Teātris
01.02.2018

"Procesa" process

Komentē
1

Par Mārča Lāča izrādi "Process" Jaunajā Rīgas teātrī

Kritiskā un ironiskā vācu teātra reformatora, īslaicīga Franca Kafkas (1883–1924) laikabiedra Bertolta Brehta (1898–1956) privātajā bibliotēkā ir atrodams Kafkas romāna "Process" 1925. gada pirmizdevums, uz kura vāka virs nosaukuma un zem autora vārda grāmatas īpašnieks sev raksturīgajā stilā ar roku uzrakstījis arī savu autogrāfu – Franz Kafka bert brecht Der Prozess. Brehta attiecības ar Kafkas daiļradi ir atsevišķs stāsts, bet šī dokumentāli fiksētā, paradoksālā rotaļāšanās ar konkrētās grāmatas piederību/autorību ir simboliska. Diez vai ir daudz pagājušā un arī šī gadsimta intelektuāļu, kuri negribētu būt sarakstījuši paši savu "Procesu" vai vismaz nebūtu līdz nelabumam pazīstami ar kādu reālās dzīves "procesu" – bezsejainu un metafizisku sistēmu, kas iesūc un samaļ individuālu izvēli.

Tāpēc nepārsteidz, ka pirmā 2018. gada Jaunā Rīgas teātra iestudējuma programmiņu arī rotā dubultautorību piesakošs uzraksts: Francs Kafka / Mārcis Lācis PROCESS. Ambiciozi, bet loģiski – ķerties pie viena no Eiropas modernisma prozas atslēgas tekstiem ar teātra paņēmieniem ir jēga tad, ja tiešām ir, ko teikt. Ņemot vērā daudzos zināmos šī romāna interpretācijas virzienus (no vēsturiski reliģiskā līdz psihoanalītiski simboliskajam un atpakaļ), diez vai vajadzētu cerēt uz kādu kardināli novatorisku Kafkas lasījumu. Toties pilnīgi noteikti gribētos sagaidīt nepārprotami personisku, savu izrādes veidotāju stāstu. To, ko Guntis Berelis dēvē par "Procesa" "pārvarēšanu": "Īstenībā "Process" – līdzīgi kā vairums Kafkas darbu – ir reti garlaicīga lasāmviela. Nevaru iedomāties cilvēku, kas nesamelojot deklarētu, ka Kafka ir viņa mīļākais rakstnieks. Izciliem darbiem nav vajadzīgs, lai viņi patiktu. Viņiem pietiek ar spoguļošanos sevī. "Procesa" lasīšanu pareizāk būtu dēvēt par "Procesa" pārvarēšanu, taču, kad teksts būs iemājojis apziņā, to nedz ar mietu, nedz ar šņabi laukā nevarēs izdabūt. "Process" būs uzsācis lasītāja pārtapināšanas procesu." Diemžēl tieši to – subjektīvos iemeslus, kas neliek mieru, skrāpējas galvā un nepārvarami liek konkrētam māksliniekam stāstīt konkrēto stāstu tieši šeit un tagad, – JRT trīs stundas un četrdesmit minūtes garajā izrādē ieraudzīt ir visgrūtāk.

Režisors Mārcis Lācis vairākkārt intervijās teicis, ka par šo Kafkas darbu domājis jau sen. Un nevar noliegt, ka virkne kafkismu ir klātesoša arī iepriekšējos Lāča režijas darbos, kas lielākoties bijuši aizraujoši teatrāli piedzīvojumi un ļauj runāt par konsekventi lietotiem paņēmieniem.

Vispirms jau vēstījuma struktūras apzināta fragmentācija, kad izrādes pasaule tiek montēta no atsevišķiem nogriežņiem. Līdz šim Mārcis Lācis pārsvarā pats bijis savu izrāžu, apjomos visai nelielo tekstu autors vai vismaz līdzautors, bet arī Kafkas nepabeigtā romāna kompozīcija vismaz teorētiski ļauj visai brīvi rīkoties ar nodaļu/epizožu secību un izvērsumu. Tomēr "Procesa" dramatizējums, programmiņā nosaukts par paša režisora veidotu "skatuvisko adaptāciju", ir tik izplūdis un nefokusēts, ka izrādes ainas burtiski līp cita citai virsū. Arī romānā situācijām un vietām, kurās nokļūst tā arī neatšifrētajā tiesas procesā ierautais galvenais varonis Jozefs K, nav sevišķi daudz reālistiski saprotama pamatojuma, tomēr tas, kas ir atļauts prozas valodai, reti der dramaturģijai. Rezultātā izrāde virzās uz priekšu ļoti lēni, tikai daļēji attaisnojot pieteikto žanru "sirreāls detektīvs". Detektīvs tas noteikti nav (to, ka galvenajam varonim izglābties neizdosies, var nojaust ļoti ātri, par Kafku pat neko iepriekš nezinot), bet sirreālisms gan uzveduma pasaulē ir pat ļoti klātesošs.

Un te arī otrs Mārča Lāča režijas rokrasta un Kafkas estētikas satikšanās punkts. Vairākos iepriekšējos darbos režisors ļoti radoši izmantojis savu leļļu un objektu teātra aktiera pieredzi, radot absurdi sirreālu pasauli, kur atdzīvojas lietas un lelliskojas cilvēki. "Procesā" šis princips strādā tikai daļēji. Paša režisora un scenogrāfa Artūra Arņa radītā telpa ar daudzām dažāda izmēra atvilktnēm (kuras kā būtisku scenogrāfijas elementu Lācis izmantoja jau 2015. gada izrādē "Bārdas" "Dirty Deal Teatro") vienā un durvīm otrā spēles laukuma sienā ir gana daudznozīmīgs sistemātiskas birokrātijas un draudīgas, nezināmas ārpasaules tēls. Gan atvilktnes, gan durvis var atvērties negaidītās vietās, un no tām var izlīst, izlēkt, iznākt jebkas, metot uz sienām spocīgas ēnas (precīzs gaismu mākslinieka Laura Johansona darbs). Tomēr faktiski izrādē šīs atveres ir novietotas lielākoties cilvēkam sasniedzamā augstumā, tātad prognozējamas, un no tām parādās pārsvarā anonīmas būtnes maskās un vienādos uzvalkos. Maskas ir tik uzsvērti tiešas (cilvēki bez sejas), ka rada nevis biedējošu, bet ilustratīvu iespaidu. Pateicoties konkrētu aktieru koši radītiem tipāžiem, no nogurdinoši monotonā izrādes ritma izdodas izrauties tieši tad, kad masku nav. Piemēram, asprātīgi nospēlētas ir abas izrādes sievietes, kuru funkcija ir simbolizēt seksuālas lamatas – satriecošas kājas valdzinoši demonstrējošā Ingas Tropas Veļas mazgātāja un samaitātu hitlerjūgenda meiču atgādinošā Annas Neles Āboliņas Lēnija. Artistiski solonumuri ir Andra Keiša Advokāts – čerkstošs, mehānisks lellisasinssūcējs – un Reiņa Botera seksuāli atraisītais mākslinieks un stukačs Titorelli, kura vairākkārt Jozefam K uzdotais intīmi aicinošais jautājums: "Vai Jūs tiešām esat nevainīgs?" pilnīgi noteikti neattiecas uz juridisku nevainīgumu. Prātā paliek arī Klāva Meļļa sliekveidīgais kancelejas darbinieks, Ivara Krasta tramīgais Bloks un Ģirta Krūmiņa tikai ar balsi nospēlētais Garīdznieks.

Galvenajam varonim Jozefam K jau Kafkas romānā nav skaidras identitātes, viņam faktiski nav ne rakstura, ne biogrāfijas. Un tiesas process, kurā varonis tiek ierauts, neveido arī gluži romantisko opozīciju starp personību un pūli, jo Jozefs K pats ir tās sistēmas, kura viņu apēd, daļa un lielākoties tai pat sevišķi nepretojas. Līdz ar to jaunā aktiera Toma Veličko uzdevuma sarežģītību šajā lomā ir grūti pārvērtēt. Pats aktieris intervijā žurnālam "OK!" (februāris/2018) saka: viņš uztvēris Jozefu kā pašu Kafku, bet izrādes kopējā koncepcija gan šādu versiju nolasīt neļauj. Tiesa, arī citu skaidru režisora redzējumu, kas un kāds ir izrādes Jozefs K, nojaust ir grūti. Vizuāli Veličko varoni no pārējiem atšķir maskas trūkums (viņš nevienu brīdi nav kāds cits) un kostīmu mākslinieku MAREUNROLS dotais eleganti piegulošais, brūni samtainais uzvalks ar vesti (pretēji pārējo šķietami bezformīgajiem un bezkrāsainajiem uzvalkiem). Izrādes lielākajā daļā aktieris cienījami notur milzīgā prozas teksta apjoma domas līniju, bet īpašu empātiju pret savu varoni tomēr nerada.

Taču izrādes beigās pēkšņi viss notiek. Toma Veličko iekšējais jūtīgums finālā ir tik augsts un vienlaikus precīzs, ka izdodas panākt galveno – emocionālu līdzpārdzīvojumu. Pēkšņi kļūst skaidrs, ka šis Jozefs K ir tikai un vienīgi cilvēks. Parastais ikviens. Kuram ir izmisīgi bail no nāves, tomēr būtiski saglabāt vismaz kaut kādu cilvēcisku pašcieņu trula pārspēka priekšā. Un Toma Auniņa sliežu dunoņu atgādinošā fināla skaņu partitūra padara galvenā varoņa bezizejas stāvokli gluži fizioloģiski sajūtamu. Ja vien viss iepriekšējais "Procesa" process tikšanu līdz beigām nebūtu padarījis tik mokoši nogurdinošu…

Līga Ulberte

Līga Ulberte ikdienā stāsta par teātri un dramaturģiju Latvijas Kultūras akadēmijas studentiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1