Sabiedrība
16.05.2018

Prostitūcija – profesija vai seksuālā ekspluatēšana?

Komentē
0

Starptautiskās tiesības prostitūciju cieši saista ar cilvēku tirdzniecību un seksuālo ekspluatāciju. Tā 1949. gada Konvencijas par cīņu ar cilvēku tirdzniecību un prostitūcijas izmantošanu no trešo personu puses preambula noteic, ka "prostitūcija un ļaunums, kas to pavada, proti, cilvēku tirdzniecība prostitūcijas nolūkos, nav savienojami ar cilvēka godu un cieņu un rada draudus indivīda, ģimenes un sabiedrības labklājībai". Taču vai Konvencijas latviskajā tulkojumā nevajadzētu saglabāt tās oriģinālajā redakcijā esošu terminu "exploitation"? Proti, Konvencija par cīņu ar cilvēku tirdzniecību un citu personu prostitūcijas ekspluatēšanu. Šādi Konvencijā angļu un franču valodā lietotais juridiskais termins exploitation of the prostitution (ang.) un exploitation de la prostitution (fr.) latviski tiktu pārcelts tieši, nevis tulkots kā prostitūcijas izmantošana, aizstājot vārdu exploitation ar "izmantošanu". Jo, atšķirībā no jēdziena ekspluatēšana, ar kuru tiešā veidā asociē citu cilvēku ļaunprātīgu izmantošanu savā labā, latviešu valodā vārdam izmantošana, t.i., sava veida pakalpojuma sniegšana, ir daudz neitrālāka, tā teikt, draudzīgāka nozīme. Varbūt šis ir viens no iemesliem tam, ka mūsu sabiedrība prostitūciju asociē nevis ar seksuālo ekspluatēšanu un cilvēku tirdzniecību, bet gan ar sava veida personības izpausmi, kultūras īpatnību, tiesībām uz dažādību, brīvību rīkoties ar savu ķermeni vai saimnieciskās darbības veikšanu. Arī politiķiem, sabiedriskajām organizācijām un pētniekiem nav vienprātības par prostitūciju – vai tā ir nodarbošanās vai viens no seksuālās ekspluatēšanas veidiem? Taču jebkurā gadījumā prostitūcijas parādība tiek vērtēta no brīvprātības/ piespiedu, vardarbības, dzimumu vienlīdzības un cieņas aspekta.

Piespiedu vai brīvprātīgā prostitūcija

Saskaņā ar starptautisko un Eiropas tiesību aktiem viens no cilvēku tirdzniecības definīcijas elementiem ir piespiedu prostitūcija, kuras neatņemama sastāvdaļa ir ievainojamības faktors. Ievainojamība, kas var skart ne tikai sievietes, bet arī vīriešus, spiež nodarboties ar prostitūciju. Prakse liecina, ka cilvēks neiesaistītos prostitūcijā (netirgotos ar savu ķermeni), ja viņam būtu reāla alternatīva, risinājums nabadzībai vai nožēlojamai sociālai situācijai. Šādā kontekstā rodas jautājums, vai brīvprātīga nodarbošanās ar prostitūciju vispār var pastāvēt, ja cilvēkam ir reāla izvēle. Taču gan labprātīga seksuālo pakalpojumu sniegšana, gan piespiedu prostitūcija ir grūti pierādāma, tāpēc šāda klasificēšana nav būtiska. Prostitūcijas iedalīšana pēc brīvprātības/piespiedu principa ļauj vienīgi izvairīties no prostitūcijas iekļaušanas seksuālās ekspluatācijas sfērā: ja nodarbošanos ar prostitūciju uzskata par seksuālā pakalpojuma sniegšanu jeb seksuālo izmantošanu, tā nevar būt seksuāla ekspluatēšana, turpretī piespiedu nodarbošanās ar to ir seksuālās ekspluatēšanas fakts. Tāpēc prostitūcijas parādību asociē ar vardarbību, kas nav atdalāma no nedz piespiedu prostitūcijas, nedz arī no tā saucamās brīvprātīgās prostitūcijas.

Prostitūcija un vardarbība

1993. gada Deklarācijas par vardarbību pret sievietēm izskaušanu pirmais pants noteic: "ar terminu "vardarbība pret sievietēm" saprot jebkādu uz dzimumu balstītu vardarbības aktu, kas ir iemesls tam, ka rodas vai var rasties fizisks, seksuāls vai psiholoģisks kaitējums vai ciešanas sievietēm [..]". Savukārt 2011. gada Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas Konvencija) precizē: ""ar dzimumu saistīta vardarbība pret sievietēm" ir vardarbība, kas vērsta pret sievieti tāpēc, ka viņa ir sieviete, vai vardarbība, kura nesamērīgi skar sievietes". Tādējādi starptautiskie tiesību instrumenti sniedz definīciju vardarbībai pret sievieti.

Vairāki pētījumi liecina, ka personas, kuras nodarbojas ar prostitūciju, ir pakļautas lielākam vardarbības riskam, kas var novest līdz pat nāvei. Vardarbība un pazemojoša attieksme pret šādām personām tiek pausta ne tikai no suteneru un klientu puses, bet arī no policijas un tiesībsargājošo iestāžu puses. 2003. gadā amerikāņu pētnieki konstatējuši, ka toksikomānija un vardarbība ir galvenie prostitūtu nāves cēloņi. Tāpat pētījumi parādīja, ka gan ielu prostitūcija, gan prostitūcija bordeļos ir vienlīdz pakļauta vardarbībai.

Vairākas sieviešu tiesību aizstāvēšanas organizācijas, tostarp Eiropas Sieviešu lobijs, uzskata, ka jebkāds prostitūcijas veids ir dzimumā balstīta vardarbība pret sievieti. Arī Eiropas Parlaments (EP) savā 2011. gada 5. aprīļa rezolūcijā atbalsta šādu pieeju un pauž, ka prostitūcija ir verdzības veids, kas ir pretrunā ar dzimumu līdztiesību un cilvēka cieņu. Tāpat EP norāda uz pastāvošo saikni starp vardarbību pret sievietēm un prostitūciju, nepieļaujot domu par prostitūcijas pielīdzināšanu darbam. EP atzīst prostitūcijas problēmas nopietnību Eiropas Savienībā un pieprasa sniegt vairāk informācijas par saiknes pastāvēšanu starp dalībvalstu tiesisko regulējumu un prostitūcijas izplatību valstī. Savukārt Eiropas deputāti iestājas par Eiropu, brīvu no prostitūcijas, un 2013. gada 2. oktobrī šo aicinājumu ir parakstījušas 200 NVO.

Prostitūcija un dzimumu līdztiesība

Prostitūcija atspoguļo nabadzības feminizāciju. Sociālajā līmenī prostitūcija veicina dzimumu nevienlīdzību – pārsvarā tie ir vīrieši, klienti, kas izmanto sievietes. Šādā situācijā sievietes ir upures, dzīvojot pornogrāfijas un prostitūcijas banalizētajā sabiedrībā. Prostitūcija un cilvēku tirdzniecība seksuālās ekspluatēšanas nolūkā ir raksturīga sieviešu dzimumam – lielākoties tās ir sievietes un jaunietes, kas pārdod savu ķermeni ("brīvprātīgi" vai piespiedu kārtā) vīriešiem vai jauniešiem, kuri maksā par seksu. Prostitūcija tādējādi tiek uztverta kā vīrieša faktiski neierobežota pieejamība sievietes ķermenim un tās seksualitātei proporcionāli vīrieša finanšu iespēju līmenim. Taču līdztekus pārliecībai, ka seksuālā ekspluatēšana ir jāizskauž, doma par to, ka prostitūcija nevar tikt atzīta par likumīgu uzņēmējdarbību, gūst aizvien lielāku atbalstu valstu sabiedrībā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka prostitūcija ir pretrunā ar Eiropas Savienības pamattiesību hartu, kas cita starpā noteic dzimumu vienlīdzības principu.

Prostitūcija un cilvēka cieņa

Prostitūcija ir cilvēka cieņu aizskaroša darbība, jo cilvēka ķermenis nav tirdzniecības prece. Kā minēts Apvienoto Nāciju 1949. gada konvencijā, "prostitūcija nav savienojama ar cilvēka godu un cieņu". Katra cilvēka eksistencei ir vērtība, un tā ir jārespektē. Pat ja katram ir tiesības uz savu ķermeni, indivīdam jārīkojas, respektējot savu un cita cilvēka cieņu. Cilvēka cieņas respektēšana ir beznosacījuma, un tās neaizskaramībai ir augstākais spēks, kas ir primārāks par brīvo tirdzniecību un darba brīvību: cilvēka ķermenis nav nedz lieta, nedz prece, ko var nopirkt vai iznomāt. Nav pieļaujams, ka cilvēka ķermenis kļūst par tirdzniecības priekšmetu, komercpreci, kā tas ir prostitūcijas gadījumā. Tostarp labprātīgu ļaušanos jeb piekrišanu vardarbības aktam regulē un ierobežo starptautiskās un valstu tiesības. Tās ierobežo tiesības lemt pār savu ķermeni, ja runa ir, piemēram, par miesas bojājumu nodarīšanu un tiesiskiem piekrišanas kritērijiem.

Ņemot vērā prostitūciju raksturojošos elementus – vardarbība, dzimumu nevienlīdzība un cieņas aizskārums –, vairākas progresīvas valstis atzīst, ka prostitūcija ir seksuāla ekspluatēšana, nevis darbs seksa industrijā, banāla seksuālā izmantošana jeb vienkārši sekss par naudu. Šo valstu vidū ir Kanāda, Francija un Skandināvija, kur ar seksuālo ekspluatāciju saprot prostitūciju, sutenerismu, pornogrāfiju un kiberseksuālo vardarbību. Šajās valstīs tiek uzskatīts, ka jebkurai sabiedrībai, kas iestājas par tiesisko, politisko, ekonomisko un sociālo dzimumu vienlīdzību, nav pieņemama doma, ka sievietes, bērni un īpaši jaunietes kļūst par pērkamu, pārdodamu un seksuāli ekspluatētu patēriņa preci vīriešiem. Rīkoties citādi nozīmētu marginalizētai sieviešu dzimuma grupai liegt iespēju pilnībā izmantot cilvēka cieņas neaizskaramības garantijas, ko paredz starptautiskie cilvēktiesību instrumenti [1]. No iepriekš minētā varam secināt: neskatoties uz to, ka starptautiskie tiesību instrumenti terminus "seksuālā ekspluatēšana" un "prostitūcijas ekspluatēšana" eksplicīti nedefinē, prostitūcijas parādība atspoguļo seksuālo ekspluatāciju. Prostitūcija nav profesija.

[1] Ekberg, G. Best Practices for Prevention of Prostitution and Trafficking in Human Beings. Violence Against Women, vol. 10, n° 10, 2004.

Anna Mežavīna

Anna Mežavīna ir sociālā taisnīguma aizstāve, kas mīl dabu, grāmatas un ceļojumus. Dažreiz interesējas arī par jurisprudenci, astronomiju un lingvistiku.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0