Rakstu kopsavilkumi latviešu valodā (Summary in Latvian)

„Gaiši zilais vagoniņš”
Kristi Grinberga (Grünberg), Tartu Universitāte (Igaunija)

Raksts pievēršas pēcpadomju atmiņas kultūrai Igaunijā, pētot igauņu mediju atsauksmes par populārā igauņu rakstnieka Andrusa Kivireka lugas „Gaiši zilais vagoniņš” iestudējumu 2003. gadā. Komēdijas iestudējums Viljandes teātrī „Ugala” (režisors ― TāgoTubins) kļuva par vienu no pirmajiem mēģinājumiem Igaunijas teātrī pārskatīt laikabiedru attiecības ar padomju laiku un „nobriedušā sociālisma” laikmetu, apstrīdot dominējošo diskursu par padomju periodu kā vienīgi nebeidzamu ciešanu laiku. „Gaiši zilais vagoniņš” aktualizēja jautājumu par divdesmitā gadsimta sešdesmito un septiņdesmito gadu paaudzes „tiesībām pēc nostalģijas” pēc padomju laikiem.


Atvadas no vēstures
Viktors Makarovs, biedrības „Eirocivitas” direktors (Latvija)

Domstarpības starp latviešu un krievvalodīgo sabiedrības daļu par 20. gs. Latvijas vēsturi ir būtiskas, un tās ir cieši saistītas ar mūsdienu etnopolitisko kontekstu. Taču ― par spīti ierastajam viedoklim ― vēsturisko identitāšu un diskursu atšķirības nav nedz fundamentālas, nedz nesamierināmas. Liberāli nacionālās politikas, kas cenšas uzspiest vienādotu vēsturisko identitāti, lai izveidotu integrētu sabiedrību un demokrātisku pilsoņu kopu, ir kontrproduktīvas un nav nepieciešamas. Šie mērķi ir sasniedzami ar multikulturālu vēstures politiku, kas veicina kolektīvo refleksiju par vēsturi, atzīstot dažādu vēsturisko perspektīvu leģitimitāti, un izveido kontekstu, kurā šīs perspektīvas ir savienojamas.


„Esmu svarīga un vajadzīga.” Pētījums par atbalsta grupu kustību pēcpadomju Latvijā
Agita Lūse, vadošā pētniece, LU Filozofijas un socioloģijas institūts (Latvija)

Saplūstot interesei par pilsonisko sabiedrību, neoliberālajai ideoloģijai un t. s. psi disciplīnām, Latvijā pirmajā pēcpadomju desmitgadē iesakņojušās jaunas patības tehnoloģijas. Autore balstās uz M. Fuko un N. Rouza spriedumiem par liberālās „pārvaldības mentalitātēm”: cilvēkiem tiek uzticēts pārvaldīt pašiem sevi, bet par padomdevējiem kļūst t. s. psi disciplīnu pārstāvji. Lai parādītu, kā psi disciplīnas mainījušas priekšstatus par patību, dzimti un varu Latvijā, autore analizē PBLA sponsorētā Ģimenes atbalsta koordinācijas centra (ĢAKC) astoņus gadus ilgo darbību un tā veidoto grupu dalībnieku stāstījumus, īpaši pārmaiņas tajos ĢAKC grupu pieredzes rezultātā.  ĢAKC iecere izvērst pašpalīdzības grupu kustību nav piepildījusies, toties grupu dalībnieki apguvuši psi diskursus, saskaņā ar kuriem priekšroka dodama individuāliem, nevis kolektīviem risinājumiem. Šādu iznākumu autore skaidro ar pretrunu starp pilsoniskās sabiedrības uzdevumiem un neoliberālisma kultūru: cilvēka identitāte arvien vairāk saistās ar patērēšanu globālajā tirgū un arvien mazāk ― ar produktīvu darbību konkrētā kopienā