Ziņa par to, ka, piemēram, negaidīti uznirušas impresionista Kloda Monē "Ūdensrozes", "trakā mākslinieka" Vinsenta van Goga "Saulespuķes" vai vēl kādas slavenības darbs kaut kur izsolē nopirkts par elpu aizraujošiem n-tajiem miljoniem, nevienu sen īpaši nepārsteidz. Ja nu vienīgi liek pārdomāt dīvaino faktu, ka dzīves laikā ne viens vien no pašreizējiem Rietumu mākslas kanona korifejiem cīnījies ar trūkumu un dažādiem šķēršļiem, jo laikabiedri viņu veikumu nekādi negribēja atzīt par gana vērtīgu. Taču šī gada 5. oktobra "Sotheby’s" izsolē notikušais negaidīti pārvērtās karstā mediju ziņā ar turpinājumiem: anonīmā un leģendārā ielu mākslinieka Benksija (Banksy) darbs "Meitene ar balonu" pašiznīcinājies tūlīt pēc tam, kad ticis nosolīts par 1,4 miljoniem dolāru. Tajā izrādījies apslēpts attālināti vadāms papīra smalcinātājs.
Lai arī Benksija karjera no būtībā nelegālas sienu un citu objektu apzīmēšanas un dažādām akcijām evolucionējusi līdz miljonos novērtētiem darbiem (nereti reāliem apgleznoto sienu fragmentiem), viņš joprojām tiek definēts kā "pasaules slavenākais kultūras artīvists". [1] Mākslinieka (artist) un aktīvista (activist) hibrīda latviskojums, piemēram, "mākslīvists", gan neizklausās sevišķi eleganti un acīmredzot jāatstāj angliskajā variantā. Šī "artīvista" izpausmes publiskajā telpā devušas darbu ne tikai mākslas un kultūras pētniekiem, bet arī daudz plašākam speciālistu lokam. Kaut gan versija, ka Benksija īstais vārds ir Robins Ganingems (Robin Gunningham), izskanēja jau 2008. gadā, šīs identitātes pārbaudīšanai un apstiprināšanai izmantota arī ģeogrāfiskā profilēšana, kas palīdz notvert, piemēram, sērijveida slepkavas un teroristus [2], savukārt juristiem ir ko palauzīt galvu par jautājumu, kam tad īsti pieder ielu māksla [3]. Benksija grafiti stilu pamatā nosaka trafaretu jeb šablonu, kā arī siluetu izteiksmība un virkne iecienītu tēlu – žurkas, pērtiķi, ziloņi, policisti, karavīri, bērni. Augšminētā "Meitene ar balonu" sākotnēji rotāja Vaterlo tiltu Londonā (2002) un atkārtota arī citviet. Kanonisku Benksija personāžu vidū ir dumpinieks ar puķu pušķi Molotova kokteiļa vietā, meitenīte, kas pārmeklē kareivi (gleznojums uz Izraēlas un Palestīnas robežmūra Betlēmē), puisītis, kas strādā verga darbu, šujot Lielbritānijas karodziņus (šis grafiti parādījās uz zemo cenu veikala sienas Londonas austrumos), u.tml. Benksija mākslas skaidrojumos pašsaprotami dominē neskaitāmi pret-: vēršanās pret karu, patērnieciskumu, imperiālismu, autoritārismu, alkatību, liekulību, nabadzību, atsvešinātību... un droši vien vēl citiem neminētiem ļaunumiem. Vienlaikus šī anarhista-vandāļa kontā ir arī vairākas autora publicētas grāmatas ar darbu attēliem un tekstiem, izstādes galerijās, augstu novērtēta dokumentāla (?) filma "Izeja caur dāvanu veikalu" (2010), pop-up izstāde-pārdošana Ņujorkas Piektajā avēnijā (2013), Disnejlendu drūmā toņkārtā parodējošais kolektīvais projekts "Dismaland" (2015) un citi arī komerciāli gana veiksmīgi pasākumi. Starp viņa pazīstamākajām akcijām ir ielavīšanās pasaulslavenos muzejos, lai tur slepus izkārtu savus darbus – tātad netieši atzīstot, ka nokļūšana muzejā ir zināms leģitimizācijas akts. Nemitīgi provocēt, parodēt un izaicināt, fokusējoties uz procesu, nevis pašpietiekamu rezultātu, ir Benksija ierastā taktika, tomēr viņa līdzšinējos darbus lielākoties iznīcinājuši citi – aizkrāsojot vai demontējot. Sagrieztā "Meitene ar balonu" jau ir uzskatāms paša autora īstenotas destrukcijas paraugs. Lai gan šai jomā Benksijs nekādā ziņā nav pirmais, tomēr iespējams, ka zināmu pioniera godu viņš būs nopelnījis ar darba iznīcināšanu tūlīt pēc izsoles – tā joprojām atkārtojot nu jau vecum veco avangarda dziņu būt pirmajam.
Mākslas definīciju skaits ir teju neaptverams, tomēr starp tām skaidri izceļas tendence uzsvērt kaut ko cilvēka radītu – ar rokām, prātu vai emocijām. Skaistu vai ne pārāk – tas jau ir otršķirīgāks jautājums. Pārvirzīt akcentus no radīšanas uz iznīcināšanu ir nepārprotams 20. gs. mantojums. Avangarda idejās un praksē rodami destruktīvu darbību teorētiskie pamatojumi un sākumi, atceroties kaut vai futūristu uzsaukumus sagraut muzejus ar visu tajos esošo "mirušo" mākslu un pievērsties apkārt mutuļojošajai modernajai dzīvei. Latvijas kultūrtelpā gan pārsvaru gandrīz vienmēr ieguvusi mērenība un norobežošanās no mantojuma grāvējiem, un to jau pasen kodolīgi formulēja tēlnieks Gustavs Šķilters, apgalvojot, ka "saudzējošie, glabājošie , konservatīvie spēki ne mazāk plaši un spējīgi kā iznīcinošie novatoru centieni" [4], jo Latvijai sava māksla vēl esot jāiedibina un nemaz neesot tradīciju, ko gāzt un apkarot.
Savukārt citviet acīmredzot tradīcijas daudz lielākā mērā uztvertas kā ierobežojoša nasta, kuras nomešana nav tikai pašvērtīga plosīšanās, bet ceļa atbrīvošana jaunajam. Iespējams, lielāku rezonansi gan raisījuši tie mākslinieki, kas iznīcinājuši citu autoru darbus. Piemēram, popārta klasiķa Roberta Raušenberga "Izdzēstais de Kūniga zīmējums" (1953), kas gan noticis ar izdzēstā darba autora atļauju, vai krietni skandalozākās krievu performances pārstāvja Aleksandra Brenera izdarības, uzkrāsojot dolāra zīmi uz suprematista Kazimira Maļēviča gleznas vai iznīcinot ķīniešu mākslinieka Gu Vendas instalāciju izstādē "Interpol" (1996). Neskaitāmi mākslinieki, protams, ir arī likvidējuši savus darbus tāpēc, ka neuzskatīja tos par gana labiem, savukārt tie indivīdi, kas muzejos uzbrukuši slaveniem darbiem ar nažiem vai citiem ieročiem, tomēr mākslas diskursā jeb Džordža Dikija formulētajā "mākslas pasaulē" neiekļūst.
Toties nenoliedzams "mākslas pasaules" fenomens ir Pašdestruktīvās mākslas (Auto-Destructive art) strāvojums, kura manifests publicēts 1959. gadā, sapludinot radīšanu un destrukciju vienā aktā. Virziena līderis, vācu izcelsmes britu mākslinieks Gustavs Mecgers, piemēram, apgleznoja, apšļakstīja un apsmidzināja neilona audeklus ar skābi, tādējādi radīšanas brīdī tos arī iznīcinot. 1966. gadā Mecgers kopā ar citiem māksliniekiem – Džonu Latemu, Joko Ono un Rafaelu Ortisu –Londonā sarīkoja pirmo Destruktīvās mākslas simpoziju, kura laikā tika dedzināti no grāmatām sakrauti torņi, savukārt Latems kopā ar saviem studentiem Centrālajā Sentmārtina Mākslas skolā bija sarīkojis dzīres, kurās tika sakošļātas un izspļautas modernisma klasiķa Klementa Grīnberga opusa "Māksla un kultūra" (1966) lapas. Pie pašdestruktīvo darbu klasikas var pieskaitīt arī kinētisko skulptūru meistara Žana Tingelī darbu "Veltījums Ņujorkai" (1960) – no dažādiem objektiem uzbūvētu pašiznīcinošu mehānismu. Mecgera teiktais, ka "pašdestruktīvā māksla satur aģentu, kas automātiski noved pie tās sabrukšanas ne ilgākā laikposmā par divdesmit gadiem" [5], lieliski raksturo Benksija darbu ar tajā iebūvēto smalcinātāja "aģentu". Vienlaikus tas ir zināms kamerstila piemērs, kurā grandiozi destrukcijas žesti reducēti līdz mazākiem un pieklājīgākiem mērogiem.
Kā varēja redzēt izsolē ierakstītajā video (ko, iespējams, filmēja publikā noslēpies pats darba autors), puse darba joprojām palika respektabli zeltītajā rāmī, savukārt otra puse pārvērtās bārkstīs, kas karājās no rāmja apakšmalas. Pircēja esot piekritusi to paturēt arī šādā stāvoklī, un darbs ticis pie jauna nosaukuma: "Love is in the Bin" . Šai gadījumā grūti izvairīties no interpretācijas, ka izsolē faktiski tika pārdota performance un, iznīcinot vienu darbu, tika radīts jauns. Tā jaunā īpašniece apgalvo: "Kad pagājušajā nedēļā atskanēja āmura klaudziens un darbs tika sagriezts, sākumā biju šokēta, bet pamazām atskārtu, ka man tagad piederēs mana personīgā daļa no mākslas vēstures." Uz pusēm sadalīto meiteni ar balonu jau paspēts nodēvēt par izcilu artefaktu – 21. gadsimta ekvivalentu Marsela Dišāna atjautīgi ironiskajam pisuāram. Taču jaunā video savā mājaslapā anonīmais autors apgalvo, ka patiesībā esot gribējis iznīcināt visu darbu – mēģinājumos tas vienmēr izdevies, bet izsolē nesanācis. Vai tā tiešām bija, vai tas ir vien kārtējais mēģinājums veikli pabēgt no ielikšanas 21. gs. klasiķa "rāmītī" un saglabāt anarhista tēlu, visdrīzāk tā arī paliks noslēpums.
[1] Valesi, M. (2014) Topsy-Turvy-Tricksy...Banksy! On the W@terfront, No. 30, p. 6.
[2] Hauge, V., et al. (2016) Tagging Banksy: using geographic profiling to investigate a modern art mystery. Journal of Spatial Science, Vol. 61, No.1, pp. 185–190.
[3] Salib, P. N. (2015) The Law of Banksy: Who Owns Street Art? The University of Chicago Law Review, Vol. 82, Issue 4, pp. 2293–2329; u. c.
[4] Šķilters, G.(1926) Tautiska vaj starptautiska māksla. Latvis, Nr. 1453, 5. lpp.
[5] Metzger, G. (2011) Auto-Destructive Art. In 100 Artists’ Manifestos from the Futurists to the Stuckists, Alex Danchev, ed., London: Penguin Books, p. 345.
0