"Garā pupa 2015" ilustrators: Roberts Rūrāns
 
Bērnu bibliotēka
08.09.2015

Raiņa un Aspazijas dzejoļi bērniem

Komentē
0

Dzejas dienu laikā biedrība "Ascendum" sadarbībā ar Latvijas Bērnu un jaunatnes literatūras padomi izdod otro atjaunoto dzejas gadagrāmatu bērniem "Garā pupa", kuras veidošanā piedalījušies 25 latviešu dzejnieki.

Gadagrāmatā "Garā pupa 2015" atrodami bērnu dzejas un atdzejas jaunumi, tostarp pasakas dzejā, kā arī līdz šim nepublicēti atradumi no Herberta Dorbes un Hardija Lediņa darbu arhīviem. Bērnu ceļvede latviešu tautasdziesmu bagātībās šoreiz ir režisore Māra Ķimele. Šīgada "Garajā pupā" lasāmi arī Valda Luksa dzejoļi un līdzās tiem atrodama padomju dzīves vārdnīca, kas palīdzēs bērniem caur dzejoļiem apgūt vēsturi. Īpaši 2015. gada "Garās pupas" izdevumam veidotā nodaļā iekļauti arī dažādu latviešu autoru panti, kas veltīti skaitļiem, skaitīšanai un rēķināšanai. Savukārt atdzejotāji jaunajā gadagrāmatā iepazīstina jaunos lasītājus ar izcilām spāņu, holandiešu, horvātu un poļu dzejas personībām. Ludziņu dzejā šim krājumam sacerējusi Inga Gaile. Arī šogad vesela nodaļa veltīta pašu bērnu radošajiem darbiem. Nodaļai "Atgādinājums" izraudzīti šāgada izcilo jubilāru Aspazijas un Raiņa darbi, bet īpašas pasakas viņiem veltījuši rakstnieki Māris Bērziņš un Ilmārs Šlāpins. 

Dažus no gadagrāmatā iekļautajiem Raiņa un Aspazijas dzejoļiem piedāvājam arī "Satori" "Ar bērniem" lasītājiem.

Rainis un Aspazija. Mākslinieks Roberts Rūrāns

 

MĀMIŅA UN ZIRDZIŅI

Aspazija (1865–1943)

Vai Aspazija rakstīja dzeju bērniem? Klasiskajā, vairākkārt izdotajā Aspazijas dzejoļu izlasē "Sēd uz sliekšņa pasaciņa" izlases veidotāja, Aspazijas un Raiņa darbu un dzīves pētniece Saulcerīte Viese raksta, ka "Saulains stūrītis" un "Ziedu klēpis" ir bērniem un jauniešiem veltītas grāmatas. Un tomēr īstas "bērnu grāmatas" gan tās nav. Bet "Circenīša ziemas svētkus", ko tagad zina katrs bērns, atradīsim Aspazijas krājumā "Dvēseles krēsla"… Aspazijas dzeja nav bērnu literatūra šā vārda šaurā nozīmē, bet gan literatūra, kas vieno bērnu un pieaugušo, literatūra visiem vecumiem, literatūra arī pieaugušiem bērniem. Tajā var nesaprast kādu novecojušu vārdu, bet visos laikos pazīstams ir jūtu un domu sprādziens, kas dzen uz priekšu jauna cilvēka tapšanu, skarbā sadursme ar pasauli, kurā bērniem vairs neder vecāku dotais un pat māte ne vienmēr ir sargātāja, paškritikas nežēlība un ilgas pēc iztēlota ideāla, pēc skaistā un patiesā. Tik dažādi ir tie zirdziņi, uz kuriem jāj Aspazijas pasaciņa.

"Garās pupas" sastādītāja Inese Zandere

 

Melnā meitene

Mēness naktij liek ap pleciem 
Savu sudrabmētelīti:
"Teic – no kādas tāles nāci,
Manu melno meitenīti?"
Nosalušai tevim tīšu 
Apkārt mīkstu miglas vilnu,
Piebēršu tev priekšautiņu
Spožiem vizulīšiem pilnu.
Saldu veldzējumu liešu
Tev no saviem ziliem traukiem,
Vadāšu pa debess dārziem 
Un pa baltiem zvaigžņu laukiem,
Kur uz dzidriem staru stabiem
Baltās debess nomalītē
Dus tur pūku mākonītī
Zaļactiņa Auseklīte.
Visiem debess kambarīšiem
Tevi cauri izvedīšu,
Tik pie rīta zelta sliekšņa
Tevi mājās atlaidīšu.

Mikrokosms

Es skudriņas priekšautā sagrābu:
Nu brīnieties brīnumu!

Un skatieties, mazās actiņas
Uz mani augšup pavērstas.

Mans sejs, mani baltie vaidziņi
Jums liekas balti mākoņi!

Un zilie acu atvari
Jums dzidrie debesi dzelmeņi.

Mani zelta mati, kas pāri krīt,
Pār jums kā saules stari spīd.

Un viss mans mazais priekšautiņš
Jums ir kā pasaules visumiņš!

To augsti gaisā to šūpoju:
Ak briesmas! ak to negaisu!

Švirrkš!! – pēkšņi tās zālē izbira…
Nu skudriņām šķietas – pastara! 

Miglas meitiņas

Dejo miglas meitiņas, 
Dejo mēness dārziņā,
Ak, cik viegliņ viegliņas!
Dejo visā klajumā – 
Dzidri smalkas, viegliņas!

Tītenīšu stīdziņā
Viegli viņas šūpojas,
Zaļā bērzu lapiņā
Mīkstā krēslā atsēžas,
Varavīksnē ietinas!…

Līst, bet kas tik spoži līst,
Nedomā, ka asaras!
Ko tās mīl un ko tās nīst,
Ir tik sidrabots – nekas,
Nedomā, ka asaras!

Sāpju zemei pāri iet, 
Nepaliek tām pēdiņas.
Kādēļ tās tik vieglas šķiet?
Ak, tām nava sirsniņas,
Nav nemaz tām sirsniņas!

 

BET KUR TAD PALIKA ĀBOLĪTS

Rainis (1865-1929)

Raiņa spēks ir viņa dzejas neparastajā daudzveidībā. Arī grāmatās bērniem šī daudzveidība ir pārsteidzoša. Tur ir gan skaitīkļi un mazuļu dzīves ainiņas – kā pantos "viens divi trīs, viens tāds īss" vai "Kārlīti, Kārlīti, manu mazo brālīti". Ir teiksmaini dzejoļi, kas uzbur acu priekšā kosmiskas ainas un pasaules uzbūvi – Saules un Mēness gaitas, skaistas dabas ainas – un rāda pasauli caur zelta sietiņa acīm. Šie divi pirmie atzari pelnīti ir vispazīstamākie, un tajos rodamas izcilas mākslinieciskas vērtības.
Taču šoreiz šķirsim ne tik bieži lasītas lappuses. Te ir īstas anekdotes un daudz ironijas. Ir liecības par to, cik labi Rainis, būdams politiķis, pārzināja sapulču norises un citus sabiedriskus paradumus – par tiem dzejoļos spriež pat mazās meitenes, auklējot savas Lolītes. Ir mūsdienām jau gandrīz vai nepieņemami pamācību un biedinājuma dzejoļi, radušies, atdzejojot vācu 19. gadsimta autoru darbus un sekojot šai tradīcijai, – lai arī tie neatbilst mūsdienu priekšstatiem par bērnu audzināšanu, tomēr ir asprātīgi un, protams, interesanti arī kā sava laika un uzskatu liecība. Rainis pats savās piezīmēs uzsvēris: "Mani [..] ierosināja tautas pasakas, mūsu un citu tautu." Un, patiešām, viņa grāmatās ir ļoti daudz īsāku un garāku pasaku dzejā, izmantoti klasiski mītu, fabulu sižeti, nav aizmirsti pat seno grieķu filozofi – kā dzejolī "Sokrats un ciemiņi". 
Tātad mēs caur šiem dzejoļiem varam sekot Rainim līdzi viņa paša lasīto, studēto, tulkoto grāmatu lappusēs.

Sastādītāja

 

Sokrats un ciemiņi
 

 "Sokrati," Ksantipe teica,
"Nu kā tu gan ciemiņus uzņem?
Vai tu gan uzposies pats?
Vai tu tiem pasniedz ko ēst?"
 
Sokrats tai atteica laipni:
"Kad ciemiņi ir mani draugi,
Viņiem būs gluži viss viens,
Vai es nu uzposts vai ne.
 
Bet, ja tie ciemiņi nava
Vis draugi, bet pretnieki manim,
Man būs tas gluži viss viens,
Viņu dēļ posties nau vērts." 

Jaunās mākslas nesapratējs
 

"Še, paskat, ko es uzgleznoju!
Tu to pie sienas sevim kar!"
– "Dod šur, lai tuvāk aplūkoju:
Tas kukain’s! Tūdaļ pazīt var." 

"Ek, ko! Nekā tu nepazīsti!
Tas kukain’s nau, tā laiva ir."
– "Bet ķekši še, – kas tie ir īsti?"
– "Tie irkļi! Kā tu neizšķir!" 

– "Ak tā! – Nu, katram gadās kļūda.
Bet šis, kas tāds? nāc paskaidrot.
Tā būs gan mūsu sarga būda?" – 
"Tas ģīmis! Kā tu nesaprot’!" 

– "Ak tā! – Vai zini, kā es daru?
Ikreiz es klātu pierakstu,
Kas tas tāds ir?" – "Kā es to varu?
Es taču rakstīt neprotu.
 
Ko man ar tevi runās laisties?
Nekad tev gleznas nepazīt!
Tev gari skaidrot, tikai skaisties:
Nāks gudrāks, sapratīs tūlīt."

Bērns, kas nepalīdzēja vecmātei
 
Reizi vecā, labā vecmāmiņa
Bija mirusi un apglabāta.
Ilgi gulēja tā kapa bedrē,
Līdz tai apnika, – tā rakās laukā. 

Garām gāja bērns, – teic vecmāmiņa:
"Atnes uguni man sasildīties,
Lai no uguns atmostos uz dzīvi!"
Bērns tai neklausīja, neatnesa, –
Vecā māmiņa no jauna mira. 

Būtu toreiz bērns tai paklausījis,
Nesis uguni, ko sasildīties,
Nebūtu mums visiem tagad jāmirst:
Mūs gan apraktu, mēs raktos laukā,
Atkal atmostos no siltās uguns.

– Bet nu galīgi mums jāmirst tagad.

 

Vairāk lasiet bērnu dzejas gadagrāmatā "Garā pupa 2015"!

Garā pupa 2015

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!