Sabiedrība
30.05.2018

Prostitūcijas tiesiskais regulējums

Komentē
2

(Turpinājums. Iepriekšējos šīs sērijas rakstus lasiet šeit un šeit.)

Katra valsts pati nosaka attieksmi pret cilvēka ķermeni un indivīda tiesībām uz to. Ja sabiedrība uzskata, ka prostitūcija savā būtībā ir ļaunums un nepiedienīga, degradējoša nodarbošanās, kas ir pretrunā sabiedrības ideāliem, tad prostitūciju valstī aizliedz ar likumu. Dažās valstīs, tajā skaitā arī Latvijā, prostitūcija ir atzīta par legālu nodarbošanos. Pamatojoties uz brīvās uzņēmējdarbības principu, to regulē likums, atzīstot: katrs var rīkoties ar savu ķermeni, kā pašam tīk. Taču, ja sabiedrība uzskata, ka cilvēka ķermenis nav īpašums, ar kuru var apieties kā ar lietu, un prostitūcija nav īpašumtiesību realizācija attiecībā uz savu ķermeni, tā, ievērojot cilvēktiesību garantētās brīvības, noteic to ierobežojumus. Valsts tādējādi personām ļauj pašām brīvi izvēlēties savu seksuālo uzvedību, vienlaikus uzskatot, ka prostitūcija ir vardarbība pret sievieti un cilvēka cieņu aizskaroša darbība. Prostitūcijas prohibicionisma, legalizācijas un abolicionisma koncepts ir, protams, attīstījies laikam līdzi, taču šos apzīmējumus joprojām lieto, lai raksturotu valstu tiesisko regulējumu veidus. Vairākas progresīvās valstis ir izvēlējušas abolicionismu.

Prostitūcijas prohibicionisms un legalizācija

Prohibicionisms legāli aizliedz prostitūciju, tāpēc ka šāda darbība ir amorāla, netikumīga un pretrunā ar uzvedības normām. Prostitūcijas legālās aizliegšanas gadījumā sods tiek piemērots gan personai, kas nodarbojas ar prostitūciju, gan tās klientam (pakalpojuma pircējam). Taču praksē visbiežāk pie atbildības tiek sauktas personas, kuras nodarbojas ar prostitūciju, nevis to klienti. Turklāt no klientu vai suteneru vardarbības cietušas personas, kuras nodarbojas ar prostitūciju, vairās vērsties policijā, baidoties no soda par nelegālu darbību. Likums aizliedz prostitūciju tādās valstīs kā ASV (izņemot Nevadas štatu), Arābu Emirāti, Ķīna, Japāna, Lietuva. Prostitūcijas legalizācijas jeb reglamentēšanas teorijas pamatā ir uzskats, kuru paudis ārsts Aleksandrs Parāndišatelē. Viņš sarakstīja darbu "Prostitūcija Parīzes pilsētā no sabiedrības higiēnas, morāles un pārvaldes viedokļa" (1830). Viņaprāt, prostitūcija ir vīrieša normālās seksualitātes neatņemama sastāvdaļa: "vīriešu aglomerācijā prostitūtas ir tikpat nepieciešamas kā kanalizācija, ietves, atkritumu izgāztuves [..], tās palīdz saglabāt kārtību un mieru sabiedrībā. [..] Taču vienlaikus prostitūtas rada morālus, sociālus, sanitārus un politiskus riskus, tāpēc prostitūcija jāregulē un jāizolē no sabiedrības." [1] Taču, neskatoties uz datu nepilnīgumu, mūsdienu pētījumi nepārprotami liecina par to, ka sievietes pērk nevis vīriešu vairākums, bet gan mazākums – apmēram trešdaļa. Tas apstrīd hipotēzi par prostitūcijas nepieciešamību vīriešiem raksturīgās nepārvaramās seksuālās dziņas apmierināšanai. Mūsdienās prostitūcijas legalizācijas principu pozicionē kā brīvību, tiesības lemt par savu ķermeni. Legalizācijas kontekstā persona, kas nodarbojas ar prostitūciju, nav nedz amorāla, nedz noziedzīga, nedz upuris, viņa vienkārši ir "seksa darbiniece", kas izīrē nevis savu ķermeni, bet gan pakalpojumus, tāpat kā to dara jebkurš strādnieks. Pamatojoties uz šādu pieeju prostitūcijai, likums to legalizē un reglamentē kā jebkādu citu nodarbošanos, ko drīkst veikt tam speciāli atvēlētajās vietās. Prostitūtas strādā pašnodarbināto statusā vai algotu darbu bordeļos, un viņām jāievēro varas iestāžu noteikta kārtība – jāveic regulāras medicīniskas pārbaudes, jāsaņem darba atļauja, jāmaksā nodokļi kā jebkuram citam darba veicējam. Šāda sistēma, piemēram, ir Nīderlandē un Vācijā. Kopš 2000. gada Nīderlande ir legalizējusi prostitūciju, lai cīnītos pret piespiedu un nepilngadīgo personu prostitūciju un nodrošinātu minimālus darba drošības un veselības apstākļus prostitūtām. Šī situācija radīja divu kategoriju prostitūtas – legālās un pārējās, proti, lielākā daļa prostitūtu strādā nelegāli (bez darba atļaujas un medicīniskās apskates) [2]. Turklāt saskaņā ar ANO Narkotiku un noziedzības novēršanas biroja sniegto informāciju Nīderlande ir cilvēku tirdzniecības upuru galvenais galamērķis. Arī Vācijā, pēc 2002. gada datiem, bija ap 400 000 personu, kas nodarbojās ar prostitūciju, taču pēc pieņemtā likuma par prostitūcijas legalizēšanu tikai 44 personas ir oficiāli reģistrējušās sociālās labklājības aģentūrās. Sievietes, kas nodarbojas ar prostitūciju, nemaz nevēlas publiskot savu nodarbošanos. Seksuālo pakalpojumu iestāžu, kuru pārvalde ir tāds pats bizness kā citi, savstarpējās konkurences rezultātā prostitūtu situācija nebūt nav uzlabojusies: gluži pretēji, tā ir pasliktinājusies. Pēdējā desmitgadē prostitūcijas liberalizācijas dēļ Vācija ir kļuvusi par "Eiropas bordeli". Šajā sakarā jāprecizē, ka speciālisti ir nepārprotami konstatējuši saikni starp prostitūcijas legalizāciju un cilvēku tirdzniecības palielināšanos. Tātad prostitūcijas legalizācijas tiesiskā sistēma veicina nevis prostitūtu materiālo labklājību, bet gan noziedzību.

Abolicionisms kā piemērotākais veids cīņā ar prostitūciju

Kā iepriekš minēts, prostitūcija var tikt aizliegta ar likumu, vai, gluži pretēji, tā var tikt atzīta par legālu nodarbošanos. Taču to var arī regulēt pēc abolicionisma principa. Abolicionisma kustība ir radusies Lielbritānijā 19. gadsimta beigās. Sākotnēji kustības mērķis bija nevis prostitūcijas, bet tās jebkāda veida reglamentēšanas atcelšana, kura prostitūtām tostarp uzlika par pienākumu veikt ārsta pārbaudes un pakļauties policijas kontrolei. Cīnoties ar nežēlību pret prostitūtām, viņu stigmatizēšanu un valsts amorālām normām, kuras veicināja šo nodarbošanos, pazīstamā angļu feministe, sociālā reformiste un Starptautiskās abolicionisma federācijas dibinātāja Džozefīne Batlere 1886. gadā panāca prostitūcijas regulējuma atcelšanu Lielbritānijā. Kopš 90. gadu beigām attīstās jauna starptautiska prostitūcijas regulēšanas tendence: neoabolicionisms. Tā piekritēji uzskata, ka prostitūcija ir seksuālā ekspluatēšana, vardarbība pret sievieti un sekmē dzimumu nevienlīdzību. Liberālās demokrātijas sistēmā neoabolicionisms aizstāv principu brīvi rīkoties ar savu ķermeni, vienlaikus aizstāvot cilvēka cieņas beznosacījumu respektēšanu. Neoabolicionisma skatījumā prostitūta ir upuris, proti, nav atbildīga par savu rīcību, tādēļ tas prostitūtām paredz dažāda veida risinājumus, lai tās varētu izkļūt no prostitūcijas un reintegrēties sabiedrībā. Abolicionisma jēdziena attīstības aspektā reintegrācijas ideja joprojām ir dominējoša attiecībā uz prostitūcijas problēmas risināšanu. Zviedrija ir visprogresīvākā šajā jomā, tai ir sekojušas citas Skandināvijas valstis, Kanāda un Francija, balstot valstu prostitūcijas tiesiskos regulējumus uz abolicionisma politiku. Samazinot prostitūcijas pieprasījumu, šo valstu normas paredz mērķtiecīgus un koordinētus pasākumus personu, kas nodarbojas ar prostitūciju, integrācijai sabiedrībā. Zviedrija ir pirmā abolicionisma tiesiskā regulējuma valsts. Kopš 1999. gada līdztekus sutenerisma pieskaitīšanai kriminālpārkāpumiem Zviedrijā spēkā esošais likums no atbildības atbrīvo personas, kuras nodarbojas ar prostitūciju, un, piešķirot tām upura statusu, nosaka kriminālatbildību klientiem par prostitūcijas pakalpojuma izmantošanu. Lai palīdzētu sievietēm, kas nolēmušas pamest prostitūciju, tika izveidoti konsultatīvie un profesionālās izglītības dienesti, kā arī patversmes sievietēm. Tātad jau gandrīz divdesmit gadus Zviedrijā darbojas likums, kas skaidri aizliedz pirkt cita cilvēka ķermeni, pat ja cilvēks tam piekrīt: sievietes ķermenis nav prece. Turpretī seksuālo pakalpojumu pārdošana nav nelikumīga, jo persona, kura ir spiesta nodarboties ar prostitūciju, ir aizsargājama, nevis sodāma: to nevar sodīt divreiz. Zviedrijā jebkāda veida prostitūcija ir vardarbība pret sievieti un patiesas dzimumu līdztiesības sasniegšanai prostitūcijas izzušana būtu vēlama. Arī Francijas likumdevējs uzskata, ka abolicionisms ir vispiemērotākais veids cīņā ar prostitūciju. Kāpēc? Tāpēc, ka pēc legalizācijas un prohibicionisma sistēmas izmēģināšanas kļuva skaidrs, ka abolicionisms ir racionālākais veids cīņā ar prostitūciju. Abolicionisms stāv prostitūtu, faktisko upuru, pusē. Tāpat valsts abolicionisma politiku Francija pamato ar starptautisko un Eiropas tiesību instrumentu un politikas īstenošanu, ar pētījumiem, kā arī ar citu valstu labo praksi prostitūcijas apkarošanas jomā.

Gan abolicionisma, gan prostitūcijas legalizācijas formālais mērķis ir izskaust cilvēku tirdzniecību seksuālās ekspluatēšanas nolūkā. Abolicionismu raksturo nevēlēšanās diferencēt seksuālus pakalpojumus un seksuālo ekspluatāciju, savukārt prostitūcijas reglamentēšana tiek balstīta tieši uz šo atšķirību, meklējot iespējas ļaut sievietēm tirgoties ar savu ķermeni. Asimilējot prostitūciju ar seksuālo pakalpojumu tirdzniecību un parastu ekonomisko aktivitāti, tās reglamentēšana tādējādi stimulē prostitūcijas tirgus attīstību. Taču šādai "darba tirgus" daļai ir diskriminējošs raksturs. Turklāt reglamentēšana neņem vērā to, ka pamatā seksu pārdod sievietes un pērk vīrieši. Tas atspoguļojas dzimumu sociālajā nevienlīdzībā – sievietes ir nabadzīgākas par vīriešiem – un vardarbībā pret sievieti plašākā sabiedrībā. No iepriekš minētā izriet, ka abolicionisms, balstīts uz cilvēku tirdzniecības, sutenerisma un prostitūcijas ekspluatēšanas apkarošanu, ir piemērotākais veids cīņā ar prostitūciju.

 

[1] Alexandre Parent-Dûchatelet. La prostitution dans la ville de Paris, considérée sous le rapport de l’hygiène publique, de la morale et de l’administration.

[2] Starptautiskā migrācijas politikas attīstības centra pētījums liecina, ka 80% no Nīderlandes prostitūtām darbojas nelegāli.

 

Anna Mežavīna

Anna Mežavīna ir sociālā taisnīguma aizstāve, kas mīl dabu, grāmatas un ceļojumus. Dažreiz interesējas arī par jurisprudenci, astronomiju un lingvistiku.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!