Redzējumi
04.10.2016

Radības kroņa vecās lupatas

Komentē
4

4. oktobris ir Pasaules dzīvnieku diena.

Mūsu ietekme uz planētu sasniegusi tādus apmērus, ka drīz cilvēka vārdā tiks nosaukts jaunākais Zemes ģeoloģiskais periods. Septembra sākumā notika Starptautiskais ģeoloģijas kongress, kurā 35 pētnieku grupa prezentēja paziņojumu par jau pāris gadus izskanējušu domu: ir sācies jauns, no iepriekšējā atšķirīgs ģeoloģiskais periods, kuru ierosināts saukt par antropocēnu. Šī laikmeta galvenās [tehno]fosilās iezīmes būtu plastmasas izstrādājumu un masveidā audzēto vistu kaulu atliekas. Ik pa laikam gadās lasīt līdzīgā noskaņā ieturētus tekstus par to, ka cilvēka darbības rezultātā ir aizsākusies sestā masveida sugu izmiršana Zemes vēsturē. Un galu galā lielā mērā pieprasījums pēc dzīvnieku produktiem ir padarījis industriāla tipa dzīvnieku ražotnes – ar visu no tā izrietošo – par standartu. Šajā sakarā piedāvāju apskatīt dažas iespējamās cēloņsakarības, kas mūs novedušas pie minētā.

Kā liecina piemēri cilvēces zināšanu vēsturē, vairāki nozīmīgākie atklājumi ne vien mainīja mūsu uzskatus par pasauli, bet arī iznīcināja pretenzijas uz cilvēka īpašo lomu tajā. Astronomi Koperniks un Galilejs, par spīti reliģijas pretsparam, mums lika atmest domu, ka esam īpašā vietā Visuma centrā, ap ko tiešā un pārnestā nozīmē griežas viss pārējais, bet, jau sākot ar seno grieķu novērojumiem, nācās atzīt, ka plakani drīzāk ir mūsu priekšstati par Zemi, nevis pati planēta. Tomēr, neskatoties uz ievērojamiem atklājumiem bioloģijā, cilvēces uzskatos par saikni ar pārējām sugām nekas daudz nav mainījies. Vispirms gan nedaudz par to, kā mēs ieguvām savu izredzētību.

Iesākumā bija Vecās Derības stāsts par Dievu, kas radīja pasauli, dzīvās būtnes un tad arī cilvēku pats pēc sava "tēla un līdzības", dodot tā rīcībā visus pārējos: "Lai valda pār zivīm jūrā un pār putniem gaisā, un pār lopiem, un pār visu zemi, un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū." (1. Mozus gr. 1:26) Vēlāk Senajā Grieķijā jau cits bārdains vīrs vārdā Aristotels vēroja pasauli un centās saprast tajā ielikto dievišķo kārtību, saliekot visu pa plauktiņiem. Viņa radītajā hierarhiskajā izpratnē, kas kopš tā laika kalpoja par pamatu turpmākajai dabaszinātņu izveidei, katrai lietai bija sava noteikta vieta. "Apakšā", vistālāk no pilnības, atradās ieži un minerāli, sēnes, ķērpji, augi, bet "augstāk" kukaiņi, rāpuļi, zivis, putni, četrkājainie dzīvnieki un cilvēks. Jāpiebilst, ka Aristotela izpratnē zemāk par vīriešiem atradās arī sievietes kā "deformēti vīrieši" un vergi jeb cilvēki, kuriem dabiskā kārtā pienācās būt kāda cita pārvaldībā. Vēlāk kristietības ietekmē "plauktiņos" virs cilvēka tika novietoti arī eņģeļi un pats radītājs, ļaujot cilvēkam justies kā vismaz daļēji dievišķai būtnei.

Šāda izpratne par cilvēka un pārējo sugu varas attiecībām un novietojumu pasaulē ir sastopama joprojām – vairāk nekā pusotru gadsimtu kopš Čārlza Darvina publikācijas "Sugu izcelšanās" ("On the Origin of Species"), kas ir viens no ietekmīgākajiem darbiem cilvēces vēsturē. Arī Darvins centās izprast likumsakarības starp organismiem, taču viņa rīcībā jau bija daudz vairāk zinātniskā materiāla un mazāk motivācijas saskatīt pasaulē kādu dievišķu kārtību un cilvēka īpašu novietojumu tajā. Rezultātā viņš un viņa domubiedri pamatoja visu dzīvo būtņu vienotu izcelsmi un bioloģisku tīklveida saistību evolūcijas ceļā – pretstatā iepriekšējai idejai par hierarhiskām "kāpnēm" un cilvēka atrašanos to augšgalā.

No fakta par pārējo dzīvnieku ciešo saikni ar mums automātiski neizriet ētiskas konsekvences, tomēr dzīvnieku aizstāvības apsvērumi lielā mērā balstās tieši augošajā izpratnē par viņiem un viņu vajadzībām, kas izrādās tik līdzīgas mūsējām. Tomēr tā vietā, lai mēs izturētos pret pārējo sugu būtnēm kā tādām, ar ko mūs vieno gan kopīga izcelsme, gan fizioloģiskās un psiholoģiskās pazīmes un līdz ar to arī intereses, vairumam dzīvnieku joprojām tiek ne vairāk kā patērējama objekta liktenis: aizgaldā, būrī vai krāsainā plastmasas iepakojumā ar derīguma termiņu. Cilvēks joprojām redz sevi kā radības kroni, principiāli citādāku un principiāli pārāku, lai gan šāda pieeja nav nākusi par labu videi un mums pašiem un netrūkst to, kas no dažādu disciplīnu puses sauc: "Karalis ir kails!" Ir taču patīkami sajusties īpašiem, priviliģētiem vai pat daļēji dievišķiem un augstākiem par tiem, kurus uztveram kā bezprātīgus un mežonīgus.

Darvina darbam tomēr ir milzīga ietekme uz to, kā izprotam paši sevi un dzīvību kā tādu, taču šo ietekmi (varbūt vēl vairāk nekā Kopernika apvērsuma gadījumā) ir bremzējuši sociāli šķēršļi. Pirmkārt, no aplamas evolūcijas izpratnes cēlusies ikoniskā iebilde "mēs taču neesam cēlušies no pērtiķiem!" atgādina: cilvēka sugas "plauktiņš" ir mūsu pašizpratnes pamats un jebkura iespējamība, ka tā nozīmību kāds apšaubīs, ir biedējoša. Vēsturē netrūkst piemēru, kad kādas grupas apspiešana vai pat iznīcināšana ir attaisnota un pamatota, pasludinot to par mazāk cilvēcisku, mazāk racionālu, par mežoņiem un zvēriem. Tātad hierarhiski zemākiem un mūsu rīcībā esošiem, gluži kā citiem dzīvniekiem, kurus ir sociāli pieņemami nogalināt. Otrkārt, evolūcijas teorijas iespējamās ētiskās sekas skar mūs daudz praktiskāk nekā atziņa, ka Zeme tomēr nav pasaules centrs. Tās skar gan katra ikdienas rīcību un izvēles, gan kļūst par sabiedriska mēroga sarežģījumu, jo ir ērti un noderīgi balstīt mūsu labklājību uz dzīvnieku turēšanas un patērēšanas labumiem.

Lai gan ne vienmēr tieši līdzcietības vārdā, tomēr pakāpeniska atteikšanās no dzīvnieku izmantošanas jau notiek. Spilgts piemērs ir dažu desmitgažu laikā notikusī pāreja no zirga kā izplatītākā transporta līdzekļa uz automobiļiem, ko rosināja vairāki racionāli apsvērumi, ne tikai uz ceļiem un ielām atstātie mēsli un mirušie zirgi. Likumsakarīgi arī strauji kritās kautuvēs nonākušo "nolietoto" zirgu skaits un nežēlīgas izturēšanās gadījumi. Šobrīd ir būtiski ierobežota dzīvnieku upurēšana reliģiskos rituālos un skaistumkopšanas produktu izmēģināšanā un savu pievilcību zaudē arī tradicionālā "lieko" kaķēnu "sūtīšana jūrskolā" un kucēnu ausu apgriešana. Laika gaitā ir izzudušas arī citas mazāk zināmas prakses, kā, piemēram, trušu izmantošana grūtniecības noteikšanai, jo esam atraduši vienkāršākus un mazāk nežēlīgus risinājumus. Līdzīgi pēdējās desmitgadēs Latvijā un citur notiek centieni pārtraukt dzīvnieku izmantošanu cirkā un kažokādu ražošanai un spēku zaudē arī senā pārliecība, ka dzīvnieku ēšana ir neizbēgama mūsu izdzīvošanai.

Ētikas attīstībā būtiska daļa ir rūpes par to, lai mūsu vērtības saskanētu ar aktuālajām praksēm un reālo izturēšanos pret citiem, pat ja kādi secinājumi mums nav personiski izdevīgi. Kā no izdilušām drēbēm mēs esam atteikušies no daudziem novecojušiem uzskatiem, taču nebūtu brīnums, ka tos, kurus paturam (aiz vienaldzības vai rūpīgi kopta pašapmāna), vieno satraucoša iezīme: mums ir tik ērti vai izdevīgi pie šiem uzskatiem pieturēties, ka esam gatavi pievērt acis uz kaitējumu, ko tie kādam vai pat visai planētai var nodarīt. Savukārt tas, ka cenšamies izprast jautājumus par dzīvību kopumā, rēķinoties arī pārējo sugu dzīvniekiem, un tas, ka spējam kā sabiedrība mainīties par labu tādai pasaulei, kurā ir vairāk līdzcietības un taisnīguma, varētu būt īpašības, par kurām pamatoti sajusties mazliet īpašiem.

 

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

PĒC TĒMAS SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
4