Sabiedrība
06.06.2018

Prostitūcijas klientu sodīšana

Komentē
0

Saskaņā ar ANO Narkotiku un noziegumu apkarošanas biroja datiem cilvēku tirdzniecība seksuālās ekspluatēšanas nolūkiem ir viens no galvenajiem organizētās noziedzības peļņas avotiem, uzreiz pēc narkotiku tirdzniecības. Starptautiskās organizācijas vienprātīgi atzīst, ka seksuālā ekspluatēšana ir viena no izplatītākajām cilvēku tirdzniecības formām. Centrālajā un Austrumeiropā 84% no cilvēku tirdzniecības upuru skaita tiek ekspluatēti seksuāli. Līdz ar cilvēku tirdzniecības un sutenerisma tīklu straujo attīstību 90. gadu sākumā, starptautiskajā līmenī uzplaiksnīja apziņa par klientu lomu šādu tīklu pastāvēšanā. Starptautisko un Eiropas tiesību instrumenti prostitūcijas tiesiskā regulējuma sistēmu atstāj dalībvalstu ziņā, taču dalībvalstīm jāņem vērā, ka šie instrumenti prostitūciju cieši saista ar cilvēku tirdzniecību un seksuālo ekspluatēšanu. Šie tiesību akti atbalsta prostitūcijas abolicionismu, kas vēršas nevis pret personām, kas nodarbojas ar prostitūciju, bet gan pret cilvēku tirdzniecības un sutenerisma tīkliem, kā arī pret prostitūcijas klientiem. Cilvēku tirdzniecības apkarošanas kontekstā un seksuālās ekspluatēšanas izskaušanas nolūkā starptautiskās un Eiropas tiesības uzliek dalībvalstīm par pienākumu veikt pasākumus prostitūcijas, proti, seksuālās ekspluatēšanas upuru aizsardzībai. Aizsardzības pasākumu īstenošana ietver arī klientu sodīšanu, kas šobrīd ir efektīvākais veids, kā kavēt prostitūciju – raksturīgu cilvēku tirdzniecības un sutenerisma tīklu parādību.

Prostitūcijas upuru aizsardzība starptautiskajās tiesībās

Apvienoto Nāciju 1949. gada 2. decembra Konvencija par cīņu ar cilvēku tirdzniecību un prostitūcijas izmantošanu no trešo personu puses, ko dēvē par prostitūcijas abolicionisma konvenciju, raksturo prostitūciju kā ļaunumu un rosina dalībvalstis palīdzēt prostitūcijas upuriem reintegrēties sabiedrībā un atgriezties uz pareiza ceļa. Starptautisko cilvēktiesību aizsardzības instrumentu vidū ir arī ANO Konvencijas pret transnacionālo organizēto noziedzību protokols par cilvēku tirdzniecības, jo sevišķi tirdzniecības ar sievietēm un bērniem, novēršanu, apkarošanu un sodīšanu par to (Palermo protokols). Tā 3. panta a) punkts raksturo ekspluatēšanu kā citu personu prostitūcijas izmantošanu un noteic, ka pastāv ne tikai piespiedu ekspluatēšana prostitūcijas nolūkos un citu veidu seksuālā ekspluatēšana, bet arī tad, ja tiek izmantota personas ievainojamība. Palermo protokols ir pirmais starptautiskais instruments, kas vērsts uz maksas seksuālo pakalpojumu pieprasījuma mazināšanu. Tā 9. panta 5. punkts nosaka: "Dalībvalstis veic vai uzlabo likumdošanas vai citus pasākumus, tādus kā izglītības, sociālie vai kultūras pasākumi, tai skaitā īstenojot divpusēju vai daudzpusēju sadarbību, lai mazinātu pieprasījumu, kas veicina cilvēku, jo īpaši sieviešu un bērnu, jebkāda veida ekspluatāciju, kura noved pie cilvēku tirdzniecības." Savukārt 1979. gadā ANO Ģenerālās asamblejas pieņemtā konvencija par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW) 6. pantā dalībvalstīm uzliek par pienākumu veikt "visus attiecīgos pasākumus, arī likumdošanas pasākumus, lai izskaustu [..] sieviešu prostitūcijas izmantošanu". Eiropas mērogā 2005. gada 16. maija Eiropas Padomes Varšavas konvencija par cīņu pret cilvēku tirdzniecību aicina dalībvalstis veikt likumdošanas un cita veida pasākumus "lai apkarotu pieprasījumu, kas veicina personu, it īpaši – sieviešu un bērnu, visu veidu ekspluatēšanu, kas noved līdz tirdzniecībai" [1]. Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību 18. panta [2] 4. punkts nosaka: "[..] dalībvalstis apsver tādu pasākumu veikšanu, kas ir vajadzīgi, lai noteiktu, ka izmantot pakalpojumus [..], zinot, ka šo pakalpojumu sniedzējs ir upuris [..], ir noziedzīgs nodarījums." Tātad iepriekšminētie Latvijai saistošie starptautiskie un Eiropas tiesību akti prostitūcijas apkarošanas nolūkā sagatavo pamatu klientu atbildības atzīšanai un sodīšanai nacionālajā līmenī.

Klientu sodīšana kā efektīvākais veids cīņai ap prostitūciju

Prostitūcijas klients ir tas, kurš personai, kas nodarbojas ar prostitūciju, piedāvā atlīdzību par savas dzimumtieksmes apmierināšanu. Dažādās valstīs prostitūcijas klienta, ko var saukt pie atbildības par prostitūcijas izmantošanu, legālais jēdziens tiek paplašināts vai sašaurināts. Piemēram, Zviedrijā spēkā esošais likums par seksuālo pakalpojumu pirkšanas aizliegšanu atbildību attiecina uz jebkuru prostitūcijas klientu. Likums nosaka tam ne tikai naudas sodu, bet arī sešu mēnešu ilgu cietumsodu. Tāpat arī Norvēģijā prostitūcijas klientiem piemēro naudas sodu un brīvības atņemšanu. Taču Norvēģijā likums ir vēl striktāks nekā Zviedrijā, tas soda arī seksa tūrisma klientus, proti, prostitūcijas pakalpojumu izmantošanu citā valstī. Islandes likums papildus naudas sodam prostitūcijas klientam nosaka brīvības atņemšanu uz vienu gadu. Arī Īrija pievienojusies abolicionistu valstīm, tās likums atceļ kriminālatbildību par prostitūciju un aizliedz seksuālu pakalpojumu pirkšanu. Otrpus Atlantijas okeānam 2014. gada beigās Kanādā pieņemtais likums arī soda jebkāda seksuālā pakalpojuma pirkšanu. Saskaņā ar Kanādas likumu personas, kuras nodarbojas ar prostitūciju, ir seksuālās izmantošanas upuri, kas jāaizsargā. Šī likuma mērķis ir samazināt seksuālo pakalpojumu pieprasījumu, piemērojot sodus prostitūcijas klientiem, kā arī aizliegt seksuālo pakalpojumu pārdošanas reklāmu. Savukārt citās valstīs prostitūcijas klienta legālais jēdziens ir šaurāks. Piemēram, Somijas likums soda sankcijas attiecina tikai uz seksuālās izmantošanas un cilvēku tirdzniecības upuru klientiem. Arī Apvienotās Karalistes 2009. gada likums sauc pie atbildības tikai piespiedu prostitūcijas klientus. Taču, kā liecina nesen valstī veiktie pētījumi par šī likuma efektivitāti, ir grūti atšķirt personas, kas nodarbojas ar prostitūcijas piespiedu kārtā, no tām, kuras to dara brīvprātīgi. Tāpēc vairāku Eiropas valstu pieņemtie likumi soda nevis atsevišķas klientu kategorijas, bet gan jebkuru prostitūcijas klientu (iepriekšminētie Zviedrijas, Norvēģijas, Islandes, Īrijas un Kanādas piemēri). Prostitūcijas klientu sodīšanas kontekstā jo īpaši pieminams Francijas piemērs. Šī valsts, kas ir izgājusi cauri prostitūcijas legalizācijas un tās prohibicionisma sistēmai, patlaban turpina īstenot pirms vairākiem gadiem aizsākto abolicionisma politiku. Jau kopš 2002. gada Francijas krimināllikums noteica klientu sodīšanu par nepilngadīgo prostitūcijas izmantošanu. Pēc 2003. gada likuma pieņemšanas klienta kriminālatbildība iestājās arī par īpaši neaizsargātu personu prostitūcijas pakalpojumu izmantošanu. Šie kriminālpārkāpumi tiek sodīti ar 225-12-1 Kriminālkodeksa pantu, kurš paredz brīvības atņemšanu uz trijiem gadiem un 45000 eiro lielu naudas sodu. Tomēr, piemērojot soda sankcijas tikai nepilngadīgu prostitūtu un vismazāk aizsargāto prostitūtu klientiem, bija grūti pierādīt, ka klients zināja par prostitūtas nepilngadību un/vai par viņas īpašu ievainojamību. Tā rezultātā likums nebija efektīvs. Tāpēc pilnveidojumu rezultātā 2016. gada likums par cīņas pastiprināšanu pret prostitūcijas sistēmu un personu, kuras nodarbojas ar prostitūciju, atbalstu prostitūcijas izmantošanas pārkāpumus vispārina, attiecinot tos uz jebkuru prostitūcijas klientu. Šī likuma mērķis ir cīnīties ar prostitūcijas sistēmu, jēdziens, kas aptver ne tikai personas, kas nodarbojas ar prostitūciju, bet arī cilvēku tirdzniecību, sutenerismu, prostitūcijas klientus un sabiedrību kopumā. Saskaņā ar likumu seksuālā pakalpojuma pirkšanas fakts liecina par cilvēka ekspluatēšanu un par vardarbību, kas vērsta pret cilvēku, par šādu nodarījumu likums nosaka 1500 eiro lielu naudas sodu. Atkārtota pārkāpuma gadījumā klientam piemēro 3750 eiro lielu naudas sodu ar ierakstu sodāmības reģistrā.

Prostitūcija kā seksuālā ekspluatēšana cilvēku tirdzniecības un noziedzīgo tīklu globalizācijas kontekstā ir nopietns izaicinājums Eiropas valstīm. Tāpēc prostitūcijas apkarošanas pasākumu kopumā jāietver arī prostitūcijas klientu sodīšana. Ja prostitūcijas jēdziens netiks pārdefinēts ANO tiesisko instrumentu un Eiropas tiesību un politikas gaismā, un, ja šo jēdzienu turpināsim fokusēt tikai uz personām, kas nodarbojās ar prostitūciju, otrā plāna lomu atvēlot prostitūcijas klientiem un suteneriem, mēs turpināsim stagnēt prostitūcijas legalizācijas neefektīvajā sistēmā. Šādu stratēģiju izmanto tie, kas uzskata, ka prostitūcija ir pakalpojumu sniegšanas sistēma, nevis sociālā struktūra. Sabiedrībai jādod prostitūcijas un sutenerisma upuriem ticamu izvēles iespēju izkļūt, ja viņi to vēlas, no šādas vardarbības situācijas un uzsākt sociālo reinegrāciju un sev vēlamo dzīvesveidu. Jāakcentē atbalsta sniegšana upuriem – personām, kas nodarbojas ar prostitūciju. Prostitūcijas klientu sodīšana ir nevis pašmērķis, bet gan pieprasījuma samazināšanas līdzeklis, lai tā rezultātā samazinātu piedāvājumu.

[1] Varšavas konvencijas 6. pants: "Pasākumi, lai apkarotu pieprasījumu".

[2] Direktīvas 2011/36/ES 18. pants: "Preventīvie pasākumi".

Anna Mežavīna

Anna Mežavīna ir sociālā taisnīguma aizstāve, kas mīl dabu, grāmatas un ceļojumus. Dažreiz interesējas arī par jurisprudenci, astronomiju un lingvistiku.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0