Divi gadi pagājuši, un "Purvītis" atkal ir klāt. Atceros, vēl 2015. gadā, kad festivāla "Homo Novus" laikā bija skatāms Voldemāra Johansona lielformāta video "Slāpes", kāds mākslas kritiķis man puspajokam teica, ka spēj iedomāties tās grūtības, ar kādām būs jāsaskaras "Purvīša balvas" laureātu izstādes iekārtotājiem, lai šo lielformāta darbu "iespiestu" muzeja telpās. Šķiet, viņam bija izdevies nojaust, ka vizuāli krāšņs un konceptuāli ne pārāk sarežģīts darbs noteikti būt pa prātam "Purvīša" kalpiem. Video piedāvā iespaidīgu stihijas vērojumu un romantismam raksturīgo dabas varenuma apjausmu, parādot, ka cildenais kā estētiska kategorija Latvijas mākslas ainā arvien ir pieprasīta, arī tad, ja pats video tapis Fēru salās. Tiesa, paradoksālais nosaukums darbam piešķir papildu konceptuālu spriedzi, un ikviens, lūkojoties okeāna bangās un klausoties tā rēkoņā, var, piemēram, domāt par savām ilgām, kas laužas no krūtīm ar tikpat varenu spēku. Darba mistiskais elements, emocionalitāte un mājiens uz pirmatnējo ir kvalitātes, kas mūsdienu Latvijas mākslā palīdz bruģēt ceļu uz skatītāju sirdi, intelektuāli viņu neapgrūtinot un neprovocējot.
Voldemārs Johansons. "Slāpes"
Tieksme pēc kosmiskas un pārdabiskas pieredzes, kas nav pakļauta racionālam un argumentētam izvērtējumam, atspoguļojas vēl divos "Purvītim" izvirzītajos darbos – Ata Jākobsona izstādē "Dark Matter" un Andas Lāces performancē "Atindēšana". "Vārti uz tumsas zemi", "enerģētisks un fascinējošs", "Visuma pētījumi" – šādus epitetus izstādei veltījušas divas balvas ekspertes, droši vien neapjaušot, ka tādējādi devušas vaļu savām "metafizikas alkām", kuras labākajā gadījumā var uztvert ar vieglu ironiju. Kosmosa "pētījumiem" šeit pievienojas arī psiholoģisks faktors (kā gan bez tā), piemēram, intervijā mākslinieks atsaucas uz saviem sapņiem, šādi vienā melnā masā sakausējot psihoanalīzi, misticismu, pseidozinātni un vienkāršotu racionālisma kritiku.
Enerģija tiek piesaukta arī trešajā balvas nominācijā, proti, Andas Lāces performancē "Atindēšana". Tiesa, šeit drīzāk ir runa par cilvēku savstarpējo attiecību "kosmosu", pa kura kanāliem strāvo tā pati "tumšā matērija", "negatīvā enerģija", "slimība", "viss sliktais" – sauciet to, kā gribat. Stāsts par kaķiem, kuri spēj dziedināt savus saimniekus, ir šī mākslas notikuma pamatā, un, ja Jākobsona gadījumā "noslēpuma kvintesence" meklējama kaut kur kosmiskajā ainavā, tad Andai Lācei tā plūst no cilvēka iekšpuses, precīzāk, no baltā kleitā tērptas sievietes, viņas "tumsas sirds", kuras šķīstība un nevainība – šie tradicionālie sievišķības tikumi – transformējas par indes izvirdumu, kas piesārņo un varbūt pat iznīcina apkārtējo vidi. Kā viss, kas ir potenciāli bīstams, bet dots drošā attālumā – vai nu okeāna nevaldāmā masa, vai ainava ar hipotētisku lidojošu šķīvīti –, arī "Atindēšana" ir savaldzinājusi "Purvīti", kurš, jādomā, ir nedaudz noguris no saloniskās mākslas un vēlas pievērsties ekstrēmākām izklaidēm. Taču jāatzīst, ka interese par "pārpasaulīgo" ir noturīga tradīcija "Purvīša balvas" izlasē, tikai šogad, salīdzinot ar 2015. gadu, tās "krēslainā ezoterikas zona" [1] ir sarukusi nedaudz mazāka.
Andas Lāces nominēšana liek pārdomāt vēl divas lietas. Pirmkārt, tā ir jauna žanra atzīšana. Tiesa, pasaules mākslas ainā performance kā mākslas forma ir guvusi leģitīmu pārstāvniecību jau 20. gadsimta 60. gados, ja ne agrāk, bet tas, ka Latvijā mēs dzīvojam ar citu laika izjūtu, taču nav nekāds pārsteigums. Viena no performances īpatnībām ir tāda, ka tā grūti iekļaujas mākslas tirgus apritē, arī kolekcionēt to īsti nevar – un būtu naivi domāt, ka šie lielumi "Purvīša balvas" kontekstā ir mazsvarīgi, tāpēc ir patīkami redzēt, ka balvas pragmatiski konservatīvie ledāji ir sakustējušies.
Otrkārt, iepriekšējo gadu dusmīgie protesti no "feministu ierakumiem" nav skanējuši velti: šoreiz "lielajā astotniekā" ir divas – veselas divas – mākslinieces sievietes (trešā – Anna Salmane – startē kopā ar Krišu Salmani). Šobrīd neizvērsīšu jautājumu par to, kāds mākslai sakars ar dzimumu (man jau ir apnicis to atkārtot), bildīšu tikai, ka ierakumos vēl nesteidz atkorķēt šampanieša pudeli. Proti, ir pārsteidzoši un neizprotami, ka oriģinālā un jaudīgā Maija Kurševa ir pārstāvēta ar diezgan necilo instalāciju "Dzīvesprieks", kas ir ļodzīgs veidojums ar maziem, spīdīgiem ekrāniem.
Maija Kurševa. "Dzīvesprieks"
Arī jau minētā Andas Lāces performance diez vai ir spožākais šīs mākslinieces radošās darbības paraugs. Vēl lielāku neizpratni rada tas, ka "Purvīša" finālā nav Ingas Melderes vai Ievas Epneres, lai gan abām māksliniecēm ir starptautiski panākumi un viņu mākslas valoda ir sen pāraugusi vietējo dialektu. Bet varbūt tieši tā arī ir problēma – šis atrāvums no lokālās tradīcijas, izteiksmes un iemīļotajām tēmām? Tiesa, viņas abas tikušas ceturkšņa balsojumā – paldies "Purvīša" žūrijai vismaz par to. Un tomēr – kā lai izskaidro absurdo situāciju, ka no Epneres izstādes "Paradīze jaunam cilvēkam", kas bija apskatāma laikmetīgās mākslas centrā "kim?" un ko veidoja vairāki objekti, nominēts tikai viens video? Tas ir līdzīgi kā, piemēram, izvirzīt "Lielajam Kristapam" kādas filmas 5.–17. minūti.
Starp citu, 2014. gada janvārī Latvijas Laikmetīgās mākslas centra Ofisa galerijā bija brīnišķīga Lienes Mackus un Artūra Arņa izstāde "Ziemas miegs" (jāatzīmē, ka divu gadu nominācijās tā ir vienīgā izstāde no šī mākslas centra). "Ziemas miegs" bija nedaudz baiss un reizē bezgala maigs stāsts par vientulību, nomodu un sapņiem, kuru robežu iezīmē klusi dungota šūpuļdziesma... Bet kurš gan to vairs atceras. Toties visiem svaigā atmiņā ir Ivara Drulles izstāde "Manai dzimtenei", ko atvēra tikai divas nedēļas pirms "Purvīša balvas" finālistu saraksta izziņošanas. Iespējams, nejauša sakritība, toties daudzsološa – ja atceramies, līdzīga situācija bija pirms diviem gadiem ar Miķeļa Fišera izstādi, kuru arī atklāja pavisam īsi pirms "lielā astotnieka" izsludināšanas. Un Miķelis Fišers ne tikai dabūja "Purvīša balvu", bet arī 2017. gadā pārstāvēs Latviju Venēcijas mākslas biennālē. Lūk, ko nozīmē būt īstajā vietā īstajā brīdī. Lai nu kā, Drulles eklektiskā izstāde ir veltījums Latvijas lauku ainavai, kuras raksturīgākais lielums ir pamestas, pussabrukušas ēkas. Šī ir aktuāla tēma, un Latvijas mākslā Drulle nav pirmais, kas tai pievēršas (pavisam nesen – Cēsu Mākslas festivālā šovasar – līdzīgu stāstu izstāstīja Kristaps Epners instalācijā "Logi", tiesa, pavisam atšķirīgā intonācijā un no pretējas pozīcijas: nevis kā distancēts vērotājs, bet gan kā šo māju neesošais iemītnieks). Iespaidīgākais izstādē ir Drulles skrupulozais pētījums, kurā mākslinieks apzinājis un nofotografējis visas viņa lauku mājas apkārtnē esošās pamestās ēkas, kā arī video, kurā nofilmēts dāliju dārzs kādā pamestā ēkā. Atkal jau jāsaka, ka arī šis paņēmies ir daudzkārt redzēts (nāk prātā gan agrākie Kriša Salmaņa darbi, gan līdzīgs Ģirta Korpa video ar laika ritējumā nofilmētiem kaktusiem), taču oriģināls ir mākslinieka vēstījums: vecās mājas pussabrukušo pamatu taisnstūris ar puķu dēstījumu vidū atgādina kapu kopiņu. Apglabātā dzimtene – tā varētu teikt par Drulles izstādi, un šāds rezumējums, cita starpā, ir labā saskaņā ar tās nosaukumā ietverto, no padomju retorikas aizgūto patētisko lozungu, kuram neviens īsti vairs netic un varbūt nekad arī nav ticējis.
Ivars Drulle. "Manai dzimtenei"
"Purvīša balvai" izvirzīti arī Kristapa Epnera izstāde "Vingrinājumi", kas tapa sadarbībā ar mūziķiem Gati Zaķi un Jāni Šipkēvicu, un Artura Bērziņa izstāžu cikls "Attēldarbi". "Vingrinājumi" ir vizuāli muzikāli "ievelkošs" stāsts par cilvēka ķermeni fiziskas slodzes laikā, kas vienlaikus liek pārdomāt arī tādus jautājumus kā disciplīna, vara un kontrole, gars un miesa, subjekta izpratne un dzimtes kategorijas sporta diskursā, lai gan neviens no minētajiem nav izvērsts pieticīgajā izstādes anotācijā (tas gan neliedz skatītājam par to aizdomāties pašam). Savukārt "Attēldarbi" ir viens no retajiem mākslas paraugiem Latvijā (cits piemērs varētu būt Ērika Apaļā daiļrade), kur atsaukšanās uz tekstu ir nevis nejauša, bet gan taisni otrādi: filozofisku tekstu lasīšana (un, gribas piebilst, – arī saprašana) ir šīs izstādes sastāvdaļa, turklāt autora izvēle piedāvāt skatītājam atsevišķus dažādu domātāju citātus darbu uztveršanu nepadara vienkāršāku. Būdams intelektuāli jaudīgs un vizuāli askētisks, Bērziņš iezīmē Johansona pretpolu un šajā ziņā "Purvīša" "astotniekā" ievieš lielāku līdzsvaru.
Arturs Bērziņš. "Zīme/Lieta (pēc Vitgenšteina "Filosofiskie pētījumi")" 2015
Visbeidzot darbs "Dziesma", ko veidojuši Anna un Krišs Salmaņi kopā ar komponistu Kristapu Pētersonu. Tas tapis kā savdabīgs Dziesmusvētku izvilkums – mākslinieki apkopojuši visas svētku noslēguma koncertos atskaņotās dziesmas un atzīmējuši tajās visbiežāk lietotos vārdus (proti, "Dieva, Dīva (latg. val.), Dievam, Dievi, Dieviņi, Dieviņa, Dieviņš, Dieviņ, Mīļdieviņi, Dievs un Dievzemīte"), no kuriem vēlāk Pētersons, izmantojot dziesmu partitūras, izveidojis atsevišķu skaņdarbu. Darbs ir postmoderns komentārs par šo Latvijas kultūrai nozīmīgo tradīciju, ko mākslinieku kolektīvs dekonstruējis, lai uzdotu jautājumu par dziesmu tekstu saturu un to atbilstību mūsdienu dzīvei, un kas savu spilgtāko izpausmi, protams, guva kora izpildījumā – vairākas reizes izstādes norises laikā. Šis ir sarežģīts, daudzslāņains darbs, kas tomēr ir viegli uztverams un saprotams tāpēc, ka mums visiem ir skaidrs, kas ir Dziesmusvētki. Ceru, arī starptautiskajai žūrijai, kuras sastāvā, starp citu, būs arī pats "Purvīša" "patrons" (!), varēs gūt kādu skaidrību, bez kuras novērtēt šī darba nozīmi būs diezgan apgrūtinoši.
Rezumējot var teikt, ka šogad "Purvīša" finālistu saraksts ietver plašāku un daudzveidīgāku mākslas amplitūdu, bet tam joprojām ir "izaugsmes iespējas" novērst caurumus, caur kuriem sistemātiski izkrīt gan daļa "eksperimentālo" mākslas institūciju, gan mākslinieku. Mērenība, lojalitāte un stabilitāte turpina būt "Purvīša balvas" vadmotīvs, un tas atspoguļojas ne tikai balvas nominācijās, bet arī žūrijas sastāvā, kuras skaitlisko vairākumu jau kuru gadu veido muzejam pietuvināti cilvēki, kas secīgi cits citu nomaina kā tādā riņķa dancī. Lai "Purvīti" padarītu elastīgāku, brīvāku un aizraujošāku, būtu jāpārskata gan balvas nolikums, gan tās pasniegšanas mērķi, citādi drīz par to domāt... būs vienkārši garlaicīgi.
Iepazīties ar "Purvīša balvai 2017" izvirzītajiem darbiem varat arterritory.com sagatavotajā publikācijā.
[1] Sk. Indreks Grigors, Valts Miķelsons. "P" kā "Mākslas dienas Deluxe". Satori, 2015.03.25.
2