Francisko Goija, "Cīņa ar rungām" (1820–1823)
 
Komentārs
02.07.2018

Racionalizēt verbālo agresiju

Komentē
1

"Lista mūzika orķestrim ir apvainojums mākslai. Tā ir bezgaumīga muzikāla izvirtība, mežonīga un nesakarīga dzīvnieciska īdēšana" ("Boston Gazette", 1872). "Gustava Mālera siekalainā, kastrētā vienkāršība!" ("Musical Courier", 1904). Un tā tālāk. Ja mūs šokē stilistika, kurā Latvijas sociālajos tīklos risinās strīdi par politiku, jāatceras, kā par mūziku (glezniecību, literatūru utt.) dažādos laikos un zemēs kritiķi (tātad no profesionālo pretenziju viedokļa it kā izglītota publika) ir izteikušies par saviem laikabiedriem.

Divi Nobela prēmijas laureāti fizikā – Filips Lenards (1905) un Johanness Štarks (1919) – 1924. gadā laikrakstā "Grossdeutsche Zeitung" salīdzina Ādolfu Hitleru ar Galileju, Kepleru, Ņūtonu un secina: "Kāda laime, ka starp mums dzīvo šis ķermenī iemiesojies ģēnijs!"

Naids pret oponentu, paranoja (antisemītisms konkrētajā gadījumā) ir raksturīgi ne tikai politikai, disciplinēta domāšana un plašas zināšanas vienā sfērā nav garantija cilvēciski necienīgai rīcībai citā.

1985. gadā iznāca grāmata, kurā apkopotas 20. gadsimta otrās puses ļaužu vēstules… Šerlokam Holmsam, kurās ļaudis, t.sk. advokāti, mūziķi, vērsās pie šī literārā varoņa kā reāli joprojām (acīmredzot ilgdzīvotājs…) dzīva cilvēka, lūdzot atrast pazudušu tarantulu, bungu kociņu, palīdzēt tikt galā ar vampīriem, "ļoti dīvainu suni", noslēpumainu ēnu utt. Ar ko šī nevēlēšanās kaut nedaudz likt lietā veselo saprātu ir labāka par izdomājumiem un infantilismu, kas pārpārēm redzams spriedumos par politiku? Ne ar ko.

Šādu un līdzīgu piemēru bubināšana sev zem deguna, kā tas nojaušams, ir mēģinājums sadzīvot ar izteikumu vidi, kas rosina pieņemt lēmumu līdz vēlēšanu dienai par politikas tēmu neizteikties VISPĀR un, vēlams, arī interesēties par šo vidi maksimāli maz. Tomēr nav grūti arī nojaust, ka no vēstures zinātnes viedokļa tāpat jau diezgan nekorektā bubināšana a la "tas nav nekas jauns, tas viss jau n-reizes ir bijis" u.tml. ir ļoti švaks mierinājums un arguments. Jo vairāk tāpēc, ka visas šīs verbālās agresijas un histērijas rezultātā, atļaušos prognozēt, vienkārši vērā ņemams pilsoņu skaits (jā, jā, protams – idioti, kretīni utt.) vēlēšanu dienā uz iecirkņiem nedosies. Un pat ne tādēļ, ka atkal "nav jau par ko vēlēt", bet tādēļ, ka daļa cilvēku instinktīvi turas tālāk no vietām, kur notiek kautiņš. Jo no šo cilvēku viedokļa svarīgi ir nevis tas, kurš kautiņu uzsāka, bet gan tas, kurš tajā piedalās: vienkārši nav vēlmes tikt kautiņā ievilktam, pat ja ievilkšana aprobežojas ar nepieciešamību uzklausīt kautiņa tiešos dalībniekus.

Tātad – ja iespēja nospļauties uz to visu tiek paturēta kā iespēja, tomēr kopumā saglabājas vēlme par politiku interesēties un piedalīties vēlēšanās, aktuāls kļūst jautājums par to, vai šo, atvainojos par terminoloģisku paviršību, emociju virumu var kaut kā racionalizēt?

Piemēram, cik nu saprotu no lasītā par iespējām analizēt lielu datu apjomu (t.s. "big data") internetā, un, nojausmas līmenī pieņemot, ka šādi analītiķi ir arī Latvijā, būtu interesanti noskaidrot, cik liela reāli ir agresīvāko izteikumu autoru kopa sociālajos tīklos. Ikviens var redzēt motivētu burbuļu (jēdziens "burbulis" tiek lietots bez noniecinošām vai citādi negatīvām konotācijām) dalībnieku kopas, kas ar savu uzstājīgumu (saudzīgi izsakoties…) rada iespaidu par burbuļu lielajiem apmēriem un ietekmi. Savukārt datu analīze ļautu saprast, vai runa ir par simts, piecsimt, diviem vai desmit tūkstošiem cilvēku. Te, uzsveru, nepieciešama profesionāla analīze, jo vairums no mums (mani ieskaitot) objektīvi nespēj tādu veikt (kaut tādēļ, ka paši dzīvojam savos burbuļos). Analīzes jēga ir nevis burbuļu satura (tas atkal paliek katra interpretācijai), bet gan apmēra novērtējums.

Izteikšanās stils interneta vidē un verbālajās "kaujās" vispār gan nenozīmē saturiski tādu pašu stilu ārpus tām. Iespējams. Tā gribētos domāt. Tomēr, izdevums "The Economist", lai gan neaizraujas ar biedējošiem scenārijiem, šā gada 23.–29. jūnija numurā, analizējot politisko retoriku, uzskatīja par vajadzīgu atgādināt, ka oponentu verbāla gānīšana dažādos vēstures periodos ir transformējusies reālā vardarbībā (mazliet vienkāršojot – nav taču problēma iesist oponentam, kurš ir "dzīvnieks", "deģenerāts" utt.). Varbūt kļūdos, tomēr jautājumā par saistību starp uzvedību "on-line" un "off-line" ir daudz neskaidrību. Ir viedoklis, ka saistība ir visnotaļ tieša (dažāda satura radikalizācijas internetā piemēri utt.), un ir viedoklis, ka interneta vides specifika (anonimitāte, arī nesodāmības sajūta) neko daudz vēl neliecina un indivīda uzvedību internetā ietekmē tā uzvedību reālajā dzīvē. Tomēr tie visi ir minējumi. T.s. "digital humanities" jau krietnu laiku ierasti ir pētījumi, kas, caursijājot lielu tekstu apjomu, fiksē konkrētu vārdu parādīšanās biežumu utt. (piemēram, par dzejas vārdu krājumu latviešu dzejā rakstījusi Anda Baklāne). Tas, protams, nav filologu uzdevums, tomēr kopumā analītiķiem ar nepieciešamajām iemaņām nevajadzētu būt lielām problēmām saprast, kas notiek, piemēram, ar vārdu "pakārt", "pie sienas pielikt", "smerdeļi" utt. lietojuma biežumu Latvijas interneta vidē. Šādas faktoloģijas iegūšana, protams, nenestu tūlītēju labumu, tomēr vismaz ļautu labāk saprast tendences ārpus iemidzinošās pārliecības, ka interneta vidē notiekošais neko patiesībā nenozīmē.

Tāpat vērts paturēt prātā, ka agresijai ir savi cēloņi (nogurums, apnikums, naids, pašapliecināšanās vēlme utt.). Un, ja pieņemam, ka agresijai var būt reālas sekas, tad te, manuprāt, ir darba lauks politisko un sociālo kustību pētniekiem. Piemēram, var likties, ka revolūciju vēsturnieki dažkārt nodarbojas ar matu skaldīšanu, tomēr jautājums par to, kāda ir motivētu grupu (t.sk. nelielu) nozīme un kāda nozīme ir grūti uztaustāmām izmaiņām sabiedrībā, kas izlaužas pat ar laika nobīdi, nemaz nav triviāls (ieskatam). Kā citu piemēru var minēt pazīstamās kolektīvās atmiņas pētnieces Aleīdas Asmanes neseno publikāciju, kas veltīta 1968. gada notikumiem Vācijā. Proti, Asmane aizrāda, ka izmaiņas Vācijas sabiedrībā brieda jau pirms mūsdienās mitoloģizētā 1968. gada, un, kas varbūt ir vēl būtiskāk, apraksta, kā par revolucionāriem sevi uzskatošā "1968. gada paaudze" vēlāk transformējās. Šāds plašāks un akadēmiski distancētāks konteksts ļautu nošķirt Latvijas sabiedrībā pamanāmās noskaņas (t.sk. agresiju) no konkrētajām politiskajām grupām, kas mēģina šīs noskaņas izmantot saviem mērķiem. Izmantošanas faktā nav nekā nosodāma (tāda ir politika); runa ir par to, vai politiķu A, B un C cīņa ar politiķiem X, Y un Z pilnvērtīgi atspoguļo procesus sabiedrībā. Vienkāršojot – vai politiķi uzkurina agresiju vai cenšas tai pieskaņoties. Un tas ir ļoti svarīgs jautājums.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1