"Un iedomājies, kas vēl notiek skolās… nabaga skolēni!" – šādu prātuļošanu par Raiņa un Aspazijas gada pārlieku visaptverošo efektu esmu dzirdējusi vairākkārt. Tajā pašā laikā muzeji, kas Muzeju naktī mēģināja abus dzejniekus piesaistīt savu ekspozīciju tradicionālajām tematikām – kāds veiklāk, kāds neveiklāk –, paši atgādināja izmisušus skolēnus, kuriem svarīgākais dabūt "ieskaitīts". Īpaši gribētos izcelt tādas pērles kā "Aspazija un Rainis – Latvijas ugunsdzēsības laikabiedri" vai, teiksim, "Raiņa un Aspazijas atpūta saldajā šokolādes pasaulē". Taču svarīgākais ir panākts, Rainis un Aspazija neizbēgami ir nonākuši sabiedrības uzmanībā, pat portāls "Delfi Izklaide" starp ziņām par seksa ekspertiem un "gozēšanos plikiem pupiņiem" iespiedis rakstu ar daudzsološo virsrakstu: "Mīlas dēkas, pašnāvības mēģinājums un narkotikas: Aspazijas dzīves otra puse", kurā vērojami visnotaļ dzelteni centieni cilvēciskot dzejnieci.
Tomēr tieši šī cilvēciskošana, šķiet, ir lielākais klupšanas akmens. No vienas puses, kultūras instances vēlas atgādināt, kādi mums viņi "dižgari", "klasiķi", "mantojums", "dārgumi", bet, no otras puses – atrast veidus, kā R&A iebarot masām. Diemžēl cēlums un viedums nav neko ejoša prece. Var jau būt ir iespējams apvienot pietāti pret "dižgariem" un to izģērbšanu, taču Aspazijas un Raiņa gada līdz šim veiksmīgākie šķiet esam tie kultūras notikumi, kuros izmantota tikai viena no iespējām, nemēģinot kautri laipot kaut kur pa vidu.
Projekts "#domasspēks" par savu uzdevumu izvirzījis iepazīstināt Eiropu ar Raiņa un Aspazijas idejām, veikli apvienojot Latvijas ES prezidentūru ar abu dzejnieku (un citādi ievērojamo personību, kuras es atturēšos turpmāk tekstā apzīmēt ar tik ļoti pēdējā laikā kultivēto beznozīmes vārdu "dižgari") jubilejas gadu. Princips ir pavisam vienkāršs: divi Latvijas sabiedrībā pazīstami cilvēki, Eva Ikstena-Strapcāne un Jānis Holšteins-Upmanis jeb mūziķis Goran Gora, tiek sagrimēti un pārģērbti, lai atgādinātu Aspaziju un Raini. Cik veiksmīgi, cik neveiksmīgi, to lai spriež katrs pats, ne jau līdzība šeit ir noteicošais. Tad katrā Eiropas Savienības valstī tiek piemeklēta vietējā slavenība. Izvēles kritēriji ir grūti nojaušami, taču kopiespaids liek domāt, ka izvēlēti tie, kurus izdevies sameklēt un pierunāt piedalīties, nevis tie, kam būtu kāda saistība ar Aspazijas un Raiņa idejām. Visbeidzot šī cilvēka mītnes zemē tiek izveidots pāris minūšu garš video, kurā viņš vai viņa īsi iepazīstina ar sevi un tad savdabīgā dialogā ar mājās palikušo "Raini" vai "Aspaziju" norunā kādu dzejoli, darba fragmentu vai aforismu.
Acīmredzami "#domasspēks" ticis plānots kā jauneklīgs, atraktīvs projekts – par to liecina gan mirkļbirkas lietojums tā nosaukumā, gan reizi pa reizei piesaistītie neordinārie mākslinieki, kas varētu vairāk uzrunāt jaunāku auditoriju: hiphopa izpildītājs Zlatko no Slovēnijas vai ielu grafiti mākslinieks Berlīnē. Tomēr tā izpildījumā sajaucies konservatīvs stils, klasisks stāstījums un kaut kas, ko varētu dēvēt par kiču. Jau kuro reizi skatoties video, lai noķertu tā esenci un mērķi, saprotu, ka visprecīzāk savas sajūtas varu formulēt vienā vienīgā jautājumā: "Priekš kam?"
Tas, ka šie mazie video iepazīstina Eiropu ar Raini un Aspaziju, ir pilnīgas muļķības. Pirmkārt, jau tāpēc, ka tie nav veidoti tā, lai ieinteresētu ārzemniekus, un teju vienīgie nelatvieši, kuri to tapšanas rezultātā uzzina ko vairāk par mūsu dzejniekiem, ir tie divdesmit septiņi, kas uzaicināti nolasīt viņu darbus. Izņēmums ir epizode, kurā britu komponists, deklamēdams Raini, dala lapiņas ar dzejnieka citātiem garāmgājējiem Londonā, taču, lai arī cik jauki tas izskatītos, šajā labi domātajā akcijā jaušama līdzība ar reliģisku sludinātāju un atlaižu kuponu dalītāju apnicīgo darbošanos. Stipri savdabīgā epizodē, kur Karlovi Vari tukšā zālē pompozi tiek pieteikts Rainis ("Dāmas un kungi, Rainis uz Karlovi Vari lielā ekrāna!"), mēs redzam ekrānā Goran Gora, kas cep olas, vienlaikus deklamējot dzejoli "Pats". Tad, lai radītu tuvuma ilūziju, Čehiju reprezentējošais kinofestivāla runasvīrs Mareks Ebens, vienīgais zālē sēdošais cilvēks, notiesā ceptas olas šajā pašā kinozālē, norunājot dzejoļa tekstu līdz galam. Var tikai minēt, ko tieši šīs olas simbolizē cilvēka iekšējā spēka un individualitātes kontekstā, taču it kā apjukumam jau tā nebūtu gana daudz iemeslu, presē uzzinām, ka projekta producente Antra Cilinska epizodi komentē šādi: "Rainis varētu būt tas talismans, kurš atvērs maisam galu vaļā, un turpmāk Latvijas filmas mēs prestižā festivāla konkursa programmā uz lielā ekrāna redzēsim nevis reizi 40 gados, bet katru gadu."
Video tiek publicēti Latvijas prezidentūras tīmekļa vietnē, kā arī mājaslapā aspazijarainis.lv, tomēr interese, šķiet, laika gaitā ir noplakusi. Ja pirmais video raksta tapšanas brīdī vietnē "YouTube" bija skatīts gandrīz 7000 reižu, tad daudzi no pēdējiem knapi pārsniedz simt skatījumu. Mēģinājums iesaiņot Raini un Aspaziju kārdinoši rezultējies grūti izprotamā materiālā, kas patiesi interesants var šķist vien retajam. Ja projekts sevi pieteiktu gluži otrādi – kā tādu, kas latviešus pavadā pa citām Eiropas valstīm, iepazīstina ar atraktīvām personībām un pie reizes pacitē Raini un Aspaziju, – jautājumu būtu mazāk. Taču katru video piesaka teicējs angļu valodā, liekot domāt, ka šis stāsts nav domāts mums. Video kvalitāte un uzkrītoši haotiskā pieeja materiālam rada aizdomas, ka līdzekļi detalizēta scenārija izstrādei un visu ES valstu apbraukāšanai nav bijuši pietiekami, lai arī cik ļoti visi iesaistītie ir centušies.
Katras epizodes struktūra ir aptuveni šāda: vispirms tiek parādīta pilsēta, kurā atrodamies (daudz interesantāki ir gadījumi, kad galamērķis nav bijusi galvaspilsēta un attiecīgi kadri netiek veidoti no atpazīstamiem objektiem garlaicīgā pastkartīšu stilistikā, vai, teiksim, tādi video kā Berlīnē veidotais, kur grafiti mākslinieks izvadā filmētājus pa mazāk zināmām pilsētas vietām), tad epizodes galvenais varonis dara zināmu skatītājiem, ar ko tieši viņš ir ievērojams, tad noris dzejas vai teksta lasījums, kuru papildina kāds elements, kam tekstu teorētiski vajadzētu atdzīvināt – tā var būt gan zibakcija, gan dzejas izdziedāšana, gan vienkārši neparasta vide un dekorācijas. Reizēm kadrā notiekošais ieguļas organiski, veidojas saikne starp Latviju un otru valsti un ir iespējams visu informāciju tvert kontekstā. Taču problēmas bieži rodas brīdī, kad parādās mūsu "Rainis" vai "Aspazija" un redzams, ka – šis ir mans minējums – abi lomu atveidotāji aicināti patiesi iejusties tēlos, ļauties Raiņa un Aspazijas garam, laikmeta elpai, enerģijai… Vienvārdsakot, viņi stipri pārspīlē, bet, domājams, apzināti. Vienlaikus operatora Aleksandra Grebņeva filmēšanas maniere ir izteikti dokumentāla, tāpēc mēs kā skatītāji negaidām uzspēlētu priekšnesumu, bet tādu pašu dabiskumu un vieglumu, kāds jaušams operatora darbā. Arī Eiropas ievērojamie cilvēki lielākoties runā "normāli", tāpēc pēkšņa un smagnēja dramatizācija rada brīžiem komisku kontrastu. Tāds ir "Aspazijas" dialogs ar zviedru Pēru Morbergu, kur viņi pa abiem citē Raiņa "Balsi un atbalsi" katrs savā Baltijas jūras krastā. Tāds ir viņas dialogs ar somu mācītāju, kuru vēl dramatiskāku dara mūzika, – abas sievietes izmanto sveču aizdegšanu, lai runātu par dvēseles gaismu, un gan metaforas banalitāte, gan tās tiešums brutāli trivializē Raiņa aforismu. Ir "Rainis", kas deklamē, cilājot hanteles, "Aspazija", kas repo, "Aspazija", kas boksējas… Kādā epizodē ir iezagusies goda atdošana sponsoriem "Air Baltic", un, kamēr ungāru koris "Ars Nova" izdzied dzeju mēģinājuma telpā, "Rainis" un "Aspazija" to deklamē lidmašīnā, turklāt "Rainis" savu daļu emocionāli iekliedz klausulē, kas, šķiet, domāta informācijas nodošanai pasažieriem. Kopiespaids ir dīvains un atgādina to kņudinošo neziņu, kad tu vēro neizprotamu priekšnesumu un tā arī nespēj sev atbildēt – vai šis ir joks vai nav. Un, ja ir, tad par ko?
Izņēmums, kad krāšņu absurdu piedāvā nevis "dzejnieki", bet kāds sastaptais ārpus Latvijas, ir epizode, kurā horvātu aktrise Helēna Kaliniča pērk mimozas un lepni paziņo ziedu pārdevējai: "Es pērku šos ziedus kā simbolu sievietes spēkam!", bet lasījuma daļā metas rotaļā ar no filmēšanas komandas aizlienētu gaismošanas ierīci. Tomēr lielākoties Eiropā apmeklētie cilvēki attēloti gana saistoši un nopietni, ļaujot iepazīt spēcīgas un neparastas personības. Nebijis katras epizodes beigās jārunā dzeja un jāpiemin Rainis un Aspazija, tas būtu interesants informatīvs materiāls.
Runājot par "sievietes spēku" visa Aspazijas un Raiņa gada kontekstā, ar džentlmenisko palaišanu pa priekšu, nosaucot mājaslapu "aspazijarainis.lv", nepietiek, ja mēs neesam gatavi runāt par dzejnieci kā par personību, kuras veikums liekams vienos svaru kausos ar Raiņa. Idejiski viņai vajadzētu reprezentēt sievietes varēšanu un drosmi, taču gala rezultātā Aspazija paliek kā neskaidra piedeva Raiņa tēlam un tā laika feminisma centieni tiek pielīdzināti mūsdienām. Vienā no "#domasspēka" epizodēm kāda runātāja priecājas, ka sievietes patlaban var gan balsot, gan audzināt bērnus, kas, protams, ir burvīgi, taču gribētos ticēt, ka ap šo laiku Rietumu sievietēm varētu būt radušās vēl neprātīgākas ambīcijas. Ļoti daudz Raiņa tekstu runā "Aspazija", šķiet, mēģinot rast kaut kādu līdzsvaru, jo izmantotie darbi pārsvarā ir Raiņa, ne Aspazijas. Sastopami arī jauki paraksti zem video, piemēram: "Kā sieviete var sasildīt pasauli – ar maigumu vai uguni?" Un pašā pirmajā video epizodē Goran Gora saka vārdus: "Rainis ir Rainis," – kurus tūlīt papildina Eva Ikstena-Strapcāne: "Aspazija bija cilvēks, kas [..]." Diagnoze "sieviete" un mierinājums, ka sieviete arī ir cilvēks, varēja būt aktuāli pirms 100 gadiem, bet varbūt tomēr, modernizējot Raini un Aspaziju, varētu mazdrusciņ plašāk (un ar mazliet piezemētāku izbrīna devu) skatīties uz tādu parādību kā sieviešu tiesības un sieviešu vienlīdzība?
Iespējams, vērtīgākais "#domasspēka" veikums ir tas, ka projekta realizēšanai nepieciešamie atdzejojumi. Raini un Aspaziju mūsdienīgā un vienkāršā angļu valodā pārtulkojusi Ieva Lešinska-Geibere, savukārt dzejnieku tekstus citās svešvalodās tulkojuši Dagnija Dreika, Juris Kronbergs, Leons Briedis un citi. Brīžiem gan šķiet, ka angļu valodā Raiņa un Aspazijas dzeja izskan pārlieku moderni, pārlieku nesaskanīgi ar abiem taču tik rūpīgi citam gadsimtam atbilstoši saģērbtajiem un grimētajiem tēliem. Taču tik un tā – ļoti priecē, tas, ka šī uzdevuma veikšanai projekta organizētāji pieaicinājuši spēcīgi atdzejotājus, nevis izlīdzējušies ar tiešu un neizteiksmīgu tulkojumu.
Rezumējot gribētos bilst, ka cilvēciskošana un padarīšana par "frīkiem" tomēr nav gluži viens un tas pats. Daudzus, iespējams, aizvainoja Kristiana Brektes Raiņa un Aspazijas attēlojums, tomēr mākslas darbs, kura mērķis ir būt provokatīvam un domas raisošam, man šķiet gaumīgāks par tādu, kas nejaušā kārtā sagādā ciešanas ikvienam, kas izjūt kaut nelielu pieķeršanos Raiņa vai Aspazijas dzejai. Domas spēks – pieņemu, ka nosaukumā tiek runāts par vērtīgām idejām, kuras vērts popularizēt, taču beigu beigās tas, ko pieredz skatītājs, ir domas izplūšana, neprecizitāte un izzušana starp neveiklām dekorācijām, kas modina šaubas, vai īstie Rainis un Aspazija spētu novērtēt teatrālu un virspusēju mēģinājumu aizvest viņu idejas uz Eiropu.
Raksta tapšanā izmantotie avoti:
Kusiņa, L. Vai Aspazija sagaidīs savu tulkotāju? Latvijas Avīze, 10.03.2015.
Balčus, Zane. Īsfilmu sērija "#domasspēks" cenšas nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu, 10.03.2015.
5