Ar šo aizsākas vēl viena Latvijas valsts simtgades projekta "Ko atceras Latvijas muzeji" redzamā daļa. Ideja radās (atklāsim noslēpumu) kādā no Rīgas bār…, nē, kultūras centriem. Kur gan citur rodas vislabākās idejas? Šī būs rakstu sērija par Latvijas memoriālajiem muzejiem. Katru mēnesi sešu mēnešu garumā publicēsim pa vienam rakstam par mūsu iespaidiem no kādas vietas, kur mitusi kāda Latvijas kultūrai nozīmīga personība, pietekami nozīmīga, lai šo kādreizējo klātbūtni iemūžinātu ekspozīcijā.
Tomēr stāsts nav tikai par personībām, kurām tās bijušas dzīvesvietas, bet arī par tiem, kuriem šie muzeji kļuvuši par dzīves daļu kā darbavieta. Lai gan, kā jau ar jebkuru kultūras tapšanas, kopšanas un sargāšanas vietu, vārds "darbavieta" izklausās pārāk vienkārši un sausi, jo šajā gadījumā iesaistīta liela mīlestība un rūpes. Un, protams, muzeju pastāvēšanai nebūtu jēgas bez tiem, kas – vai nu skolotāju atvesti, vai aiz brīvas gribas – tos apmeklē.
Ceļš ir sācies, maršruts ir vairāk vai mazāk zināms, bet esam arī gatavi pārsteigumiem. Patiesībā pat ceram uz tiem. Taču sāksim tepat blakus, dažu minūšu gājiena attālumā no vietas, kur šobrīd top šis teksts.
Rainis un Aspazija jau sen kļuvuši par tādu kā industriju, kurā nodarbināti vairāki muzeji visā Latvijā un arī Šveicē, pētnieki pēta un publicē rakstus un monogrāfijas, notiek konferences, skolēni mācās no galvas dzejoļus un raksta referātus, režisori iestudē lugas. Prātā nāk kāds nesen sociālajos tīklos manīts ieraksts par Puškinu: "Mums nav laika lasīt Puškinu, jo mums viņš jāgodina." Protams, nevar neievērot, ka līdzās nopietnai un bijīgai attieksmei pret šo latviešu kultūras panteonā laikam jau nozīmīgāko pāri pastāv arī tāda kā vieglāka attieksme, kuras spilgtākais piemērs laikam jau būs slavenās fotogrāfijas tiražēšana, kurā Rainis redzams peldkostīmā jūras malā, vai, teiksim, amizantu citātu meklēšana viņa dienasgrāmatās. Tādā vai citādā veidā Raiņa un Aspazijas mūsu dzīvē šeit, Latvijā, ir ļoti daudz, pirmā pat vairāk, tomēr būtu gana jocīgi šādā rakstu sērijā iztikt bez viņiem. Un tā nu mēs dodamies uz Raiņa un Aspazijas māju, kas ir tikai viena no četrām Raiņa un Aspazijas muzeja ekspozīciju vietām. Varbūt apmeklēsim arī kādu citu no tām, tas lai pagaidām paliek noslēpums.
Baznīcas ielā 30 atrodas trīsstāvu koka nams, kurā mūsu varoņi dzīvojuši no 1926. gada. Viņš līdz savai nāvei 1929. gadā, viņa – līdz 1933. gadam. Patiesībā pareizāk būtu šo saukt par Aspazijas un Raiņa māju, ne tikai tādēļ, ka viņa šeit nodzīvoja ilgāk, bet arī tādēļ, ka nams piederējis viņai. Kā mums pastāstīja, uz pirkuma dokumenta bijis rakstīts, ka namu iegādājas Aspazija, klātesot dzejniekam Rainim. Pirkums noticis jau 1924. gadā, taču ievākties sanācis vien pēc divus gadus ilgušā remonta. Kā liecina dienasgrāmatas, vieta noskatīta jau pat 1923. gadā – 19. septembrī Rainis raksta: "Iniņa aizbrauc skatīties namiņu Baznīcas iela 30. Patīk. Man jābrauc rīt." Starp Raini un Aspaziju dažus gadus pēc atgriešanās no trimdas bija iestājusies atsvešinātība, par kuru Aspazija raksta savās vēstulēs. Viņa cenšas atjaunot tuvību, atgriežoties pie kopīgi pavadītā laika un kopīgā darba. Aspazija cer, ka dzīvesvieta Baznīcas ielā būs pēdējā pārvākšanās. Diemžēl viņai tā tomēr nebūs pēdējā.
Kā norunāts, mūs sagaida un cauri muzeja telpām izvadā speciāliste (tā oficiāli saucas viņas amats) Elvīra Bloma. Varam vien pateikties par viesmīlību, jo mūsu apmeklējuma laikā viņa patiesībā ir atvaļinājumā.
Ieeja muzejā, kā jau kapitālismā jābūt (vai arī tieši otrādi), ved caur dāvanu veikalu – pie kases mūsu uzmanību vispirms piesaista vitrīna ar asprātīgiem suvenīriem, lietusmēteļiem un velosēdekļa aizsarpārvalkiem "Rain:is", un auskariem ar Aspaziju un Raini – nu, protams, – peldkostīmā.
Apskate pa īstam sākas nākamajā telpā turpat, pirmajā stāvā, kur aiz stikla durvīm augstos skapjos glabājas bibliotēka, ap 6000 grāmatu, neskaitot periodiku, kas te patiesībā atceļojušas no Jūrmalas vasarnīcas. Kaktiņā paslēpusies vieta pētniekiem, kur pieejama Rakstniecības un mūzikas muzeja Muzeju priekšmetu elektroniskā uzskaites sistēma. Laikam jau tie, kam tas ir relevanti, par to noteikti zina. Bet mums interesē ne tikai nopietnas lietas, bet arī dažādi nieki un klačas, un šo interesi apmierina stāsts par dzejnieku grāmatās atrastajiem artefaktiem. Protams, ziedi vai augu lapas, ko Rainis mēdzis iespiest starp lappusēm, atrasta arī putna spalva un, kas vēl interesantāk, matu šķipsna, kuras īpašnieka vai īpašnieces identitāte tā arī nav zināma. Pavisam iespējams, kādudien šie atradumi būs redzami atsevišķā izstādē.
Bet, ja runājam par klačām un latviešu klasiķu savstarpējām attiecībām, jāmin Elvīras stāstījums par Blaumaņa dzejoļu izlasi, ko viņš dāvinājis abiem laulātajiem kolēģiem katram atsevišķi. Veltījums Aspazijai iznācis daudz sirsnīgāks par veltījumu Rainim.
Kā jau laikam jebkurā privātā bibliotēkā, starp sējumiem ir arī tādi, kas nekad tā arī nav tikuši izlasīti. Tā kā tolaik grāmatu lapas nācies atgriezt vaļā, to nav nemaz tik grūti noskaidrot. Bet par abu dzejnieku atšķirīgajiem lasīšanas paradumiem liecina piezīmes grāmatās. Rainis marginālijas veicis smalkā rokrakstā ar zīmuli, savukārt Aspazija gan nav bijusi tik saudzīga un reizēm no grāmatām pat izgriezusi lapas.
Mājas memoriālajā daļā nokļūstam pa vītņveida kāpnēm, gar kurām sienu krāsojumā atsegti daži fragmenti no oriģinālā ziedu raksta. Memoriālo dzīvokli veido priekšnams, viesistaba, ēdamistaba, Raiņa un Aspazijas darbistabas un virtuve. Ienākot dzīvoklī, uzmanību piesaista spogulis tumšā ietvarā, uz āķa uzkārtā Raiņa cepure, atsliets spieķis. Uz pūralādes, kur glabājusies korespondence, uzmestas dažas vēstules, it kā tikko ienestas un vēl kārtīgi nelasītas. No eleganti mēbelētās viesistabas dziļuma klusi skan klaviermūzika. Tas gan ir ieraksts no atskaņotāja, kuru papildina citi fona trokšņi, tomēr ienācējam viegli piezogas fantāzija par rakstnieku klātbūtni, ko paspilgtina ekspozīcijas audiovizuālajā gidā, planšetē ar izsmeļošu papildinformāciju, kaut tūlīt noskatāmi kadri ar Aspaziju, kas spēlē klavieres. Rainis kadrā pieceļas un pāršķir nošu lapu. Šobrīd klusējošās klavieres telpas tālākajā stūrī pie loga ir piemeklētas pēc līdzības ar oriģinālu, bet lielākā tiesa mēbeļu – dīvāns, krēsli, plaukti, galdi – saglabājusies no rakstnieku iedzīves. Sienas rotā mākslas darbi, kas kādreizējo iemītnieku īpašumā nonākuši kā dāvanas, to skaitā Jāņa Tilberga gleznots Raiņa portrets pie jūras (darbs tapis pēc skicēm, veidojot pazīstamo pasūtījuma portretu, sēdošo Raini ar saliktām rokām), Teodora Ūdera grafika "Meitene ar taurenīti" un krievu impresionista Konstantīna Korovina glezna "Parīze naktī", ko nākas aplūkot no attāluma, jo arī paklājs, kas atdala ienācēju no sienas ar gleznu, ir eksponāts.
Telpu iekārtojums rekonstruēts pēc vairāku autoru fotogrāfijām un planšetē apskatāmajiem filmējumiem, ko uzņēmis Mārtiņš Lapiņš, kas tolaik pēc Izglītības ministrijas pasūtījuma veidoja sižetus par kultūras darbiniekiem. 1927. gada rudenī uzņemtais materiāls arhīvā glabājas kā dokumentāla filma "Dzejnieks Jānis Rainis", un tas iesākas ar rītu Raiņa un Aspazijas dzīvoklī. Filmā inscenētas vairākas sadzīviskas epizodes: "mošanās un darbs", pēc kura "dzejniece Aspazija nāk ar priekšlikumu – darbu pārtraukt" un ķircina laulāto draugu ar ābolu, tad "rīta vingrojumi pie atvērta loga", kuru laikā Rainis ar hantelēm izstieptās rokās gandrīz notriec no plaukta telpaugu, "brokastis" un citi. Šķiet, ka Aspazijai ir vēl grūtāk nekā Rainim pierast pie kameras klātbūtnes un filmēšanas gaismām, arī viņa saskrienas ar telpaugu, vairākkārt pusceļā pārtrauc iesāktu kustību un kopumā ir krietni atturīgāka žestos. Vizuālie materiāli atgādina, ka muzeja vide šodien pasniedz mazliet pieķemmētu stāstu par Aspazijas un Raiņa telpu, – bildēs un filmā rakstniecei ir paspūrušie mati, uz Raiņa darbistabas grīdas stāv grāmatu krāvumi un svarīga paskata zīmogs ir ielikts par logu balstu. Vizuālo materiālu mazās ērmības neliedz ievērot, ka arī tie jau ir pieķemmēts stāsts, dzejnieku dzīve, kas attēlota izglītojošos nolūkos, kas glabāta vēsturei, krāta, lai to pētītu un turpinātu. Doma par Raiņa un Aspazijas dzīvi ārpus apņēmības to visu glabāt kultūras mantojuma nolūkā ir biedējoši trausla, eksponāts, kam labāk pat neuzpūst dvašu.
Ne tikai Raiņa kustības filmā ir plašākas, bet arī Raiņa darbistaba ir krietni lielāka par Aspazijas, un tajā iespējams ieiet pāris soļu, pirms aptur norobežojoša barjera. Istabā atrodas galds, pār kuru var sarunāties ar apmeklētājiem, grāmatu plaukti, zvilnis, telefons pie sienas un uz grīdas izklāta lāčāda. Lāčādu Rainis ieguvis izsūtījumā Slobodskā, to sedzis vēsā laikā sev klēpī, un tās iegūšana ekspozīcijai muzejniekiem bijis svarīgs uzdevums. Aspazijas darbistaba ir neliela telpa ar logu uz sētas pusi, pie tās sienām atrodas vairākas ainavas un Aspazijas portrets. Šajā telpā gan var tikai ielūkoties, stāvot caurstaigājamajā ēdamistabā, nostāties pie stenderes un vērot projekciju ar Aspazijas siluetu darbā pie rakstāmgalda. "Pirmais jautājums parasti ir – bet kur tad gulta?" saka Elvīra un skaidro, ka gultas nolemts ekspozīcijā neiekļaut un tās nokļuvušas Jūrmalas vasarnīcā. Muzejs nemērķē atspoguļot pārsātināti vēsturisku ainu, bet parādīt būtiskus elementus pēc iespējas daudzveidīgiem līdzekļiem. Uz ēdamistabas galda servīze, kas piemeklēta līdzīga bijušajai, starp traukiem rēķinu burtnīcas kopija, kur var izsekot tēriņiem par kafiju un maizi un lasi.
Noslēdzošā telpa, virtuve, risināta nosacīti, jo deviņdesmitajos gados tā pārbūvēta. Tagad telpā nav mēbeļu, un uz sienas pilnā augumā tiek projicēts Raiņa siluets lejam sev no patvāra tēju un lasām laikrakstu. Audiovizuālos elementus, tāpat kā Tadenavas mājā, veidojis dizaina birojs "H2E". Mēs pavadām ilgāku laiku, vērojot projekciju un sarunājoties. Kādā brīdī siluets uzliek galvā cepuri un iziet pa durvīm. "Rainis has left the building..."
Iekšpagalmā, kur kādreiz bijis arī dārzs, kastaņkokā par biedu baložiem reizēm ciemojas vanags, kam reiz izdevies pārbiedēto medījumu ietriekt muzeja ekspozīcjā. Caur iekšpagalmu mēs nonākam sētas mājā, kur, tāpat kā uz Baznīcas ielu vērstās ēkas apakšējos stāvos, Raiņa un Aspazijas laikā dzīvojuši īrnieki. Rainis pat esot uzņēmies īres lietu menedžmentu, kas, atceroties stāstus par viņa darbu izglītības ministra amatā, diez vai bijusi visprātīgākā ideja.
Tie, kas interesējas par notikumiem Rīgas literārajā un kultūras dzīvē, iespējams, sētas māju un pagalmu jau pazīst. Šeit regulāri notiek lasījumi, diskusijas, izstādes un citi pasākumi, kas muzeju padara ne tikai par artefaktu glabātāju, bet arī par vietu aktīvajiem kultūras procesiem. No vēsturiskā ēkā saglabājusies eleganta podiņu krāsns un kailas koka sienas, uz kurām joprojām redzamas kādreiz izlīmētās avīzes no dažādiem laikiem. Raiņa un Aspazijas dzīvoklī pēc iespējas precīzāk atveidots oriģinālais iekārtojums, savukārt šeit labāk saskatāmi laika slāņi, kas pārklājas un savijas, radot dažādus rakstus. Bet mēs atgriežamies ielas namā un nokāpjam cokolstāvā.
Mantu noglabāšana muzeja apmeklējuma laikā kļūst par lomu spēli – uz garderobes skapīšiem blakus ierastiem numuriņiem lietoti personāžu vārdi no Raiņa un Aspazijas darbiem. Tos iecerēts papildināt ar izglītojošu spēli, kas ļautu uzzināt katra personāža biogrāfiju un nozīmi autoru daiļradē. Lielākā daļa apmeklētāju, protams, ierodas no skolām, tomēr nākot arī ļaudis, kurus varētu nosaukt par Raiņa un Aspazijas entuziastiem vai – kādēļ gan ne – faniem. Par Raini labi informēti apmeklētāji ierodoties arī no Krievijas.
Jautājam par interesantākajām epizodēm, kas piedzīvotas ar apmeklētājiem: mums atstāsta gadījumu ar kādu latviešu literāti, kura pavisam droši un bez kompleksiem gribējusi pielaikot to pašu uz āķa uzkārto Raiņa cepuri. Un tikusi sarāta, par ko viņa tā sašutusi, kad pat sūdzējusies par to kādā rakstā.
Būtu jau jauki pielaikot Raiņa jaciņu, kas pārlikta pāri krēslam viņa kabinetā, vai apgulties zvilnī, kurā viņš mēdzis rakstīt, zem ierastā papīra taisnstūra, kā tas redzams Lapiņa filmētajos kadros, palicis dēlīti. Tomēr eksponātus, protams, aiztikt nav brīv', kā jau jebkurā muzejā.
Protams, viens no veidiem, kā izzināt kaut ko vairāk par apmeklētājiem, ir viesu grāmata, kas glabājas izglītojošām nodarbībām paredzētā telpā ar lielu darba galdu, projektoru un krēsliem, uz kuriem rakstīti Raiņa ieviestie jaunvārdi: nereti atsauce uz tiem iesāk veltījuma ierakstus muzejam. Vienmēr esam prātojuši, vai kāds šos artefaktus pēc tam vispār pārlasa, bet nu paši ielas mājas cokolstāvā kļūstam par aizrautīgiem muzeja atmiņu klades lasītājiem un pētām lappuses, kurās starp klasiskiem šī žanra piemēriem ievijies kaut kas starp interneta komentāriem un uzrakstiem uz sienām, kas nepārprotami liecina par skolēnu klātbūtni.
No interesantākajiem viesu grāmatas ierakstiem, kas ietver arī vizuālās liecības zīmējumu veidā, varētu minēt, piemēram, kādas Rīgas skolas 9. klases audzēknes A. (respektējot tiesības uz konfidencialitāti, vārdus nenosauksim) atziņu: "Pastāvēs, kas apsēdīsies." Ziedoņa muzejs pagājušajā gadā atstājis sveicienus "Rainim no Imanta". Kāds cits, gan saglabādams anonimitāti, atstādams vien neatšifrētu parakstu, bijis lakonisks: "Foršas tapetes." Kāda A. pagājušā gada maijā uzzīmējusi kaķīti un pieprasījusi: "Laidiet iekšā kaķi!" Kā mums pastāsta, muzejā patiešām kādreiz dzīvojuši kaķi.
Kāds cits viesu grāmatā atstājis lapu ar flomāstera tehnikā tapušu Raiņa portretu policijas fotorobotu stilistikā (skat. attēlu). Vēl no vizuālajām liecībām jāmin ar zilu pildspalvu zīmēts briļļains, līdz jostasvietai kails cilvēciņš ar tik spalvainām padusēm, ka apmatojums pat atgādina spārnus. Vai tas iecerēts kā Rainis, grūti spriest. Lappusē, kurā pārējie ieraksti datēti ar 2017. gada janvāra beigām, kāds ar krāsainiem flomāsteriem uzzīmējis Ziemassvētku eglīti. Savukārt mēs, nonākuši līdz pirmajai neaizpildītajai viesu grāmatas lapai, atstājam savu nospiedumu. Drīz arī tas iejuks starp citiem gluži kā feisbuka ziņu lentē.
Adrese: Baznīcas iela 30, Rīga. Vairāk informācijas mājaslapā.
Pieejamība: atrašanās Rīgas centrā nodrošina vieglu piekļuvi kā galvaspilsētas iedzīvotājiem, tā cilvēkiem, kas dzīvo ārpus Rīgas, jo Baznīcas iela atrodas kājām veicamā attālumā no stacijas un autoostas, protams, var izmantot arī sabiedrisko transportu. Telpas ir pieejamas cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, ir lifts gan uz augšējiem stāviem, gan pagrabu, nodrošinot piekļuvi ar ratiņkrēslu. Iespējams izmantot audiovizuālu gidu piecās valodās, savukārt ekskursijas notiek trijās valodās.
Suvenīri: ir pieejamas grāmatas, saistītas ar Raiņa un Aspazijas tematiku, tāpat neliela suvenīru izvēle, piemēram, auskariņi. Ledusskapju magnētiņu gan diemžēl nebija.
Vilšanās: lāčāda, kas atradusies Raiņa kabinetā un esot atceļojusi no Slobodskas, bet Šveices trimdas laikā glabājusies pie Augusta Deglava, neesot oriģināla, tā aizstāta ar citu paraugu.
Verdikts: šobrīd Raiņa un Aspazijas māju izvirzām kā zelta standartu, pēc kura vērtēsim mūsu nākamās pieturas vietas ceļā.
0