Foto – Jānis Deinats, jrt.lv
 
Recenzija
20.09.2016

Profesors un vēderdejotājas

Komentē
5

Par Alvja Hermaņa izrādi "Pakļaušanās" Jaunajā Rīgas teātrī

Gaidot pirmizrādi Alvja Hermaņa iestudējumam "Pakļaušanās", kas tapis pēc mūsdienu franču rakstnieka Mišela Velbeka tāda paša nosaukuma romāna motīviem, protams, izlasīju grāmatu. Sākotnēji jutos vīlusies, jo prozas darbā vispirms pievērsu uzmanību tam, kas bija sajūsminājis citus lasītājus, – ironiskajam stilam, sardoniski zīmētajam franču intelektuāļa portretam, apgalvojumiem par Eiropas garīgo tukšumu kā galveno musulmanisma uzvaras cēloni šai kontinentā. "Pakļaušanās" struktūru veido 44 gadus vecā Sorbonas Universitātes filoloģijas profesora un mūsdienu Francijas, kas līdz zināmam brīdim tam pilnīgi vienaldzīga, visai skarba satikšanās 2022. gadā – romāna darbība notiek hipotētiskā nākotnē. Man nešķiet, ka vientuļais, no dzīves labprātīgi izolējies, visa un visu apnikušais Fransuā būtu novatorisks tēls franču literatūrā. Tiesa, no Žana Pola Sartra radītā atsvešinātā Antuāna Rokantēna (romāns "Nelabums", 1938) viņš mazliet atšķiras, bet ne principiāli. Pirmkārt, Fransuā nepārdzīvo, ka ir vientuļš, un, otrkārt, pretēji Rokantēnam, viņš intensīvi nododas seksam – gan ar savām studentēm, gan pērkamām sievietēm, turklāt mīl gari filozofēt par to slapjajām starpenēm, mazajiem caurumiņiem un sava locekļa necilajām spējām. Pret sabiedrību un laikabiedriem nīgru apnikumu jūt arī aristokrātiskais estēts Žans dez Esents (Vismansa romāns "Otrādi", 1896), kurš no eksistences mēģina paslēpties savā ārpilsētas mājas vientulībā, nododoties kontemplatīvām atcerēm un apcerēm. (Nez, kādēļ Velbeks, apcerot Fransuā disertāciju par Vismansu, pat nepiemin romānu "Otrādi", lai gan par dekadentu galdagrāmatu dēvētā sacerējuma varonis, kurš cita starpā iedvesmojis Oskaru Vaildu radīt Dorianu Greju, ir visai līdzīgs viņa paša radītajam 21. gadsimta profesoram.)

Mūsdienu Francijas un tās iespējamās nākotnes attēlojums Velbeka romānā zīmēts anekdotiskām krāsām. Vēlēšanās franču vadošā politiskā partija, lai nezaudētu piekļuvi varai, noslēdz vienošanos ar Musulmaņu brālību, kā rezultātā par Francijas prezidentu kļūst Mohameds ben Abess. (To uztvēru kā pliekanu paradoksu, jo kuram tad ir noslēpums politiķu varaskāre un tās vārdā slēgtie visbaisākie kompromisi – kā mūsdienās, tā simtiem un pat tūkstošiem gadu senā vēsturē, pret ko tā sauktais ierindas cilvēks neko nespēj iesākt.) Jaunais prezidents sāk reformēt valsti, vispirms pievēršoties izglītības sistēmai, no kuras tiek izdzītas sievietes, kā arī vīrieši pasniedzēji, kas nepieņem musulmanismu. Bet tiem, kas pieņem, tiek desmitkāršotas algas un ieprecinātas vairākas sievas. Padzīvojis pusgadu ar krietnu pensiju, Fransuā izdara izšķirošu izvēli, lai atgrieztos darbā.

Apstākļos, kad Eiropā, tostarp Francijā, kulminē bēgļu krīze, kad regulāri notiek asiņaini terorakti, kurus paraksta "Islāma valsts", kas sēj bailes un izmisumu, vai tēlot Musulmaņu brālību un tās reformas humoristiskā garā nav, mazākais, situācijas nopietnības nenovērtēšana? Nevēlēšanās, neprasme vai bailes iedziļināties notiekošajā, pašmērķīgi tiecoties pēc sensācijas. Vainu par Eiropas krīzi uzveļot vienīgi izkurtējušiem, bojā ejošajiem Rietumu intelektuāļiem. Šīs Velbeka un viņa fanu klišejas ir nomācošas, ja ne smieklīgas, atceroties, ka Osvalds Špenglers to pašu un gandrīz tieši tādiem pašiem vārdiem pravietoja savā "Vakareiropas norietā" jau pēc Pirmā pasaules kara. Cita starpā, vācu filozofs šai darbā, rakstot par kultūras tipu dzīvotspēju, kā vienīgos neapšaubāmi vitālos atzina sibīriešus (domāti krievi) un Tuvo Austrumu iedzīvotājus. Vai Velbeks savus prātojumus par musulmanismu tiešā ceļā nav pārņēmis no Špenglera?

Velbeka romāna fantastiskajā vīzijā francūžu pakļaušanās musulmaņu dzīves kārtībai un ideoloģijai, tostarp reliģijai, notiek labprātīgi, bez terora un varmācīga spiediena. Pakļaušanās šķietami notiek bez pakļaušanas, bez draudiem dzīvībai un bez principiālas sociālā un materiālā stāvokļa maiņas. Varbūt tieši tas ir šī romāna novatorisms? Jaunas, vēsturē vēl nebijušas pakļaušanas formas fiksējums? Upuru labprātīga raušanās atteikties no savas identitātes, šādas tādas, bet tomēr savas. Atteikšanās no sevis materiāla un seksuāla izdevīguma labad. Ja musulmanismu, kas Latvijā (pašlaik) nav aktuāls, aizstāj ar globalizācijas uzvarošo gājienu, kurš noceno jebkuras nacionālas vērtības, tostarp vēsturi, literatūru, mākslu, tai vietā sniedzot kosmopolītiskus sadzīviskos labumus, tad uzskatu, ka Velbeka romāns ir aktuāls arī Latvijā, pat ļoti. Viena no globalizācijas procesa iezīmēm ir arī tā, ka vairs nestrādā (jeb – "strādā" kaut kā pavisam citādi) pagātnes mantojums jeb artefakti. Šo parādību precīzi tvēris arī Velbeks, lai arī nav to izvirzījis teksta priekšplānā. Fransuā lasa un pārlasa Vismansa grāmatas, ceļo pa iemīļotā autora dzīvē svarīgiem maršrutiem, tostarp katoļu klosteri, kur savulaik tas guvis mierinājumu. Taču viņam neizdodas emocionāli aktualizēt, personiski pārdzīvot un piedzīvot Vismansa pieredzi, "atkārtot" to. Nedomāju, ka Fransuā kaut kādā ziņā te būtu vainīgs, jo ir "izkurtējis". Vienkārši tā ir. Kad augusta beigās Latvijas Televīzija rādīja pat ļoti labo filmu par Tautas fronti, es to skatījos kā aizkustinošu vēstījumu par "skaisto pagātni", kurai ar tagadni nav (gandrīz) nekāda sakara. Un sev pārmest patriotisku jūtu trūkumu nekādi nevaru...

"Pakļaušanās" Jaunajā Rīgas teātrī ir iestudēta tā, ka nav iespējams nepārprotami saprast, kāds ir radošā kolektīva un režisora viedoklis par iztirzātajām problēmām. Vismaz man tas neizdodas. Piebildīšu – runa nav par tēžveidīgu, plakātisku "skaidrību", kuras ne vienā vien vietā ir pat pārmērīgi daudz. Piemēram, otrā cēliena otrajā daļā, kur Ģirta Krūmiņa atveidotā bijušā drošības dienesta darbinieka Tanēra un viņa sievas Marī Fransuāzas – šai lomā Regīna Razuma – mājā notiek diskusija par politiku, darbība burtiski apstājas. Mājastēvs lasa tādu kā lekciju, kurā atkārtojas ne tikai fakti, bet pat vienas un tās pašas vārdkopas. Novēršot atkārtojumus un informatīvo rotēšanu ne tikai minētajā ainā, bet arī galvenā varoņa monologos, izrādi varētu ievērojami saīsināt, dabūjot nost pat stundu no tagadējām četrarpus, kuras, manuprāt, netiek attaisnotas, respektīvi, piepildītas ne mākslinieciski, ne jēdzieniski.

Režisors lielu uzmanību pievērsis Velbeka romānā rodamajai seksuālajai problemātikai, kas izrādē izvērsta un papildināta ar paša fantāzijas radītiem spēcīgiem tēliem, dažkārt atstājot iespaidu, ka patiesi viņu interesējusi tikai tā. Hermanis sabiedrību jau sen pieradinājis pie tā, ka viņa izteikumi par saviem iestudējumiem reti ņemami par pilnu, jo režisoram patīk uguņot ar spilgtiem, pašvērtīgiem izteicieniem. Taču šoreiz radioraidījumā "Kultūras rondo" Hermaņa paustais par laulāto pāru iespējamiem konfliktiem skatītāju zālē, kad vīriem tecēs siekalas (mans izteiciens), vērojot Austrumu deju studijas "Elmira" sniegtos vēderdeju priekšnesumus, man liekas uzmanības vērts kā apliecinājums manai izteiktajai hipotēzei. Katru no trim cēlieniem ievada un noslēdz vairāku (no vienas līdz desmit) puskailu, kā to pieprasa vēderdeju "žanrs", sieviešu dejas, skanot austrumnieciskai mūzikai. Sievietes – blondas, rudas un tumšmatainas – ritmiski kustina savu ķermeni un kautri pavedinoši uzsmaida kā zālei, tā dīvānā sēdošajam Daudziņa Fransuā. Ķermeņi ir gan slaidi, gan pat ļoti neslaidi, radot iespaidu par nomācošas sievišķības agresīvu masu, kas īpaši izceļas, kontrastējot ar kalsno galveno varoni. Un tādā kārtā izrādes konfliktu no Rietumu un Austrumu (reliģiju, ideoloģijas) sadursmes neviļus, bet neapšaubāmi pārnesot uz pretējo dzimumu konfliktu, kur vīrietis jūtas apdraudēts. Tā nu tas ir, kaut gan pieļauju, ka vēderdejas, kas ir atvasinājums no arābu harēmu priekšnesumiem (un – vai tiem ir kāds sakars ar islāmu?), režisoram apzinātā līmenī bija vien tā saucamā fiksā, bet neobligātā ideja komisma un uzbrūkošo Austrumu kolorīta radīšanai. Kaut gan – teorētiski jau nav izslēgts, ka režisors Rietumu un Austrumu konfliktu izsaka caur Rietumu un Austrumu kontrastējošo miesas apmēru konfliktu, dodot mājienu, ka Fransuā kā Rietumu vīrietis, kurš ne vienmēr veiksmīgi apmierina vienu sievieti, būs spiests pašapkaunoties un kapitulēt tik dāsna Austrumu piedāvājuma priekšā. Rodas arī neobligātas asociācijas ar Hermaņa iestudēto "Revidentu" (2002), kur Daudziņa Hļestakovu lenca un gribēja "dabūt" tauku mētelīšos ietērptās "dāmas" – Pilsētas priekšnieka sieva un meita. Netiešs, vien teātra interesentiem ("savējiem") aktuāls ir vēl kāds cits komisma avots seksualitātes tēmas atklāsmē. Daudziņam kā Fransuā, lūkojoties tieši zālē, šķietami vienaldzīgi nākas spriedelēt par sava "daikta" specifiku, kā arī izjūtām, kuras viņš piedzīvo, "drātējoties" dažādās pozās ar vienu vai vairākām maukām. Nevaronīgais varonis arī izģērbjas, lai, iebāzis roku apakšbiksēs, iedarbinātu savu mazo draugu. Kad to dara aktieris, kurš publiskajā telpā pazīstams kā krietnā, vīrišķīgā latvieša, neapšaubāmi uzticama vīra un tēva gluži vai simbols, kurš turklāt pieder pie latviešu aktieru intelektuālās elites, spriegums, kas veidojas starp mākslinieka personību un tēlu, pavisam noteikti ir paaugstināts un nervozus smieklus raisošs. Režisors uzliek vēl kādu ilustratīvu akcentu par seksa tēmu. Kad Fransuā šķirsta žurnālus, lai izvēlētos pievilcīgākos eskorta meiteņu pakalpojumus, pa sienu abpus dīvānam slīd video ar nedaudz groteskiem pornogrāfiskiem zīmējumiem, kur redzamas sievietes kairās pozās. Te nu režisors citē pats sevi, tādēļ, ja apspriežam paņēmienu kā tādu, tam pietrūkst svaiguma: izrādē "Ledus" (2005) publikai tika izdalīti albumi ar ļoti līdzīgiem zīmējumiem, aicinot tos šķirstīt paralēli spēles laukumā notiekošajai darbībai. Toties oriģināls un asprātīgs ir Inetas Sipunovas video ar gliemežu mīlas ainām, kas neilustrē, bet rada nepārprotamu cilvēku dzimumakta tēlu, kuram netrūkst pat vairāku naturālistiski precīzu sakritību-atbilstību.

Piekrītu Hermanim ("Kultūras rondo"), ka uz skatuves nevajag runāt vienīgi par to, kurš kuru dabū un kā, ka teātrī ir vieta arī nopietnākiem tematiem, par kuriem, piemēram, raksta Velbeks. Protams, izrādē skan teksti par Francijas politiku, Eiropas nākotnes izredzēm, musulmanismu, intelektuāļu deģenerāciju mūsdienu pasaulē. Un labi, ja cilvēki šos tekstus sadzirdēs, par tiem domās, diskutēs. Jāpiebilst gan divas lietas – pirmkārt, teātris, sniedzot ieskatu nopietnākajos tematos, šoreiz tos ir stipri notušējis ar izspilgtinātu seksa tematiku, un, otrkārt, teātrī nozīmīgāk par to, ko cilvēks dzird, ir tas, ko viņš redz. Ja vien netiek piedāvāta kāda īpaša teātra forma – politiskā izrāde vai verbatims, kā tas šoreiz nav noticis. Un tas, ko uz skatuves jaunajā izrādē var redzēt, ir stipri pieticīgi, izņemot jau minētās vēderdejotājas.

Skatuves centrā atrodas milzīgs, ar ķiršsarkanu samtu pārvilkts dīvāns, kurā ne tikai guļ vai sēž, vai onanē, bet burtiski dzīvo Daudziņa atveidotais galvenais varonis. Dīvāna detaļas – atzveltnes un matrača bloki – tiek arī izjauktas, kalpojot gan kā neesoša sieviete, ko iežmiegt starp ceļiem iztēlotā dzimumaktā, vai kā celtniecības materiāls, no kura uzbūvēt piramīdu – Melno Madonnu –, vai kā zeme, kurā ierakties kā alā, lai no visiem paslēptos. Lielāko izrādes daļu Daudziņa Fransuā ir izģērbts, viņam kājās vien apakšbikses. Nesapratu, kādu mērķi režisors iecerējis sasniegt ar aktiera atkailināšanu. Vienubrīd likās – tas tādēļ, ka aktieris nolūkā pret savu varoni panākt ironisku publikas attieksmi, dublēs slavenas skulptūras – tas bija tad, kad viņš apsēdās Rodēna "Domātāja" pozā. Taču vairāk analogas sakritības neuztvēru. Daudziņš, ieņurcījies dīvānā, locīja un mocīja savu ķermeni tādās kā nemierpilnās konvulsijās. Domāju – varbūt Fransuā gatavojas kafkiskām metamorfozēm, lai pārvērstos par vaboli vai kaut ko citu no dzīvnieku valsts, taču nekas tāds, ne arī citāds nenotika, neviļus radot iespaidu, ka pati loma, precīzāk, milzīgie informatīvā teksta blāķi, kas jānorunā, aktierim rada mokošas grūtības. Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka Fransuā lomā Vilis Daudziņš panāk arī jaunas radošas izpausmes. Viņu pazīstam kā spilgtu groteskas meistaru, kas tēlā smalki prot dozēt satīrisku pārspīlējumu, ironiju, tai skaitā – pašironiju, liriku. Taču visbiežāk viņš ir rūpīgi izstrādātas un artistiski atklātas maskas, ne tiešā pārdzīvojuma aktieris. Arī šoreiz lomas ironiskās vietas ir žilbinošas, bet tēlu bagātāku, daudznozīmīgāku dara tieši, nepastarpināti un nenoslēpti paustās emocijas – tās, piemēram, ir vientulības sāpes, kad Fransuā atstāj Janas Čivželes tēlotā Mirjama, tas ir vienlaikus apjukums un izmisums, kad viņa sirds neatsaucas lūgšanai pie Melnās Madonnas skulptūras. Tieši šie dzīvo jūtu paudumi atšķir Daudziņa Fransuā no Velbeka romāna varoņa, kura emociju pasaulē dzīvs, šķiet, patiesi vairs nav nekas. Šāds Daudziņa varonis ir tuvāks un pazīstamāks Latvijā, kas, salīdzinot ar Franciju, ir globalizācijas nesenāk skarta zeme.

2011. gadā Hermanis JRT iestudēja izrādi par cilvēku, kurš visu mūžu pavada, guļot uz dīvāna, neko citu ne gribēdams, ne varēdams. Oblomovam juta līdzi, par to kā par ideālās bezgribas nevainīgi lirisko varoni jūsmoja ne tikai režisors, bet arī skatītāji. "Pakļaušanās" ir it kā savdabīgs Neoblomovs jeb Oblomovs Nr. 2. Jo šī izrāde vēsta par cilvēku, kurš arī labprāt visu dzīvi pavadītu uz dīvāna, gan viens, gan, atšķirībā no Oblomova, kopā ar aktīvām sievietēm, kas apveltītas dažādām seksuālajām prasmēm. Taču Daudziņa Fransuā nebauda tik neapšaubāmu teātra un publikas mīlestību. Ir gluži otrādi – intervijās viņu režisors un arī daļa publikas dēvē par izvirtušās, bojāejai nolemtās Eiropas pseidointelektuāli. Ar šo faktu sastatījumu negrasos pārmest režisoram uzskatu nekonsekvenci, tikai pievērst uzmanību, ka labprātīgu izolēšanos no apkārtējās pasaules mākslinieks vairs ne tikai neuzskata par atdarināšanas cienīgu, bet vērtē pat kā bīstamu. Jautājumu par to, kādas konsekvences no šāda eskeipisma izriet un pie kā tas var novest, mūsdienu Latvijas situācijā uzskatu par ļoti aktuālu, ja ne drusku jau nokavētu. Un ļoti žēl, ka izrādes kopējā tēlainā struktūra šo tēmu balsta vāji, izkaisīdamās īsās distances jokos un atstādama milzīgo nastu tikai uz galvenās lomas tēlotāja pleciem, kurš vietām krampjaini, bet kopumā veiksmīgi to iznes cauri uzvedumam.

Par svarīgām pakāpēm, kas iezīmē Fransuā vientulību kā viņu apdraudošas briesmas, ko tas pats neapzinās, uztveramas viņa tikšanās ar dzīvē vairāk ieinteresētiem un politikā zinošākiem līdzcilvēkiem – Edgara Samīša pašpārliecināto "identitāristu" un Kaspara Znotiņa karjeristu Stīvu. Znotiņa netalantīgais (ja tic Fransuā) zinātnieks talantīgi un ātri iekārtojas jaunajā realitātē: aktieris radījis neatkārtojami komisku "līdēja" masku, kam piemīt artistiska pašvērtība.

Izrādes divas pašas būtiskākās ainas notiek finālā – tie ir Fransuā dialogi ar Andra Keiša atveidoto "musulmaniskās Sorbonas" rektoru Redigeru. Manuprāt, tā ir romāna ironiskā, bet izrādes – vienlaikus ironiskā un dramatiskā kulminācija. Islāmu pieņēmušais kristietis, augsta līmeņa funkcionārs – Keiša Redigers – absolūti nopietnā un draudzīgā intonācijā stāsta Fransuā par islāma radošo dabu un musulmanisma dzīvesveida pārākumu pretstatā kristietismam un t.s. eiropeismam. Skatītājam jāizvēlas – vai ticēt simpātiskā, publikas iemīļotā aktiera pārliecības pilnajai intonācijai, kurā nav ne ēnas no ironijas, vai savam veselajam saprātam. No šīs izvēles būs atkarīga arī izpratne par izrādes sniegtajiem gala secinājumiem. Man šis huligāniski absurdais teātra gājiens ļoti patīk, un Keiša nopietnā izturētība sajūsmina. Bet var jau būt, ka jums būs citādi un jūs steigsieties uz mošeju, lai pārietu islāmā, – šāds, ja tic Hermaņa vārdiem, ir bijis režisora mērķis, radot izrādi.

Vienādi vai otrādi – fināls attiecībā pret galveno varoni tomēr ir drūmu jausmu noēnots: viņam blakus uz dīvāna, vīrieti cieši ielencot, nosēžas septiņas sievietes melnu autu aizklātām sejām. Realitāte sniedz vairāk nekā rektora solījums profesoram pēc pāriešanas jaunajā ticībā ieprecināt tikai trīs. Musulmaņu ģimenē, atgādina rektors, vīram jāgarantē visām sievām vienādas iespējas. Vai seksuāli izsmeltais Fransuā to spēs?

Tēmas

Silvija Radzobe

Silvija Radzobe ir teātra zinātniece un Latvijas Universitātes Teātra un kino vēstures un teorijas katedras vadītāja, viena no vadošajām teātra kritiķēm Latvijā.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
5

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!