Recenzija
20.04.2017

Pusnakts kaislības amerikāņu mūzikā

Komentē
0

Kopš dziedātājas Katrīnas Gupalo un pianista Andreja Osokina programmas "100 gadi ar Piafu" pagājis pusotrs gads. Līdz ar to tikai dabiski, ka tagad pienākusi kārta jaunai koncertizrādei – "Pēc pusnakts" –, kurā abu mākslinieku uzmanības centrā šoreiz amerikāņu populārā mūzika. Klāt pieaicināta dejotāja Gabija Bīriņa un sitaminstrumentālists Elvijs Endelis, uzvedumā gana būtiska loma ir arī Jāņa Romanovska videoprojekcijām un Reiņa Ratnieka tērpiem, jaunā programma jau izskanējusi priekšnesumos visā Latvijā, to būs iespējams dzirdēt un redzēt arī nākotnē, un vēl pirms Rūmenes muižas un Saldus Mūzikas un mākslas skolas ar koncertizrādi "Pēc pusnakts" 2017. gada 8. aprīlī varēja iepazīties Rīgā, mūzikas namā "Daile". Tātad – publikas atsaucība ir liela, un var arī saprast, kādēļ: Katrīna Gupalo un Andrejs Osokins nav īpaši centušies atkārtot izrādes "100 gadi ar Piafu" panākumu formulu, bet meklējuši un iedzīvinājuši jaunas idejas. Tomēr iespaidi ir divējādi – no vienas puses, uzvedums "Pēc pusnakts" saistīja ar izteiksmes oriģinalitāti un emocionālo bagātību, no otras puses, jāteic, ka šeit pārmantotas tās pašas problēmas, kas iezīmējās Edītei Piafai veltītajā programmā. Kinoteātri "Splendid Palace" nomainot ar mūzikas namu "Daile", šķiet, līdzi paņemti tie paši skaļruņi, tādēļ uzstāšanās skaļums palaikam ir gluži nomācošs; bet tas savukārt liek nojaust, ka mākslinieki pārāk daudz uzticējušies skaņu tehnikai, bet pārāk maz – savām individuālajām iespējām. Turpretī tajos aspektos, kur būtu noderējis kāds skatījums no malas – uzveduma mākslinieciskās dramaturģijas izveidē un tās attīrīšanā no pārāk izstieptām un banālām epizodēm –, mūziķi gan paļāvušies paši uz sevi, un rezultāts tad nu sanācis nenoslīpēts. Taču, neraugoties uz to, koncertizrāde "Pēc pusnakts" sniedza daudz pārsteidzošu brīžu. Turklāt jādomā, ka tā varētu būt vienlīdz interesanta divām klausītāju grupām, kuru vēlmes ne vienmēr pārklājas, – pirmkārt, populārās mūzikas pētniekiem, otrkārt, visiem pārējiem.

Izrādes pieteikums lika pieņemt, ka tajā atskaņotāji koncentrēsies uz amerikāņu neakadēmiskās mūzikas zelta laikmetu – 20. gadsimta 30.–50. gadiem. Taču patiesībā viss izrādījās sarežģītāk – jā, programmā tiešām tika pārstāvēti Džordžs Gēršvins un Kouls Porters, taču Katrīnas Gupalo un Andreja Osokina radošais vēriens bijis jūtami visaptverošāks. Un to, kas norisinājās divdaļīgajā koncertizrādē, varēja uztvert kā populārās mūzikas stihiju, kur priekšnesuma dalībnieki principiāli nojauca dažādu stilu un estētisko principu robežas, bet varbūt tieši tādēļ te uzskatāmi atklājās muzikālo paradigmu nomaiņa – no 30. gadu džeza paustās jūtu pasaules, ar kuru var identificēties ikviens, līdz 60. gadu soula neslēptajam subjektīvismam ar protestējošām un patētiskām balsīm. No vienas puses – džeza izsmalcinātība un perfekcija, no otras puses – rokmūzikas, soula un fanka inkluzīvisms, kurā citai sociālai grupai, citam emocionālās pieredzes līmenim piederīgie nemaz tik ļoti netiek gaidīti. It īpaši tad, ja viņi ir tērpušies smokingā vai vakarkleitā un guvuši nevainojamu akadēmisku izglītību. Savā ziņā tas ir arī kontrasts starp Djūku Elingtonu un Reju Čārlzu, starp Ellu Ficdžeraldu un Ninu Simoni – un Katrīna Gupalo un Andrejs Osokins šos pretstatījumus atklāja spilgti un suģestējoši.

Bija arī trešais muzikālo pretstatu līmenis – atgādinājums par to, cik daudz 20. gadsimta komponisti ir aizguvuši no džeza (un, protams, otrādi), ka akadēmisko un populāro sfēru ne mūsu dienās, ne senākos laikos nemaz nav iespējams konsekventi nošķirt un ka Andrejs Osokins galu galā ir klasiski skolots pianists. Līdz ar to šeit nemaz tik ļoti nepārsteidza, ka Gēršvina mūzikas ritējumā ievijās pasāžas no Morisa Ravela klavierkoncerta Sol mažorā (abu autoru savstarpējā ietekme ir vispārzināma), bet par pamatu populāras dziesmas pavadījumam pēkšņi kļuva Franča Šūberta "Meža ķēniņš" (atliek tikai atminēties, ka Šūberts ar vienlīdz spēcīgu izdomu radīja gan augsto mākslu lappusēm garu klaviersonāšu apjomā, gan pavisam lakoniskus lendlerus un ekosēzes), un koncertizrādes gaitā ieskanējās vēl citi klasiski motīvi – tas viss izklausījās pavisam organiski. Pārsteigumu drīzāk radīja Katrīnas Gupalo izvēlētā repertuāra aranžējumi un nepārtrauktās muzikālās pārveides – un te gan bija daudz kā negaidīta.

Alana Bloka un Donna Hekta "Walkin' After Midnight", Džordža Gēršvina "The Man I Love", Koula Portera "Night and Day", Villija Nelsona "Crazy", Reja Čārlza "I Believe to My Soul" – tie ir tikai pāris piemēri, kas liecināja, ka Katrīna Gupalo šo dziesmu atskaņojumos nemaz nav mēģinājusi ierobežoties ar vienu noskaņu sfēru, mūzikas intonatīvo materiālu un emocionālo pasauli variējot atbilstoši savām iecerēm un vēlmēm. Un dziedātājas priekšnesums tad arī izskanējis visdažādāko emociju amplitūdā un vokālajos tembros – jutekliskos, maigos, kaismīgos un eksaltētos. Dažkārt liriskos, biežāk dramatiskos, bet vietām – čukstošos vai rezignētos. Katrā ziņā tās nebija tradicionālās interpretācijas, kur nošuraksts būtu atveidots saskaņā ar pirmā interpreta veikto ieskaņojumu, un arī aranžējumi vēstīja par nopietnām oriģinālpartitūru pārvērtībām, to iedzīvinājumam kā vokālajās, tā instrumentālajās partijās izpaužoties pastāvīgi mainīgā temporitmā, faktūrā, harmonijās un jūtu kontrastos.

Uzskatāmu priekšstatu par to varēja gūt, salīdzinot, piemēram, Noela Geja un Ralfa Batlera dziesmas "Run Rabbit Run" oriģinālversiju ar mūzikas namā "Daile" dzirdēto variantu. Un šī jaukā humoristiskā dziesma šeit guva visnotaļ aizrautīgu raksturu ar disonējošām klavieru inkrustācijām, kur priekšnesumā parādījās nepārprotami satīriski vilcieni. Citi skaņdarbi vairs nebija gluži tik nevainīgi un humoristiski, sniedzot mūziķiem vēl tiešākas iespējas apvienot jutekliskumu un satīru – raksturojot Koula Portera "My Heart Belongs to Daddy" vai Klarensa Viljamsa, Tima Braimna un Dolija Smola "I Need a Little Sugar in My Bowl", uzreiz jāteic, ka šo dziesmu teksti ir, lietojot īsto vārdu, piedauzīgi – un priekšnesuma groteskie akcenti, līdzīgi kā Ričarda Ādlera un Džerija Rosa dziesmā "Whatever Lola Wants, Lola Gets", tad arī bija atbilstoši laikmeta garam.

Par visu koncertizrādes "Pēc pusnakts" autoru prasmi saglabāt mākslinieciskas gaumes izjūtu kaislīgajās un izaicinošajās emociju izpausmēs vēstīja ne tikai Katrīnas Gupalo un Andreja Osokina uzstāšanās, bet arī dejotājas un horeogrāfes Gabijas Bīriņas dalība, kuras veidotā kustību partitūra izrādes vēstījumam piešķīra papildu plastiskumu, kolorītu un intensitāti. Tāpat arī ar profesionalitāti un iztēli pārliecināja jau pieminētie Jānis Romanovskis un Reinis Ratnieks kā video un tērpu mākslinieki – un šādas skatuviskās telpas ietvaros spilgti izcēlās ne tikai solistes, bet arī instrumentālistu veikums. Par Andreja Osokina virtuozitāti un, galvenais, spēju veiksmīgi iejusties neierastos un neakadēmiskos uzstāšanās modeļos un spēles noteikumos nebija šaubu – un viņa sniegums atklāja, cik būtiska loma uzvedumā "Pēc pusnakts" ir trauksmainam dramatismam un cik brīvi šie jūtu kāpinājumi savijas ar kaprīzāku un izsmalcinātāku izteiksmi. Turpretī Elvija Endeļa iesaistīšanās parādīja, cik lielā mērā izrādes akcenti pārlikti no džeza uz rokmūziku, – viņa rīcībā bija nodots viss roka sitaminstrumentu komplekts ar vēl papildu perkusijām, un šo instrumentu klāstu viņš izmantoja pilnā mērā. Radot priekšstatu par pietiekami izkoptu un stabilu spēles līmeni, un ne velti Elvijam Endelim bija atvēlēts arī solonumurs – Džona Psatasa "One Study One Summary" marimbai un elektronikai, ko izrādes ietvaros varēja uzlūkot kā postminimālistisku interlūdiju.

Šis opuss uzvedumā patiešām ienesa nepieciešamo klusināto atkāpi, un šī iemesla dēļ arī priecēja programmas pēdējie numuri, kuros lirika izpaudās tīrākā veidolā un plašākos apjomos nekā iepriekš. Jāatzīst, pirms tam dzirdētais un redzētais bija nedaudz nogurdinājis – vairāki izrādes posmi palika atmiņā kā pārāk vienmuļi, lai arī Elvija Endeļa piedalīšanās skatuviskajā darbībā atbilda iestudējuma koncepcijai, tie nebija veiksmīgākie izrādes brīži, un arī skanējuma dinamika, neraugoties uz visām emocionālajām variācijām, izklausījās pārlieku vienveidīga. Un, ja reiz Andrejs Osokins bija ieguldījis tik nopietnu darbu, tad es viņa klavierspēlē labprāt būtu uztvēris ne tikai līniju, artikulācijas un harmonisko vertikāļu precizitāti, bet arī piesitiena un nianšu gradācijas, kas šādā pastiprinājumā gluži vienkārši pazuda. Līdzīgas vēlmes, starp citu, palika nerealizētas arī attiecībā uz vokālo priekšnesumu, turklāt jādomā, ka izrādei "Pēc pusnakts" būtu nācis par labu, ja šeit, tāpat kā tās priekšgājējā, "100 gados ar Piafu", atrastos vieta arī kādam numuram ar Katrīnu Gupalo pie klavierēm.

Patiesībā jau šīs problēmas varēja atrisināt bez lielām pūlēm – koncertizrādes tapšanas laikā pieaicinot kādu profesionālu režisoru (gan jau mūziķu domubiedru lokā tāds atrastos) un rūpīgāk pārbaudot konkrētās zāles akustiku. Un vēl – pašā repertuārā līdzās vispārzināmiem un mazāk pazīstamiem ASV populārās mūzikas autoriem acīmredzami iztrūka kāda ievērojama personība – Kurts Veils. Varbūt Katrīna Gupalo un Andrejs Osokins to rezervējuši nākamajai koncertizrādei – katrā ziņā viņi ar šo mūziku varētu tikt galā pienācīgā līmenī, un neatkarīgi no abu mākslinieku izvēles viņu tālākajai darbībai neakadēmiskajā skaņumākslā iesaku sekot līdzi arī turpmāk.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0