Recenzija
11.02.2016

Primitīvisms Imanta Kalniņa stilā

Komentē
11

Par Liepājas Simfoniskā orķestra jubilejas koncertu

Komponistam Imantam Kalniņam 2016. gada 26. maijā aprit 75 gadi, un par šo svinību pirmo muzikālo notikumu kļuvis Liepājas Simfoniskā orķestra atskaņotais jubilejas koncerts. Precīzāk – trīs koncertu sērija, no kuriem pirmais izskanēja jaunuzceltajā Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars", otrais – Cēsu koncertzālē, bet trešais – Rēzeknē. Zīmīgi, ka neviens no turnejas koncertiem nenotika Rīgā kaut vai tādēļ, ka Latvijas galvaspilsētā joprojām nav simfoniskās mūzikas priekšnesumiem piemērotas koncertzāles, līdz ar to 30. janvārī nācās vien ieplānot braucienu uz Cēsīm. Ziņa par komponista jubilejas koncertu patiešām ieinteresēja, jo programmā tika iekļauti Imanta Kalniņa jaundarbi – simfoniska miniatūra "Santakrusa", koncerts obojai un orķestrim un Septītā simfonija. Nudien intriģējošs pieteikums, ja ņem vērā to, ka obojas koncerta pirmatskaņojumu periodiski solīja jau pirms vairākiem gadiem, bet starp Sesto un Septīto simfoniju pagājuši veseli piecpadsmit gadi. Tātad – jubilejas koncerts kļūtu par apliecinājumu tam, ka Imants Kalniņš, kura radoši visaktīvākais laiks, kā zināms, bija pagājušā gadsimta 60.–80. gados, joprojām raksta mūziku, turklāt lielas simfoniskās formas. Liepājā, Cēsīs un Rēzeknē publika tad nu arī beidzot saņēma visus ilgi gaidītos jaundarbus. Uzreiz bez liekiem aplinkiem jāteic, ka šoreiz apstiprinājās vispesimistiskākās aizdomas – šis ir viens no tiem retajiem un bēdīgajiem gadījumiem, kad par mākslinieciskām vērtībām runāt nevar, koncerta norisi uztverot vienīgi kā estētiska rakstura fenomenu. Protams, to visu apcerēt ir visnotaļ interesanti, jāšaubās tikai, vai pašam komponistam no tā būs kāds labums.

Pret koncerta sākumu gan nekādu principiālu iebildumu nebija – it īpaši tad, ja atceras, ka simfoniskā miniatūra "Santakrusa" balstīta 2007. gadā uzvestās teātra izrādes mūzikas tematiskajā materiālā, tagad, 2016. gadā, piedāvājot liriska un nostalģiska rakstura opusu. Šis skaņdarbs ne ar ko nepārsteidza, taču gluži labi ļāva uztvert mūzikas melodisko trāpīgumu un emocionālo iezīmīgumu, ko Māra Sirmā vadītais orķestris arī pienācīgi atainoja. Problēmas sākās ar pirmo no lielas formas darbiem. Vispirms uzmanību pievērsa jau fakts, ka koncertprogrammā nebija pieminēts, ar kādu gadu tieši datējams koncerts obojai un orķestrim un Septītā simfonija, liekot izvirzīt hipotēzi, ka patiesībā abas partitūras, tieši tāpat kā teiksmainā opera "Matīss, kausu bajārs", tapušas labu laiku pirms 2016. gada, vienīgi neviens solists un diriģents tās nav vēlējies atskaņot. Ļoti iespējams, ka tā arī bija, jo, neraugoties uz obojista Pētera Endzeļa pašaizliedzīgo veikumu, Imanta Kalniņa koncerts obojai un orķestrim saucams par bezcerīgu. Formāli viss atbilda instrumentālā koncerta žanra kritērijiem: izvērsts trijdaļīgs cikls ar liela simfoniskā orķestra dalību un solista partiju centrā, pirmā daļa – "Allegro moderato", tradicionālā lēnā daļa – "Tranquillo", fināls – "Presto". Nu labi, realitātē trešā daļa bija mērenā "Allegretto" tempā, bet pieņemsim, ka tas ir sīkums. Problēma tā, ka šajā darbā absolūti iztrūka satura piepildījuma, intelektuāli saistošu, emocionāli izteiksmīgu, mākslinieciski rosinošu tēlu, ideju un intonāciju vietā stājoties ilustratīvam primitīvismam. Visas melodiskās līnijas bija vienmuļas, harmoniskās struktūras – tik vienkāršas, cik vien iespējams. Tāda pati orķestrācija, trūcīgo tematismu shematiski pārliekot stīgu instrumentiem, koka pūšaminstrumentiem un metāla pūšaminstrumentiem (realitātē – tikai mežragiem, jo trompetēm un tromboniem autors atvēlēja vienīgi dekoratīvu funkciju, tikpat garlaicīgu lomu piešķirot sitaminstrumentiem). Par muzikālo motīvu savstarpējiem savijumiem un kontrastiem nebija ne runas. Tieši tāpat kā par neīstenoto solista dialogu ar orķestri, jo, pirmkārt, solopartija no orķestra iedzīvinātā skaņuraksta ne ar ko neatšķīrās, otrkārt, obojistam šajā skaņdarbā bija jāspēlē gandrīz nepārtraukti – arī tad, kad priekšplānā izvirzījās orķestra intonatīvais materiāls, obojas burbuļošana un vidžināšana turpinājās.

Jāteic, ka arī Liepājas Simfoniskā orķestra veikumu ne tuvu nevarēja uztvert kā ideālu – tie paši mežragi ik pa laikam spēlēja kļūdaini, un arī vijoles dažbrīd muzicēja intonatīvi neprecīzi –, taču, pat ja Mārim Sirmajam būtu izdevies sasniegt visskaidrāko un saliedētāko priekšnesuma līmeni, diriģents un orķestris tikpat nespētu nākt klajā ar aizraujošu emocionālo vēstījumu un dramaturģisko arhitektoniku, jo to Imanta Kalniņa skaņdarbā gluži vienkārši nebija. Līdz ar to atskaņojuma gaitā atlika vien koncentrēties uz Pētera Endzeļa spēli, pārliecinoties par obojista uzstāšanās muzikālo plastiskumu, stabilitāti un tembru dažādību un nožēlojot to, ka tieši viņš uzņēmies nepateicīgo uzdevumu iedvest dzīvību raksturā pliekaniem un nabadzīgiem tēliem. Arī tad, ja solista lomu uzņemtos kāds pasaulslavens interprets – nu, kaut vai Heincs Holligers –, viņš neko īpaši vairāk izdarīt nevarētu.

Jau Imanta Kalniņa Sestā simfonija 2001. gadā tika raksturota kā radoša neveiksme – plakātiska, sentimentāla un monotona. Ņemot vērā to, ka mūzikā iespējami visādi pārsteigumi, līdz šim saglabāju naivas cerības, ka varbūt Septītā simfonija vairāk līdzināsies, piemēram, Piektajai vai Trešajai. Nekā – izrādās, ka par Septīto simfoniju vēl sliktāks ir tikai viens Imanta Kalniņa lielas formas darbs. Koncerts obojai un orķestrim.

Jaunradītajā simfonijā vismaz bija kaut cik saistošs fināls – lai arī te dzirdamā tango un bolero ritmu un intonāciju sintēze komponista daiļrades kontekstā nav nekas oriģināls, tā vismaz ļāva identificēties ar kaut ko intriģējošu un daudznozīmīgu, un pašās beigās tomēr parādījās arī kāds spilgtāks un iezīmīgāks motīvs. Visas pārējās simfonijas daļas diemžēl raksturojamas kā bezdievīgi sliktas. Un iemesli šādai atziņai ir līdzīgi kā iepriekš. Ja reiz komponists simfoniju rakstījis nevis kā eksperimentālas ievirzes darbu, bet gan kā klasisku četrdaļu ciklu, tad arī klausītājam būtu visas cerības sagaidīt to, kas skaņdarbu ar nosaukumu "simfonija" no bezformīgi abstrakta lielai visdažādāko atskaņotāju kopai adresēta sacerējuma patiešām padara par simfoniju – daudzdimensionālu māksliniecisko dramaturģiju ar spriegiem tematiskā materiāla kontrastiem, raksturu pretstatījumiem un mūzikas saturā ietvertās komponista radošās domas metamorfozēm. Imanta Kalniņa Septītā simfonija raisīja pavisam pretēju priekšstatu – par vienmuļu un izstieptu stāstu, kurā nenotiek itin nekas, atšķiras tikai temps – ātrāks vai lēnāks – un dinamika – skaļāka vai klusāka, bet viss pārējais izteikts liekvārdīgos atkārtojumos vai pompozās deklarācijās. Visas Septītās simfonijas epizodes ar truliem un banāliem maršiem – tā taču nebija parodija par Šostakoviča Septīto? Varbūt Imants Kalniņš ar to pauda kādu sasodīti dziļu ideju, kuru nebiju spējīgs adekvāti uztvert? Visticamāk tomēr, ka savu Septīto simfoniju autors bija rakstījis visdziļākajā nopietnībā, bez kāda ironiska zemteksta, un rezultāts viscaur vērojamās kompozicionālās neprofesionalitātes dēļ (primitīvā instrumentācija, kur visi visu spēlē unisonā, vēl būtu mazākā bēda) sanācis traģikomisks. Un, iespējams, pats galvenais – var jau runāt par Imanta Kalniņa īpašo un neatkārtojamo rokrakstu, kas nosaka ne tikai viņa dziesmu, bet arī simfonisko partitūru specifiku, taču tādā gadījumā šī rokraksta neatņemama iezīme ir mūzikas melodiskā intensitāte, tieši melodiskais valdzinājums. Bet, ja visa obojas koncerta un simfonijas laikā neparādās neviena atmiņā paliekoša tēma, neviena izteiksmīga intonācija, tad jājautā – vai tā vispār ir Imanta Kalniņa mūzika?

Beigās atkal jāpiebilst – lai arī Septītās simfonijas lasījums nebija veiksmīgākais Māra Sirmā sadarbības piemērs ar Liepājas Simfonisko orķestri (vēlreiz retorisks jautājums – kādēļ pie diriģenta pults nestājās orķestra mākslinieciskais vadītājs Atvars Lakstīgala?) un starp orķestra grupām brīžiem pietrūka intonatīvi un tembrāli saskaņota dialoga, šis priekšnesums kopumā nepavisam nebija sliktāks par daudzām citām Liepājas Simfoniskā orķestra interpretācijām, un iespaidu par koncertā iepazītās mūzikas kvalitātēm principiāli nemainītu pat vismeistarīgākais orķestris un simfonisku darbu atskaņojumos vistrenētākais diriģents. Starp citu, tas nav tikai tīri hipotētisks pieņēmums, jo Imanta Kalniņa izcilākie darbi pelnījuši, lai tos interpretē tieši mūzikas pasaulē visredzamākie vārdi – tas attiecas gan uz Trešo un Ceturto simfoniju, gan operu "Spēlēju, dancoju", gan oratoriju "Dzejnieks un nāra", gan virkni kora dziesmu –, taču realitātē, protams, gandrīz visi šie skaņdarbi palikuši iesprostoti lokālos mērogos tradicionālo nelaimju – finansējuma, motivācijas un nacionālās pašapziņas trūkuma – dēļ. 30. janvāra koncerta kontekstā problēmas gan varētu rasties arī no kāda cita skatpunkta. Tagad, kad jau pirms ilgāka laika ir ieskaņotas visas Jāņa Ivanova simfonijas – kopskaitā divdesmit viena –, kādā brīdī neizbēgami pienāks kārta arī visām simfonijām, ko radījis Ādolfs Skulte, Tālivaldis Ķeniņš, Romualds Grīnblats, Artūrs Grīnups, Romualds Kalsons – un Imants Kalniņš. Ja reiz Imanta Kalniņa Ceturto simfoniju ir spēlējis gan Singapūras, gan Detroitas simfoniskais orķestris, tad jādomā, ka šiem un daudziem citiem mūziķiem nebūtu nekāds pārsteigums kādu dienu uz orķestra pultīm ieraudzīt arī Piektās vai Trešās simfonijas partitūru – bet to gan es gribētu redzēt, kā Bostonas Simfoniskā orķestra mākslinieki reaģētu mēģinājumā, kurā Andris Nelsons liktu viņiem priekšā Kalniņa Septīto. Lai nu kā – jācer, ka pilns Imanta Kalniņa simfoniju cikls patiešām kādreiz tiks ieskaņots, kaut vai tikai kultūrvēsturisku motīvu dēļ, un ka šīm partitūrām nekad, nekad mūžā vairs nepievienosies ne Astotā, ne Devītā.   

Armands Znotiņš

Armands Znotiņš ir mūzikas un kultūras kritiķis, Normunda Naumaņa balvas 2017. gada nominants. Apmeklē koncertus un raksta par tiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
11

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!