktiskas problēmas, kāzu dāvanas, kas turpināja pienākt, kafija, vārdi, izpratne – tik daudz izpratnes; bet par spīti tam visam es joprojām nejūtu īstas ciešanas. Un šķiet, Klaudija seko manam piemēram: viņa ir apdullusi, izbrīnīta, bet vēl tālu no īstām ciešanām. Tai virpulī mēs visu laiku bijām kopā, ne mirkli nešķiroties, un kopā mēs darījām arī milzumu visikdienišķāko lietu, piemēram, pabeidzām vasaras mājasdarbus un sapirkām mantas skolai, un aizvedām Dilanu pie veterināra, jo viņam bija iekaisusi acs. Un par katru brīdi es domāju, ka šis ir pēdējais – itin kā dīvains piedēklis vecajai dzīvei, kas vēl sniedzas pāri notikumam, līdz ar kuru tā ir izbeigusies uz visiem laikiem, un katru reizi es gaidīju, ka aiz dalīšanas ar divciparu skaitļiem, aiz dienasgrāmatas ar Simpsoniem uz vāka vai aiz sunim sagādātajām zālēm mūs gaida īstais trieciens, īstais, briesmīgais trieciens mums abiem, ko pagaidām vēl neesam saņēmuši. Bet no katras situācijas mēs, man par lielu izbrīnu, izkļuvām neskarti. Tāpēc tagad es prātoju, vai tikai briesmīgā diena nepienāks tieši šodien, vai tikai novēlotā eksplozija nav ieplānota tieši pirmajā skolas dienā, pirmajā dienā, kad mēs abi ar Klaudiju pa īstam pašķirsimies un ierastie darbi atkal aizstās to maigo, īpatnējo ārkārtas stāvokli un kopā būšanu, kas mūs sargāja šīs divas nedēļas. Nu jau visi ir atgriezušies paši savā dzīvē, lai arī visi kā viens ir apliecinājuši gatavību mums palīdzēt: mana svaine, kurai pašai ir divi bērni un rūpju tāpat bez sava gala, mans brālis, kas dzīvo Romā, visi mani kolēģi, kurus nomāc gaidāmā apvienošanās, un viņu sievas, ko nomāc viņu lauleņu nervozitāte, un pat mans tēvs, kas ir slims un dzīvo Šveicē kopā ar savu medmāsu mīļāko Šantalu, noslēdzies no pasaules, visu savu laiku veltīdams tikai pētījumiem par Napoleonu, ar kuru identificējas gluži kā trakie no anekdotēm... Jā, visi ir gatavi mūs atbalstīt, visi ir gatavi sniegt palīdzīgu roku, bet neviens no viņiem neko nevar līdzēt pret to, kas mums brāžas taisni virsū, – jo tas noteikti sāksies, tam jāsākas.

***

Atgriežos pie mašīnas un piezvanu Annalīzai uz biroju. Annalīza, es arī šodien palikšu pie skolas. Klusums. Atcel visas tikšanās, pāradresē man zvanus uz mobilo un atved šurp visus parakstāmos dokumentus, galu galā ir tik jauka diena. Klusums. Es viņai nosaucu adresi. Tiksimies vēlāk. Stop. Lai viņa patiešām ļaujas apstulbumam; lai viņa iet pie Emanuēlas, Pikē sekretāres, kuras rakstāmgalds atrodas turpat blakus aiz starpsienas tai pusatvērtā plānojuma birojā, ko šādā lētajā variantā ieviesa austrālieši, kad pirms vairākiem gadiem nopirka uzņēmumu, un ko franči, pagājušogad uzņēmumu pārņēmuši, nolēma nojaukt un pārbūvēt, taču vēl nav ķērušies tam klāt; lai viņa iet pie Emanuēlas un pusčukstus saka: “Paladīni arī šodien paliks pie savas meitas skolas”; lai viņa savelk visneticīgāko grimasi: es drīkstu darīt, kā gribu, sasodīts. Es esmu direktors, man nav jāreģistrējas pie caurlaides un jāatzīmē stundas, ko pavadu darbavietā. Un, kamēr neesmu no darba atlaists, es pats izlemšu, kur man strādāt, bet, ja mani atlaidīs, tas notiks apvienošanās dēļ, nevis tāpēc, ka būšu divas dienas pavadījis šeit.

Es atkal skatos augšup, uz trešo stāvu, uz trešo logu no kreisās puses. Piecas pāri deviņiem. Prātoju, ka varbūt Klaudija jau ir skatījusies pa logu un nav varējusi mani ieraudzīt, jo es biju bārā. Bet, pat ja viņa neredzēja mani, viņa noteikti redzēja mašīnu, un, tiklīdz varēs, paskatīsies atkal. Šai ziņā jūtos mierīgs: Klaudija man uzticas. Šoreiz par palikšanu šeit es runāju nopietni, un viņa man noticēja. Es palūkojos apkārt, atspiedies pret mašīnu: pašvaldības policists, pakistānis, kas mazgā vējstiklus, putni, kas čivina zaros, nedaudzas mašīnas, nedaudzi gājēji, puisis un meitene, ka skūpstās parkā uz soliņa. Tāpat kā vakar pārsteidzošais, bukoliskais miers, kas valda šai pasaules punktā, nomierina arī mani, lai gan dziļi sevī es joprojām jūtu kaut ko mutuļojam vai, drīzāk, jūtu mutuļošanas atbalsis: tādu kā tālu satraukumu, kas tomēr nav nesasniedzami tāls, līdzīgi kā tāli, bet ne ļoti tāli izklausās satiksmes trokšņi tur, lejāk, kas atplūst līdz šejienei, taču atplūst mīksti, pieklusināti. Rāmais haoss, es nodomāju: tāpat kā visos vecākos, kuri vakar pēcpusdienā drūzmējās pie skolas durvīm, tāpat kā ikvienu brīdi visu pasaules bērnu sirdīs. Taču tagad es to attiecinu uz sevi, es domāju par sevi, par plūsmas palēnināšanos, kas joprojām sargā mani no ciešanām, kuru varā, pēc visu domām, esmu nonācis, bet kuru īstenībā joprojām nav. Tas ir rāms haoss, kas ir manī iekšā, jā. Rāms haoss.

***

Vienvārdsakot, es varu atklāt kādu mulsinošu patiesību: miers, kas man šeit atvēlēts, savienojumā ar negaidīto vasaras atgriešanos un – dabiski – arī ieilgusī ciešanu neesamība ir panākusi, ka šīs pēdējās septiņas dienas ir viens no rāmākajiem un skaidrākajiem manas dzīves posmiem. Pat pāreja uz ziemas laiku (notikums, kas man vienmēr licies ļoti bēdīgs) nav spējusi to sabojāt, taču drīz ieradīsies mans brālis, un es baidos, ka viņa apciemojums atkal nogāzīs pār mani troksni un ņudzekli, no kura pēdējās dienās esmu attālinājies. Viņš ieradās Milānā vakarvakarā – negaidīti, jo līdz modes skašu nedēļai vēl ir gandrīz mēnesis; viņš man piezvanīja, braukdams uz vakariņām kaut kur Briancā, un rezervēja sev Klaudijas sabiedrību uz šovakaru, un tāpēc es tiešām varētu aizbraukt uz to sanāksmi; vēl viņš man jautāja, vai es joprojām visu laiku sēžu skolas priekšā, un, kad es pateicu, ka jā, viņš pieteica vizīti šim rītam. No telefona sarunām, kad viņš man zvanīja no Romas, Parīzes un Losandželosas, man radās iespaids, ka viņam diez ko nepatīk, ka visa šī padarīšana ievelkas, taču drīzāk tāpēc, ka viņš pats pēc dabas ir kā dzīvsudrabs un pat vienā valstī nevar nosēdēt piecas dienas no vietas, kur nu vēl skolas priekšā. Katrā ziņā drīz viņš būs klāt, un droši vien vajadzēs strīdēties, kā mums vienmēr vajadzējis strīdēties savā mazajā ģimenes teātrītī – bieži pat visai skarbi un faktiski par visu, lai arī būtībā mēs vienmēr esam vienā un tai pašā pusē. Mums abiem īstenībā nekad nav bijis nekādu īstu nesaskaņu vai problēmu, un varbūt tieši tā ir problēma: mēs bijām tik līdzīgi, ka uzskatījām par nepieciešamu ķerties pie katra iegansta, lai pierādītu, cik atšķirīgi esam; un pēcāk, padarījuši to par savu dzīves mērķi, mēs no tiesas kļuvām atšķirīgi, un tā viss ir kļuvis vēl juceklīgāks, un, ja es tagad viņam kaut ko tādu mēģinātu iestāstīt, viņš visticamāk apgalvotu pretējo, proti, ka mēs esam ļoti atšķirīgi, bet cenšamies atrast visu kopīgo – un droši vien arī tā būtu taisnība, man pat liekas, ka dažreiz tieši šo viedokli esmu izteicis es pats. Tāpēc attiecībā uz savu brāli es samierinos ar rudimentālu pārliecību, ka daba mūs vieno tikpat lielā mērā, kā kultūra šķir, un otrādi; varbūt ir arī kādi labāki vārdi, kā izteikt mūsu attiecības, bet, tā kā man nav obligāti jāatrod labāki vārdi, gana labi būs šie paši, un es domāju, ka īstenībā – pirms un aiz visām definīcijām – mēs abi esam divas viena veseluma daļas. Un tieši šī kopīgās piederības apziņa (pat bez vajadzības konkretizēt, kam īsti mēs abi piederam) reizēm izlaužas pa pasaules spraugām un atgādina mums, ka esam brāļi, ka vienmēr esam tādi bijuši un ka būt brāļiem ir spēcīgs prāta stāvoklis – iespaidīgs, piemēram, tai mirklī, kad mēs saskatījāmies, pirms metāmies ūdenī glābt tās sievietes, tai dienā, kad nomira Lara, kad man tiešām šķita, ka es esmu viņš un ka man ir gaišzilas acis.

***

Kad biju puika, es gribēju kļūt par kino producentu. Un trīsdesmit gadu vecumā es arī sāku ar to nodarboties, man bija projekts, kas mani sajūsmināja: es gribēju ekranizēt Šniclera Spēli rītausmā. Biju pārliecināts, ka tur varētu sanākt šedevrs, un nopirku ļoti dārgas – priekš manis ļoti dārgas – autortiesības, kamēr man vēl nebija nekādu redzamu iespēju šīs tiesības izmantot. Klusībā biju pārliecināts, ka ideja ir tik laba, ka tā pati no sevis izraisīs visus notikumus, kas nepieciešami, lai padarītu mani par producentu, – un tieši tā arī notika, lai arī cik dīvaini tas izklausītos. Es tikko biju pārcēlies uz Milānu, un gadījās, ka viendien bankā es iestājos drausmīgi garā rindā, bet tūlīt pēc tam ieradās Vitorio Medzodžorno, kuru es uzskatīju un vienmēr uzskatīšu par vislabāko itāļu aktieri. Tolaik viņa popularitāte atkal bija negaidīti pieaugusi, jo viņš tikko bija nospēlējis komisāru Likātu Astoņkāja jaunajā sezonā, tāpēc visi viņu pazina un lūdza autogrāfus. Mani ļoti iespaidoja fakts, ka viņš nekādi nav izmantojis savu slavu, lai izvairītos no neizturami lēnās rindas, un tik labvēlīgi izturas pret saviem apbrīnotājiem, no kuriem vairums bija cilvēki gados, kas uz banku atnākuši pēc pensijas: viņš spieda rokas, uzšņāpāja parakstus uz pasniegtajām lapelēm un tēloja, ka izvairās no lodēm, kad kāds jokojot salieca pirkstus kā pistoli un šāva uz viņu, un visiem viņš mīļi smaidīja, un ne brīdi nelikās, ka viņš domātu par ko citu. Varbūt tāpēc es atradu drosmi paieties uz priekšu, stādīties priekšā kā producents un piedāvāt viņam – tieši tā, tur, rindā stāvot, starp apbrīnotājiem, kuri turpināja mākties viņam virsū, – kopīgi taisīt Spēli rītausmā. Tad izrādījās, ka Spēle rītausmā ir viņa mīļākā grāmata un ka viņš vairākas reizes ir apcerējis, ka vajadzētu to iestudēt teātrī, un vienmēr šo ieceri atlicis aizvien jaunu un jaunu pienākumu dēļ, taču nekad nav no tās atteicies, un ka jā, sasodīts, ja es tiešām atradīšot naudu, viņš labprāt to darītu gan kā aktieris, gan kā režisors. Nākamā pusstunda – jo tieši tik ilgu laiku mēs nostāvējām rindā – man bija vienkārši brīnišķīga, tā bija kā atgriešanās mājās: it kā es būtu bite, kas neizturami ilgi lidinājusies apkārt pa tukšo un nu beidzot atklājusi, kur atrodams nektārs, pie kura to dzinis instinkts, un kāds apmierinājums gūstams, šo nektāru iesūcot. Viņa fanu nemitīgi pārtraukti, mēs visu laiku runājām par mūsu kopīgo projektu un iekarsām, atklājot, ka mūs abus sajūsminājušas vienas un tās pašas grāmatas lappuses un arī mūsu priekšstati par to, kā šo stāstu pārcelt uz mūsdienām, ir aptuveni līdzīgi. Un šajos mirkļos manī vairs nebija pat vismazākās šaubu ēnas, lai gan šaubas mani pavadījušas vienmēr, kad kaut kam noticēju: lai cik neprātīgi tas varētu likties, es tur stāvēju un runāju ar Vitorio Medzodžorno par filmu, ko mēs kopīgi uzņemsim, tas notika īstenībā, un notiekošajā bija spēks, kas aizslaucīja projām visas šaubas, – biju darījis pareizi, ticēdams savas idejas karmiskajai varai, un nu es vienkārši saņēmu tam apstiprinājumu. Man tas viss nāk prātā tagad, sēžot kopā ar Tjerī, kurš izbauda, kādu iespaidu radījusi viņa tikko nomestā bumba, jo gan mani, gan Vitorio Medzodžorno visvairāk bija sajūsminājušas tās lappuses, kurās galvenais varonis Villijs, devies uz Bādenbādeni spēlēt bakarā, sāk neprātīgi laimēt un, kamēr viņa priekšā aug žetonu kaudzītes, zaudē kontroli pār situāciju. Paša domas viņu itin kā izsviež no segliem un sāk auļot pretī visiem labumiem, uz kuriem ceļu negaidot pavēris šis bagātīgais laimests: jauns mundieris, jauns apmetnis, jauna portupeja, vakariņas modīgos restorānos, un tad, turpinot laimēt vēl un vēl, jauna veļa, lakādas kurpes, izbraukumi uz Vīnes mežu, pat kariete... Tieši tādā situācijā šobrīd esmu es, un tieši šī iemesla dēļ es tagad klusēju, nodūris acis, pievērsis skatienu kurpju ekrānam, uz kura tikko ir sākusi projicēties filma par greznību un pārpilnību, par kādām vēl pirms brīža nebiju pat sapņojis: pasakaina alga, vara, tēraudstingrs līgums uz daudziem gadiem, opcija uz uzņēmuma akcijām, privātā lidmašīna, mākslas darbi, retro automašīna, smalkas mājas, šoferis, visvisādas privilēģijas... Lai arī cik zemisks, glumi gļotains, spalvains un asinīm piesūcies būtu šis piedāvājums, kas nozīmē pieeju visam tikko uzskaitītajam, man tomēr tas jāapdomā, un es to apdomāju. Runa ir par visgardākajiem un sulīgākajiem augļiem, ko var piedāvāt civilizācija, kurai piederu, un tie tiek piedāvāti visi reizē – tāda kā demonstratīva ārkārtas bagātība, kas pieejama tikai ierobežotam izredzēto lokam un kam nav nekā kopīga ar to parasto un pat banālo bagātību, ar kuru samierinājos līdz šim; skaidrs, ka es atteikšos; tā tik vēl trūka, lai es piekristu, turklāt ņemot vērā, ka runa ir par visai divdomīgu priekšlikumu, varbūt pat par slazdiem; tomēr jāatzīst, ka nav neviena cita vēl mazāk netīra un vēl mazāk riskanta paņēmiena, kā iekļūt šai izredzēto lokā, un es to atzīstu. Skaidrs, ka es atteikšos, nav nemaz pieļaujama doma, ka es varētu piekrist, tāpat kā nebija iedomājams, ka Villijs varētu pārtraukt spēli, iekams viss būs zaudēts, bet pagaidām es te sēžu un skatos uz divdesmit divus metrus garo jahtu, kas man lēnām paslīd gar acīm, un es pats stāvu pie stūres, bet Klaudija sauļojas uz tīkkoka klāja... Līdzīgi, kā šonakt skatoties uz Laras vēstuļu sarakstu, arī tagad kaut kas man neļauj rīkoties pareizi, iekams neesmu kādu laiku bīstami rotaļājies ar nepareizās rīcības iespēju.

***

Tā, darīts: viņi montē nost kravas liftu. Sākumā, kad mēs tikko atbraucām, viņi vēl veda lejā mantas, un mēs ar Klaudiju kā apburti ilgi skatījāmies uz kabīnīti, kas slīdēja lejā, piekrauta ar kastēm, un pēc tam tukša atkal kustēja augšup. Patiešām kaut kas ļoti interesants ir saskatāms šīs iekārtas darbībā: lai arī tāds kravas lifts, kas slīd pa kāpnēm, pēc uzbūves ir ļoti vienkāršs, tas ļoti skaidri un mierinoši pauž ideju, ka progress un labklājība beidzot ir sasniegti, jo tiek aiztaupītas lielas pūles un nevienam vairs nav jānomokās, stiepjot smagumus. Pārvākšanās firmas cilvēki – divi slāvu puiši un vecāks itālis, droši vien firmas īpašnieks – kustējās tik saskaņoti, kā strādājot pie konveijera – piekraut, sūtīt lejā pilnu, izkraut, iecelt kravas mašīnā, sūtīt augšā tukšu – un izskatījās kā daudz lielākas mašīnas zobratiņi, un tāpēc bija jādomā par kaut ko daudz varenāku, kas stāv pāri viņiem, par kaut ko neapturamu. Vismaz man tādas domas, uz viņiem skatoties, uzmācās; nezinu, par ko domāja Klaudija.

Pēc tam es Klaudiju pavadīju līdz skolas vestibilam un paliku kopā ar viņu, līdz noskanēja zvans, pēc tam brīdi aizkavējos, runājoties ar kādas viņas klasesbiedrenes tēvu, bet tagad, kad iznācu atpakaļ ārā, viss darbs jau ir padarīts. Kravas mašīnas furgona durvis vēl ir vaļā, puiši nomontē kravas liftu un iebāž to furgonā; firmas īpašnieks un vīrietis, kurš mani sauc par doktoru, abi reizē iznāk pa mājas ārdurvīm un brīdi vēl runājas – droši vien sarunā satikties pie Romas Ziemeļu nobrauktuves no autostrādes pēc kādām septiņām vai astoņām stundām; pēc tam firmas īpašnieks iet pie puišiem, bet vīrietis, kurš mani sauc par doktoru, nāk pie manis.

– Gatavs ir, dotto’, – viņš man saka.

Pasmaidu, pamāju, nezinu, ko teikt. Taču nav šaubu, ka viss vairs nav tik skumjš kā vakar, viss ir vieglāks, mazāk mulsinošs, un tad piepeši es saprotu, kā izskaidrojamas šādas pārmaiņas: vakar šī cilvēka priekšā vēl bija pagātne – tā gulēja sasieta, aizbāztu muti, un mocīja viņu ar saviem drausmīgajiem kunkstieniem; taču tagad viņa priekšā ir nākotne; tad redz, kādas milzu mašīnas zobrati bija pārcelšanās firmas strādnieki – viņi bija nākotnes zobrati, šī vīrieša nākotnes zobrati. Tā ir nākotne, kas aizdzen nogurumu no viņa brūnajām acīm, jo šī nākotne nozīmē atgriešanos mājās pēc trīsdesmit sešiem gadiem, vecumdienas kopā ar māsu, kas iepriekš viņam sūtīja kastes ar Fraskati vīnu, nākotne nozīmē fenomenālas tomātu mērces, kuras gatavojot, likts lietā kulinārijas kursos apgūtais noslēpums, un tā nozīmē atraitnības rūgtumu, kas pamazām izkūst bērnības valodā (viņš mani uzrunāja par dotto’, tātad šo valodu jau atguvis), un nozīmē rāmu samierināšanos ar visu citu, kas nāks, jo reiz taču tam visam jānāk, un vīrietis, kas mani sauc par doktoru, beidzot jūtas tam visam gatavs, pateicoties šim vienīgajam un varbūt pēdējam nosacījumam, ko uzstādījis pats savai dzīvei: tikai ne šeit. Es samierināšos ar visu, arī ar vientulību, arī ar slimību, arī agoniju, bet Romā, tikai ne Milānā, kur es dzīvoju vienīgi tāpēc, ka te bija viņa, bet, kad viņa nomira, es caurām dienām kā sajucis tīrīju un berzu māju neiedomājamās pūlēs tā vai citādi pastumt laiku uz priekšu. Jo ir cilvēki, kas emigrē pavisam, un ir cilvēki, kas emigrē un pēc tam atgriežas, un es esmu no tiem otrajiem, kas aizbrauc un tad atkal atgriežas.

***

Viņa raud, un šņukst, uzkārusies man kaklā...

Jolanda no blakus soliņa ziņkāri skatās uz mums. Nezin kāpēc viņai ir tiesības tā darīt. Varbūt tāpēc, ka viņa ir redzējusi, kā es šeit apskaujos ar statistiski pārsteidzošu skaitu cilvēku – ar Žanu Klodu, ar Martu, ar Karlo, ar Enoku, ar Tjerī. Kas viņš, ellē, tāds ir, viņa droši vien prāto, Apskāvienu Vīrs, vai? Bet varbūt šādas tiesības viņai esmu piešķīris es pats ar savu izturēšanos. Jo sieviete raud, uzkārusies man kaklā, bet es stāvu nekustīgs kā statuja. No malas laikam izskatās smieklīgi, bet es tiešām nezinu, ko darīt. Dabiski es spēju vienīgi stāvēt un nekustēties...

Sieviete turpina šņukstēt.

Lieta tāda, ka pirmajā mirklī es viņu pat nepazinu. Diez ko labi tas neizklausīsies, taču, kad es atrāvu skatienu no sava blociņa, izdzirdis, ka mani kāds uzrunā vārdā un uzvārdā, viņa jau bija nostājusies man tieši pretī, – es sēdēju uz soliņa, bet viņa stāvēja kājās, un tāpēc es redzēju tikai viņas krūtis: tās tik uzstājīgi izspīlēja viņas žaketi, ka radās iespaids, ka vārdā mani saukušas tieši tās. Vienīgi, kad arī pats piecēlos kājās, atbrīvodams redzeslauku no viņas bistes diktatūras, es pamanīju mutuļojošās emocijas viņas acīs, – un tad es viņu pazinu: biju pārliecināts, ka tik dzidri zilas acis vairs nemūžam neredzēšu, jo domāju, ka šis smeldzīgais ūdens tonis var parādīties vienīgi brīdī, kad cilvēks vasaras beigu rītā slīkst paša bērniem redzot, taču izrādās, ka šīm acīm tāds zilums ir dabiskā krāsa. Un jau nākamajā mirklī, iekams es biju paguvis ko pateikt, sieviete metās man virsū un sāka šņukstēt, un joprojām karājas, apķērusies man ap kaklu. Tā tas notika. Lūk, kāpēc es stāvu un neviena iespējamā kustība man nešķiet dabiska. Bet arī nekā nedarīšana nebūt nav dabiska, taisni otrādi – varbūt tieši šāda stinga stāvēšana ir visnedabiskākā, un, ja sieviete labi drīz no manis neatlipināsies, man tomēr būs tā vai citādi jārīkojas.

Sieviete neatlipinās. Jolanda turpina uz mums skatīties, un sieviete neatlipinās...

Tā es sāku viņu glāstīt, bet pavisam vieglītēm, uzmanīdamies, lai šie pieskārieni pēc iespējas mazāk līdzinātos īstam fiziskam kontaktam, jo es nevaru neatcerēties to, kas ar mani notika tai vienīgajā reizē, kad es viņai pieskāros. Tāpēc es neglāstu kaklu, neglāstu matus, nekādu pieskārienu viņas sāniem vai citām mīkstajām ķermeņa daļām, kuras var būt kailas un kuru mātišķā un padevīgā miesas pārbagātība var panākt, ka tas notiek atkal. Pleci. Tie nav kaili; tie ir stingri; un es tiem tik tikko pieskaros, ar minimāliem līdzekļiem apliecinādams savu klātbūtni. Vēl mazāk sievietei pieskarties nemaz nav iespējams. Un es elpoju lēnām, lai pēc iespējas mazāk mani ietekmētu viņas smarža – pēc jūras, pēc kadiķiem, gandrīz pēc karija –, kura, kā apzinos, ir ļoti bīstama, lai arī sasniedz mani pavisam niecīgās devās. Tomēr, kamēr viņa turpina tik aizrautīgi raudāt, it kā pašā raudāšanā gūtu enerģiju, kas nepieciešama, lai varētu raudāt vēl un vēl, un es jau sāku domāt, ka visi šie asaru plūdi pamazām sāk izskatīties pārspīlēti – nu, labi, lai jau būtu, es izglābu viņai dzīvību, un tai brīdī, kad es viņas dzīvību glābu, mana sieva dzīvību zaudēja, un saskaņā ar romantisko versiju, kuru Karlo uztur spēkā ar saviem stāstiem smalkajā sabiedrībā, tieši šī sakritība esot padarījusi mani nespējīgu izkustēties no šejienes, un es saprotu, ka tas viss var likties aizkustinoši, bet tomēt ne jau tik aizkustinoši – un pēkšņi gluži kā ar bambusa stobriņu šauta bulta mani caururbj atklāsme, kas saistīta tieši ar Karlo, atklāsme, kas sasaista divus faktus – to, ka pirms diviem mēnešiem viņš izglāba kādu svešinieci, un to, ka pirms divdesmit gadiem viņam neizdevās novērst, ka Temzā noslīkst meitene, vārdā Treisija, par kuru viņš kopš tā laika nav pārstājis domāt, un šī atklāsme ļauj pavisam citā gaismā paraudzīties uz dedzību, ar kādu, kā es atceros, viņš metās ūdenī, lai steigtos palīgā tām sievietēm, aizraudams sev līdzi arī mani, tas man jāatzīst, jo tieši tāda ir patiesība, tur nekas nav grozāms – īstais glābšanas dzinējspēks bija viņš, es tikai viņam sekoju – un tagad es saprotu, kāpēc viņš tā rīkojās, tagad saprotu, kāpēc viņš nedomājot metās ūdenī, es jau to darīju tikai tāpēc, ka tā darīja viņš, bet tagad man ir skaidrs, ka viņš tā darīja tāpēc, ka šai pasaulē neviens vairs nedrīkst noslīkt – neviens, nekur, nekad, ak mans nabaga brālis, – un tomēr, kamēr es domāju visas šīs domas, kam šķietami vajadzētu noturēt mani pietiekamā attālumā no mūsu apskāviena jau tāpat līdz niecīgumam samazinātā miesiskuma, tomēr, re, tas notiek atkal. Man atkal ir erekcija. Atkal spēcīga, mežonīga. Un jau atkal to ir izraisījis pieskāriens šai sievietei, it kā pār manu testosteronu kopš laika gala noteicēja būtu viņa.

Es pagriežu acis sāņus, meklēdams Jolandu, lai pārliecinātos, vai viņa joprojām uz mani skatās, taču par laimi viņa ir novērsusies: tagad viņa riņko apkārt, piespiedusi pie auss mobilo – sakumpušu muguru, nokārtu galvu, mati nokrituši priekšā sejai kā priekškars, izskatās, ka viņa kādam stāsta kaut ko slepenu. Taču tagad uz mani skatās Nebja, kuru sestā maņa noteikti ir informējusi par dzīvnieciskuma izpausmi, kas šai brīdī mūs padara daudz radniecīgākus. Man noteikti jāatgūst kontrole pār šo situāciju.

***

Pazīstu šo skatienu, tas nozīmē: “Piekāpies, jo tā tev būs izdevīgāk.” Arī mans tēvs tā skatījās uz mani, kad es gribēju pamest universitāti un braukt uz Ameriku, un es piekāpos un uz Ameriku aizbraucu tikai pēc tam, kad biju pabeidzis universitāti šeit, un vienmēr esmu domājis, ka šis lēmums tiešām izrādījās izdevīgs. Taču šo skatienu tēvs vērsa arī pret Karlo, bet Karlo gan nepiekāpās, pameta universitāti un aizbrauca uz Londonu, un zaudētājos viņš noteikti nav palicis – par pierādījumu der kaut vai tas, ka vismaz interneta ļaudīm mans brālis šķiet aptuveni simt astoņdesmit reižu svarīgāks nekā es. Un nav nemaz tā, ka viņš, toreiz nepiekāpdamies, būtu zaudējis dvēseli, – taisni otrādi: viņš joprojām spēj sērot par kādu narkomāni, kas izdarījusi pašnāvību pirms divdesmit gadiem, turpretī es nejūtu sāpes, kaut arī mana sieva nomira pirms trīs mēnešiem. Bet šoreiz es nepiekāpšos. Tu domā, ka es esmu tikai alkatīgs radījums, ko tu pirms mirkļa redzēji ieplešam acis cerībā uz brangu kumosu, taču es esmu arī citāds. Tu esi pārliecināts, ka to visu tev stāstīju, gribēdams izsist kādu labumu sev, taču tā bija tikai nejaušība. Mans prāts darbojas citādi, nekā tavējais. Piemēram, es joprojām saskatu milzumu visdažādāko iemeslu, lai paliktu ārpus taviem murgiem. Pirmkārt, ģēnijs neesmu es, ģēnijs ir Enoks – cilvēks kurš visu pēdējo gadu pavadīja, mierinot cilvēkus, ko bija traumējušas tavas ambīcijas, un visa šī situācija viņam tik ļoti apriebās, ka šobrīd viņš autocisternā pārvadā dzeramo ūdeni Zimbabves ziemeļos; tieši viņš ir Svētais Gars, bet es esmu truls materiālists, ateists, dumpiniecisks elements, un manā mutē Svētā Gara vārds der tikai lāstiem un zaimošanai. Otrkārt, es negribu, lai mani nomāc vainas sajūta: man nav nekādas vēlēšanās tikt apbalvotam šādā veidā un par svešiem nopelniem, turklāt balvu saņemot no žņaudzējčūskas, kas iznīcinājusi manus draugus, un tādējādi noslēdzot laika periodu, kad neesmu pat mazdrusciņ cietis savas sievas nāves dēļ, – un šī nāve taču iestājās brīdī, kad es glābu dzīvību svešiniecei, ar kuru pēc tam ielaidos nežēlīgā seksuālā sakarā, riskējot radīt traumu savai meitai, – ja gribi, tu pats šādu situāciju vari pieņemt, bet es šādos apstākļos sirdsapziņu neapklusināšu.  Treškārt, šī apvienošanās beigu beigās izgāzīsies, tāpat kā visas citas: to zina Žans Klods, to zina Enoks, un to zinu arī es – tāpēc kāda jēga par to runāt?

– Samierinies, – es stingri nosaku. – Es tev to nekad neteikšu.

Tagad pajautā man vēlreiz, kāpēc es negribu teikt. Nu, aiziet, jautā! Ceturtkārt, es sev teicu, ka tad, ja tas puika iznāks pa tām ārdurvīm, es tev neko nestāstīšu: puika iznāca, tātad es tev neko nestāstu. Stop. Šādu iemeslu tu esi pelnījis, un citus uzskaitīt nav vajadzības.

– Okei, – viņš saka. – Dari, kā gribi.

Skaidrs, ka darīšu. Bet tu vari pēc sirds patikas purināt galvu, raukt pieri un spēlēt savu lomu: tik un tā vismaz smaidiņu es tev no sejas esmu nolobījis.

– Paliec sveiks.

– Čau.

Pareizi, paspied man roku un tinies, jo tā būs labāk. Ej atpakaļ uz biroju – noej kājām šos sešus kilometrus. Un, ja gribi, vari atlaist mani no darba. Tikko tu teici, ka es esot ģēnijs, un tagad atlaidīsi, ja? Tavā sūda megagrupā tādu ģēniju kā es ir pa pilnam. Un pirmdien ej paraksti tos dokumentus un ļauj, lai haizivs tevi saplosa: galu galā viss beigsies tieši tā. Un aizšņorē kurpi.

Tā, viņš ir prom. Un cerams, ka kopā ar viņu aizgāja arī visi puvekļi, kas ir manī iekšā, – jo šie puvekļi manī vienmēr bijuši, un es to vienmēr esmu zinājis – bet tagad tie aizgāja kopā ar viņu. Es neizmantoju savu iespēju, es neapgrozīšos starp varenākajiem vīriem, taču no šodienas man būs palikušas fenomenālas atmiņas. Kaut kas tik varens, ka es to nevienam nevarēšu izstāstīt. Es gadiem ilgi atcerēšos šo brīdi: sniega čupas ietvju malās, mitruma smarža gaisā, elpas mākonīši. Bet kādu dienu, ja es kļūšu par labu cilvēku, es šo visu aizmirsīšu.

No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere.