Ar bērniem
08.02.2017

Puzles un spēles ar akmentiņiem uz mākslas tempļa parketa

Komentē
1

Kā mēs ar Maiju gājām uz LNMM izmēģināt "Ģimenes somu".

Kad darbadienas vakarā pateicu Maijai, ka rīt uz bērnudārzu nebūs jāiet, jo mēs iesim uz mākslas muzeju, viņa ārkārtīgi nopriecājās. Tiesa, ne tik daudz par muzeja apmeklējumu, kā par brīvsoli: lai arī bērnudārzs ir brīnišķīgs, brīvdiena, turklāt negaidīta, ir vēl labāka. Maijai ir seši gadi, viņai reizēm patīk zīmēt un veidot, viņas darbiņi ir krāsaini, dinamiski un, jāsaka, – izteiksmīgāki nekā viņas vienpadsmit un astoņus gadus vecajiem brāļiem. Tomēr māksla – gleznas, skulptūras, izstāžu zāles un galerijas – viņu neinteresē. Mēs arī tur neejam un nevaram likt instagramā bildes no izstāžu zālēm, atzīmējoties kā #artlovers. Es pat īsti nepamanīju brīdi, kad mūsu ģimene pārstāja apmeklēt aktuālās mākslas izstādes, bet droši vien tas bija ap to laiku, kad otrais bērns vairs nebija mierīgais ratiņguļošais kukulītis. Šobrīd muzejs mums nozīmē dabas muzeju, jebkādu muzeju, kas saistīts ar tehniku un transportu, vēstures muzeju, taču ne jau gleznas. Tāpēc jāatzīst, ka plānotais gājiens vairāk iepriecināja mani nekā Maiju.

Man Latvijas Nacionālais mākslas muzejs ir bērnības templis, kurš līdz ar izstāžu zāli "Latvija" bija katra galvaspilsētas brauciena obligātā pietura un kura augstās kāpnes, smagās durvis, marmora kolonnas, parketa smarža, gleznu pilnās zāles vienmēr radīja viegli svinīgu noskaņu. Un es pati vienmēr biju nedaudz uzposusies, galu galā – Rīga. Arī Maija muzeja dienas rītā nedaudz piedomā, kuru kleitu vilkt, un divas reizes nomaina somiņu, jo Pārdaugavas bērnam brauciens uz pilsētas centru ir līdzīgi īpašs. Maijai patīk trolejbusā – viņa sēž blakus kādai jaukai vecai dāmai kažokā, un abas smejas par jocīgajiem zvēriņiem, ko rāda multene monitorā. Palēkdamās uzkāpjam pa ieejas kāpnēm, veram durvis, kas joprojām ir tikpat smagas un skaistas, un tiekam pie biļetes – kā paskaidro muzeja darbiniece, mums visizdevīgāk ir ņemt ģimenes biļeti par 5 EUR. Mūsu mērķis – izmēģināt muzeja piedāvājumu pirmsskolas bērniem "Ģimenes soma", kura tiek pieteikta kā piedāvājums ar spēlēm un uzdevumiem, kas muzeja apmeklējumu padarīs par "aizraujošu piedzīvojumu". Pirms tam muzeja mājaslapā biju izlasījusi, ka "somā atrodas attīstošas un uz taktilu pieredzi orientētas spēles un uzdevumi, kas tematiski saistīti ar muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā redzamajiem mākslas darbiem. Pētot somas saturu, bērni gūs pirmos priekšstatus par mākslas valodu un tiks iedrošināti tuvāk aplūkot detaļas". Tas izklausījās daudzsološi.

Somu saņemam informācijas centrā – tā ir tiešām glīta, gaumīga, var redzēt, ka latviešu dizains. Maija gan paliek uzticīga savai made in China somiņai ar kucēniem un vēlīgi ļauj "Ģimenes somu" nest man. Ienirstam tās nodalījumos un izpētām dažādās uzdevumu sadaļas. Katra veltīta savai tēmai – pozām, ainavām, skulptūrām, dzīvniekiem, arī atsevišķām gleznām. Man patīk tas, ka uzdevumu nav daudz un tie ir patiešām vienkārši. Maijai patīk blociņš ar gleznu fragmentiem, kuros ir dzīvnieciņi. Brīdi valda apjukums, jo mēs ar Maiju īsti nevaram saprast, no kurienes sākt, bet laipnās muzeja darbinieces dod ievirzi, kur doties vispirms, un kāpjam augšā uz trešo stāvu (kas, starp citu, manā bērnībā bija otrais). Tur viss ir kā senāk – Purvītis un Rozentāls –, bet mēs sākam meklēt dzīvnieciņus, kas paslēpušies dažādās gleznās. Purvīša un Rozentāla gleznas ir arī mūsu somā – reprodukcijas ir reljefas, lai bērni varētu remdēt aptaustīšanas kāri un pie reizes uzzināt, ka gleznas veido arī krāsas triepiena faktūra. Skulptūru uzdevumā arī ir uzsvars uz taustīšanu, un Zaļkalna cūciņas šņukuru no mazu roku apgrābstīšanas paglābj somā atrodamie marmora un granīta gabaliņi, kuri jāpielāgo atrastajām skulptūrām. Portretu pozas var salikt kā puzli, un viena no tām ir Hūna "Jaunā čigāniete", kas man savulaik likās gleznas un sievietes skaistuma ideāls, bet tagad novērtēju, ka tā ir pavisam jauna meitenīte. Ejam cauri zālēm un uzdevumiem, un nepaiet ne stunda, kad esam atpakaļ otrajā stāvā, kur es labprāt uzkavētos ilgāk, aplūkojot 80. gadu beigu gleznas. Uzdevumi ir izpildīti, taču neesam atraduši melnu kaķīti no Ģederta Eliasa gleznas. Es iesaku palūgt padomu muzeja puisim, bet Maija iebilst, ka tā būtu čītošana. Beigās atrodam arī kaķīti, bet es jums neteikšu, kur, jo tā būtu čītošana.

Maija ir gatava doties tālāk – uz kādu kafejnīcu. "Kā tev patika soma un muzejs?" es viņai prasu. "Nebija interesanti," viņa atbild. Vēlāk palabo: "Pasaki viņiem – vidēji." Es gan teikšu – nevajag klausīties, ko Maija saka, bet skatīties, ko viņa dara. "Ģimenes somas" galvenais uzdevums nav patikt, bet ievilkt bērnu muzejā un iepazīstināt ar mākslas valodas pamatjēdzieniem, un tas tiek lieliski izpildīts. Soma ir patīkama arī ar to, ka tajā esošie uzdevumi ir vēstoši un neitrāli, bet ne vērtējoši un aprakstoši, kas ļauj bērnam pašam būt brīvam veidot savu attieksmi. Turklāt nevajadzētu iedomāties, ka bērniem vajag tikai dzīvnieciņus, – Maiju ļoti piesaistīja skulptūras, arī portretgalvas. Tāpat vecāki vai citi pavadoņi no somas tikai iegūst, jo tā dod laiku un iespēju arī pašiem aplūkot muzejā izstādīto, un no šī aspekta soma varēja būt pilnāka, bet laika – vairāk.

Ejiet uz muzeju ar bērniem un ņemiet somu, sēdiet ar viņiem uz parketa grīdas, lieciet gleznu pozu puzli un spēlējieties ar marmora un granīta akmentiņiem! Rādiet Purvīša pavasarus un Purmales gotiņas, Zaļkalna cūciņu un arī to, kas ir ārpus somas satura! Ja arī tas nepadarīs bērnu par mākslas mīlētāju, viņš iepazīsies ar svarīgām pieturzīmēm Latvijas mākslā un vēsturē un apgūs Latvijas kultūras kodus. Soma gan neatbild uz jautājumu, kāpēc cilvēkam vispār ir nepieciešams zīmēt, gleznot, veidot, izpausties mākslā un kāpēc mākslas darbi ir tik vērtīgi, bet sešu gadu vecumā tas arī vēl nav svarīgi. Pēc mūsu gājiena Maija uzzīmē muzeju – lielās kāpnes un daudz "ļoti slavenas" gleznas un "ļoti slavenas" skulptūras. Viņai zīmēt ir tikpat dabiska pašizpausme, kā spēlēties, dziedāt un mīļoties, un zīmējums pēc tam, kad ir pabeigts un izstāstīts mammai vai tētim, var lidot pa gaisu. Es gan Maijas zīmējumus krāju un drīz vien nezināšu, kur visu kaudzi likt, bet par to, kāpēc mums vispār vajadzīga māksla, mēs varēsim ar viņu parunāsim pēc kāda laika.

P.S. "Ģimenes soma" šobrīd ir ļoti populāra, un brīvdienās var gadīties, ka to nevar dabūt, tāpēc labāk uz LNMM doties darbdienās.

Liene Brizga-Kalniņa

Liene Brizga-Kalniņa ir studējusi filosofiju un politikas zinātni, strādājusi komunikāciju jomā, bet tagad lielāko daļu laika velta trīs bērniem. Interesējas par Valdorfa pedagoģiju un ēdieniem. 

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1