Sabiedrība
30.05.2014

Priecīgu devēju Dievs mīl

Komentē
4

Dāvā gaismu, tad tumsa izklīdīs pati no sevis.

Roterdamas Erasms

Labdarība, filantropija, mecenātisms ir vārdi, kas publiskajā retorikā aktualizējās pēc attīstītā sociālisma sabrukuma, jo tur, kur visi vienlīdz laimīgi un plānveidīgi nodrošināti, nekas tāds nav nepieciešams. Pietika pāris reižu gadā organizētā gājienā nolikt ziedus pie vadoņa kājām, ar to tad visa ziedošana bija galā. Tomēr neba tādēļ nezinājām, kā dalīties un savējiem palīdzēt. Tātad šāds fenomens ir daudz noturīgāks par sociālām un politiskām struktūrām. Ja jau valsts galvenā dokumenta preambulā grasāmies rakstīt, ka "latviešu tautas dzīvesziņa un kristīgās vērtības ir būtiski veidojušas mūsu identitāti, ka sabiedrības pamatvērtības ir brīvība, godīgums, taisnīgums, solidaritāte", man ir interesanti padomāt, kā kristietības un to iespaidojušie teksti atspoguļo šo solidaritāti.

"Vecajā Derībā" Pirmajā Mozus grāmatā jeb "Iesākumā" aprakstīts slavenais Jēkaba sapnis[1], pēc kura uzmodies Jēkabs apsola Dievam desmito daļu no visa, ko Dievs viņam piešķirs. Šajā ziņā Bībeles stāsti fascinē savā godīgumā. Jēkabs gan ir nobijies pats sava sapņa varenības, atzīst, ka aizmidzis baisā vietā, bet, ja nu reiz tā apstākļi sagadījušies, cenšas vienoties par labākajiem nosacījumiem abām pusēm. Ar šo vienošanos pirms kādiem četriem tūkstošiem gadu jūdaisma kultūrā sākās centieni izzināt, kādi ir cilvēku pienākumi un kas par to pildīšanu pienākas pašiem, lai dzīve kopienā būtu daudzmaz jēdzīga. Visa Trešā Mozus grāmata jeb "Levīti" veltīta sociālās dzīves noteikumu vissmalkākajām niansēm, bet 19. nodaļā atrodami teksti, no kuriem veidoti mums zināmie desmit baušļi. Noteikumi attiecībā uz upurēšanu būtībā ir ļoti detalizēti izstrādāta pārtikas nodrošinājuma programma, turklāt tajā paredzēta arī zināma daļa svešiniekiem. Turpmākajās tūkstošgadēs šie likumi kalpo par pārdomu pamatu ārkārtīgi interesantajai rabīniskajai literatūrai.

Pasaule turas uz trim lietām: likumu, kalpošanu un žēlsirdību kā paradumu – tā apmēram 300 – 200 gadus pirms Kristus mācīja Augstais priesteris Simons Taisnīgais, turpmākos gadsimtos bagātīgi komentētās "Tēvu ētikas" vai "Tēvu Pamatprincipu" (Pirkei Avot)[2] 2. mišnā. Minētā palīdzība sniedzama ikvienam, piederīgi vajadzībai un atbilstoši iespējai, paredzot žēlsirdību izrādīt ne tikai kopienas nabagiem un vienīgi materiālā atbalstā. Izrādi laipnību ikvienam, cieni citus un sevi, saglabā pazemību un meklē mieru; tomēr jau šajā traktātā iezīmējas tā problemātika, kuru turpmākajos gadsimtos rabīni plaši apcerēs, lai vadītu un stiprinātu savas tautas kopību. Saskaņā ar ebreju likumiem augstākā žēlsirdība ir tā, kuras rezultātā cilvēks iegūst patstāvību un ar laiku, izmantojot sniegtās iespējas, spēj tikt galā ar savu dzīvi. Par vienu rabīni ir vienisprātis – zemākais ziedošanas līmenis ir tad, ja ziedo bez prieka. Tradīcija nosaka divus labdarības principus, ar vienu vēršoties pie trūcīgajiem, ar otru – pie bagātajiem, un ieteikumi abām pusēm ir pretrunu pilni.

Trūcīgo pienākums ir pārbaudīt jebkuru iespēju, kas varētu viņus atgriezt "darba tirgū". Tekstos visvairāk uzteikti tie, kuri cīnījušies saviem spēkiem līdz pēdējai iespējai. 12. gs. izcilais rabīns Mozus Maimonids mācīja, ka ilgstoša palīdzības sniegšana veicina personības degradāciju, tādēļ ietiecams palīdzēt sameklēt kādu darbu, neklausoties aizbildinājumos, ka piedāvātais nav lūdzēja spēju cienīgs[3]. Ebreju tradīcija nosoda krāpniecību ar ziedojumiem divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tā ir zagšana, tātad – baušļa pārkāpums, un otrkārt – tā attur no ziedošanas, nocietinot sirdis. Vienlaikus iespējamība, ka lūdzējs krāpjas, neder par attaisnojumu neziedošanai, bet blēdīgie tiek brīdināti, ka var piedzīvot tieši to ligu, kuru paši sev par aizbildinājumu piesaukuši. Slimniekiem, veciem ļaudīm, jebkuram nespējniekam ir pienākums lūgt palīdzību, jo, to nedarot, viņi vainojami sevis iznīcināšanā. Arī tam, kurš redzējis labākus laikus, bet, situācijai mainoties, nespēj vairs dienišķo maizi nodrošināt, godīgi jāatzīstas un jāpieņem palīdzība, citādi viņš mirs nevis bada, bet lepnības dēļ. Lai palīdzību saņemošie nezaudētu pašcieņu, rabīni izdeva likumu, kurš noteica, ka arī tiem, kuri saņem žēlastības maizi, ir jāpalīdz citiem lūdzējiem. Savukārt veiksmīgākajiem kopienas ļaudīm jāievēro atsaucības pienākums. "[Ja bagāts saka trūcīgajam]: Kāpēc tu neej meklēt darbu un nepelni dienišķo maizi? Skat, kas par kājām! Skat, kāds vēders! Skat, kādi muskuļi!, tad Esošais, lai slavēts viņa vārds, sacīs bagātajam: Vai tad tev vēl nepietiek, jo pats viņam neko neiedevi? Tu vēl arī skaud to, ko viņam esmu devis Es?"[4]

Rabīni neļaujas negatīvai kritikai attiecībā uz lūdzēju. Ubagošana nav uzteicama, bet atteikums ir pielīdzināms elkdievībai. Par šo grūti tveramo skopuma un elkdievības mijiedarbi mūsdienu izcilais rabīns Adins Štainzalcs saka, ka cilvēks, kurš apzinās, ka viss, kas viņam pieder, nāk no Dieva, lūdzējam neatteiks. Ja atteiks – tātad uzskata, ka visu ieguvis, pateicoties saviem spēkiem un gudrībai, un tas jau ir elkdievības paveids. Uz jautājumu, vai kultūras, zinātnisko, reliģisko projektu realizācijai lūgtā nauda neliek zināmā mērā zemoties devēja priekšā, viņš saka, ka tas ir normāli – slaucot govi, nākas klanīties[5]. Rabīnu literatūrā labdarība ir cieši saistīta ar pateicību tiem, kuriem tā pienākas, un pazemību Esošā priekšā. Tādēļ ziedojumu vākšana sinagogā žēlastības darbiem ir ikdienas dievkalpojumu daļa. Šāda regularitāte veido ieradumu, tāpēc bērniem piektdienās pirms sabata dievkalpojuma vecāki iedod naudu žēlastības darbam nolūkā izaudzināt dāsnu cilvēku.

Rabīni ilgstoši diskutējuši par trūkumcietēju ciešanām. Vai tad tās nav Dieva ziņā? Nav vienprātības par trūkumu kā iespējamo sodu, bet vienprātīgi apliecināts, ka ikviens ir Dieva bērns, tādēļ pelnījis cieņas pilnu attieksmi. Trūkums uztverts kā neizbēgams ļaunums, kas nekad neizzudīs, tādēļ atvēlēt nepieciešamo savam brālim ir pienākums. Tā jāuztver kā lūdzēja radīta iespēja izpildīt bauslību, un der paturēt prātā, ka svētība jeb veiksme var novērsties, un tā arī notiks, ja Dieva uzticētās dāvanas netiks lietderīgi izmantotas. Nekā nosodāma nav domā, ka devējs ar savu darbību ne tikai pats tiks debesīs, bet arī viņa bērnu dzīve būs veiksmīga. Par cilvēka egoismu pieņemts runāt bez liekām ilūzijām, tādēļ par īpašu labestības un cilvēkmīlestības pilnu rīcību uzskatāma vientuļa cilvēka apbedīšana, jo tad nav nekādu cerību, ka žēlastības saņēmējs atdarīs ar labu. Babilonas Talmuda 9. nodaļa, kurā aplūkoti īpašumu un mantošanas likumi, māca, ka labdarības paradums pielīdzināms visu citu baušļu summai un labākais veids ir to darīt slepeni, jo tāds cilvēks ir diženāks par Mozu[6].

Desmit procentu ziedojums no ienākumiem vēl aizvien ir spēkā, tomēr noteikts, ka, vēloties ziedot vairāk kādu iemeslu dēļ, summa nedrīkst pārsniegt ienākumu piekto daļu, lai pats ziedotājs savas neapdomības rezultātā nenokļūtu lūdzēju rindās. Jūdaismā nabadzība nav nosodāma, bet noteikti arī ne cildināma. Ebreju likumi bagātību, kas nākusi godīgā darbā un pelnīta tīrām rokām, uzskata par svētību, kas uzticēta, lai daloties to nestu tālāk.

Laikam ejot, labdarības apcerēšana sāk zaudēt savu lietišķo darījumu izteiksmi. 19. gs. rabīns Israēls Salanters saka: "Cilvēkam vairāk jānodarbojas ar garīgiem jautājumiem nekā materiāliem, bet otra cilvēka materiālajai labklājībai jābūt mūsu svarīgākajai garīgajai problēmai."[7] Jāteic, ka sava daļa lietišķuma ir arī šajā viedoklī.

Apmēram pirms diviem tūkstošiem gadu šajā tradīcijā augušais Jēzus no Nācaretes gana bargi izteicies par šo likumu realizāciju Israēla dzīvē. Visos četros evaņģēlijos sīvākie vārdi veltīti tieši tiem, kuri likumus interpretējuši, papildinājuši, skaidrojuši un kuru amata pienākums būtu palīdzēt tautai tos realizēt savā ikdienā. Kad šīs jomas speciālisti cenšas sarunas virzīt debašu formātā, Jēzus vienmēr izvairās no garām diskusijām, aprādot, ka paši taču saprot, kāds ir likuma kodols, viss pārējais tikai uzmanības novēršana un liekulība. Attiecībā uz labdarību un žēlastības dāvanu došanu viņš ir kodolīgs un nepārprotami iesaka dalīties bez savstarpēju darījumu un izdevīguma kalkulēšanas. "..kad tu dari žēlastības darbus, lai tava kreisā roka nezina, ko labā dara, ka tavs žēlsirdības darbs paliek apslēpts."[8] Tas arī ir viss, kas viņam par to sakāms, jo "kas mani iecēlis par tiesnesi vai mantas dalītāju? (..) Pat pārpilnībā cilvēks nedzīvo no tā, ka viņam daudz kas pieder"[9].

Pirmo kristiešu kopienu veidošanās process gan prasīja gluži praktiskus risinājumus. Ja Apustuļu darbu sākumā lasām, ka pirmkristieši "bija viena sirds un dvēsele (..) un viss viņiem bija kopīgs (..) – viņu vidū nebija trūkumcietēju"[10], tad visai drīz šī idille beidzas, jo vārdā saukta pirmā ģimene, kura daļu no pārdotā īpašuma vērtības slepeni patur sev. Pētera pārmetums gan nav par to, ka paturējuši, bet par melošanu. Visas šīs ņemšanās bēdīgākais rezultāts ir bailes, kas nu parādās jaunās kopienas ļaužu attiecībās. Turpmākos gadus plašumā vēršas misionārisms, ceļojumi prasa līdzekļus, atsākas ziedojumu vākšana to jaundibināto draudžu vajadzībām, kuras Pāvils ir dibinājis plašā reģionā. Tiesa gan, Pāvils kā amatnieks savām vajadzībām līdzekļus pelnīja ar telšu taisīšanu, nevis sludināšanu. Visos kristiešu vajāšanas gados palīdzēšana ticības biedriem ir norma, kuru Jaunās Derības epistolārā daļa īpaši neuzsver. "Katrs lai dod tā, kā iesaka sirds, nevis ar sarūgtinājumu vai piespiedu kārtā: priecīgu devēju Dievs mīl."[11] Dažās Pāvila vēstulēs vienkārši dota atskaite par to, kuras draudzes un kādā nolūkā ir vākušas ziedojumus, un paskaidrots, kā tie tiks nogādāti saņēmējiem.

Attīstoties kristīgajai teoloģijai, trīs teoloģiskie tikumi – ticība, cerība, mīlestība – cilvēka atbrīvošanas kontekstā ir kopēji visām baznīcām. Saskaņā ar Pāvila rakstīto Pirmās vēstules Korintiešiem 13. nodaļā augstākais no šiem tikumiem ir mīlestība. Šo grieķu vārdu agape tulkotāji laika gaitā ir centušies tulkot pietuvināti laika garam. Piemēram, līdz pat 17. gs. Bībeles tulkojumos angļu valodā lietots vārds love, bet ietekmīgajā King James Bible (1611) agape tulkots kā charity – labdarība, žēlsirdība, nevis mīlestība. Asociatīvi un emocionāli šiem vārdiem ir gluži atšķirīga ietekme. Protestantiskā teoloģija ilgus gadus uzsvēra tieši labdarības nozīmi, papildinot šī tikuma nozīmi ar aprakstiem, kas atbilstu vārdiem "filantropija" un "ziedošana" un pietuvina to sadzīviski realizējamam principam, nevis altruistiskam dievišķas mīlestības konceptam. Tiesa, 20. gs. angļu tulkojumos atkal atgriežas vārds love.

Katoļu baznīcas katehismā vēl iekļauti četri kardinālie tikumi, tomēr dāsnums, dalīšanās, labdarība, žēlsirdība nav izdalāmi kā atsevišķs tikums. Kopējais labums minēts kā taisnīguma komponents: "Taisnīgums ir morāls tikums, ko raksturo pastāvīga un noturīga griba atdot pienākošos daļu Dievam un tuvākajam. Taisnīgumu attiecībā uz Dievu sauc par "reliģijas tikumu". Taisnīgums uz cilvēku liek cienīt ikvienas personas tiesības un cilvēku savstarpējās attiecībās ieviest harmoniju, kas veicina taisnīgu attieksmi pret visiem cilvēkiem un attiecībā uz kopējo labumu. Taisnīgs cilvēks, kā tas bieži minēts Svētajos Rakstos, izceļas ar ieradumu domāt nekļūdīgi un rīkoties taisnīgi pret tuvāko. "Nedari netaisnību tiesā – neiztopi nabagam, nedod priekšroku dižajam, bet tiesā savus tuvākos taisnīgi!" (3 Moz. 19:15) "Kungi, izturieties pret saviem kalpiem, kā tas pēc taisnības pienākas, apzinādamies – arī pār jums ir Kungs debesīs." (Kol.4:1)[1807]" Atšķirībā no teoloģiskajiem tikumiem, kas ir Dieva žēlastības dāvana: "Cilvēciskos tikumus, kas iegūti audzināšanas, pārdomātas rīcības un neatlaidīgu, atkārtotu centienu piepūlē, šķīstī un paaugstina dievišķā žēlastība. Ar Dieva palīdzību tie norūda raksturu un attīsta prasmi darīt labu. Tikumīgs cilvēks ir laimīgs, praktizējot šos tikumus. [1810]"[12]

Visos Bībeles tulkojumos latviešu valodā, jau sākot ar pirmo, 1689. gadā pabeigto Ernsta Glika tulkojumu, agape tulkots kā mīlestība. Tad nu rokrokā ar: "Dod, Dieviņi, otram dot, ne no cita mīļi lūgt" latviešu mājās tuvākmīlestības tikums ir mācīts un apcerēts no paaudzes paaudzē. Lai arī mūsu tauta nav bijusi svētīta ar ilgstošiem brīvības un taisnīguma periodiem, kuros gara smalkumus izkopt un apcerēt, tomēr nenoliedzami ir klātesošs garīgs stiprums, ko apliecina neatkarīgā valsts, kuras atjaunošanas nosaukums "Dziesmotā revolūcija" vien raisa asociācijas ar kulturālību un iekšēju spēku. Neesmu pārliecināta, ka mūsu apziņā prevalē kristīgās vērtības, jo vienīgais bauslis – mīlēt Dievu pāri visam un tuvāko kā sevi pašu – nemaz nav viegli tverams princips. Ja mans darbs nav pašcieņas un pašapliecināšanās iemesls, kā lai sevi ciena? Ja visapkārt ir tuvākie, kuri ielāgojuši to pusi no komunisma rozā solījumiem, ka katram pienākas pēc vajadzībām? Pieņemt viedokli, ka neviens nevienam neko nav parādā, kā vien labestību un žēlsirdību, nav pašsaprotama ideja. Šajos nieka divdesmit četros neatkarības gados ziedošana ir kļuvusi par ierastu praksi. Ik gadu eņģeļi nolaižas pār Latviju, un daudzi bērni ir atguvuši cerību uz pilnvērtīgu dzīvi. "Ziedot.lv" statistika rāda, ka šī gada četros mēnešos ir saziedoti 226 495,56 eiro. Neskaitāmi kultūras, mākslas un sporta pasākumi ir dažādu uzņēmumu un domubiedru sponsorēti. VID datu bāzē iekļautas vairāk nekā 2000 biedrības un nodibinājumi, kam piešķirts sabiedriskā labuma organizācijas statuss. Tālruņa numuri dažādiem mērķziedojumiem ir regulāra TV kanālu raidīta informācija kaut kur starp raidījumu un reklāmu. Lielākoties tie ir lūgumi palīdzēt kādam/–iem, ko skārusi bēda – slimība, ugunsnelaime, traģēdija. Ir viegli atpazīt slima bērna vecāku sāpes, ja pašam ir bērni, vai, ieraugot ģimeni pie nodegušas mājas, atcerēties, kāda ir sajūta, ja īsti nav savu māju – tad roka pati sniedzas pēc telefona.

Tomēr reizēm, iedziļinoties lūgumos, kas neskar cilvēku krīzes brīdī, bet valsts budžetu, ir jautājums – kur ir tā robeža, kad tas vairs nav tikai katra sirdsapziņas jautājums, bet kāda/–u tiešais pienākums un atbildība. "Ķeizaram" šobrīd pienākas teju puse no mūsu ienākumiem, tad nu jautājums, kāpēc mēs te laimē nedejam, jo nav taču maz solidārām vajadzībām paņemts. Kādēļ neprotam pieprasīt no politiķiem un ierēdņiem, kuri, spriežot pēc priekšvēlēšanu reklāmām, dienu un nakti domā par mūsu labklājību, tādus lēmumus un to izpildi, kas katram daudzmaz saprātīgam cilvēkam ir pašsaprotami, piemēram, tehnoloģiski un dizainiski vislabākie iespējamie apstākļi smagu slimību piemeklētiem bērniem? Ir jau skaisti, ka Kaupers piesaka: "Viss ir tavā ziņā", un prieks, ka šim remontam nauda savākta, neskatoties uz to, ka savā laikā tieši bērnu slimnīcai saziedotie līdzekļi tika izķinķerēti, tā mazinot vēlmi ziedot jebkam, kas ar valsti saistīts. Acīmredzot vēl tāls ceļš ejams, lai iemācītos pieprasīt mūsu naudu "apgūt" tā, ka varam uz tās pārvaldniekiem lūkoties labvēlīgi.

Mūsu ienākumu daļa, ko filantropiski (gr. val. mīlot, brāļojoties + cilvēkiem) atvēlam prasītājiem, vairāk attiektos uz to, kas "Dievam pienākas". Tā noteikti ir mazākā daļa, jo paturam taču prātā, ka paši nedrīkstam attapties lūdzēju pulkā. Kā pauž teksts "Ziedot.lv" mājaslapā, korporatīvā filantropija palīdzot veidot pozitīvas izmaiņas sabiedrībā. To nezinu, bet zinu, ka Latvijā katastrofāli trūkst kvalificētu darbinieku praktiski jebkurā nozarē. Un par mūsu izglītotajiem jauniešiem cīnās ne viena vien starptautiskā korporācija. Nespēju iztēloties, kas ir korporatīvā filantropija (kolektīvi mīlam?), bet tad, ja uzņēmums lēmis attīstīties un pastāvēt, nevis pārdoties lielajiem un bagātajiem aizjūras bajāriem, jāmeklē augstskolu fondi, jāsarūpē stipendijas, jāizskolo jaunie speciālisti cerībā, ka, izmetuši kādu loku studiju gados, viņi tomēr atgriezīsies mājās un būs te vajadzīgi. Ja paši diži labi nezīmējam, nedziedam, teātri nespēlējam, neko izgudrot nespējam utt., ir vērts dot tiem, kuriem tāds talants piemīt, citādi pašiem nebūs ko baudīt. Un ja dot ar labo roku, tad ar kreiso neprasīt pusi atpakaļ, jo: ".. tavs Tēvs, kas redz apslēpto, tevi atalgos." Piemēram, ar prieku, ka dzīvo zemē, kurā attīstīta tieši tā joma, kas pašam tā mīļākā.

 

[1] Bībele, Latvijas Bībeles biedrība, 2012, 1Moz 28:10-22

[2] Ethics Of The Fathers, Judaica Press, LTD, Gateshead, 1985

[3] Еврейская мудрость, раввин Иосиф Телушкин, Феникс, Ростов–на–Дону, 2001

[4] Ibid. 25. lpp.

[5] Разговоры с раввином Адином Штейнзальцем, Михаил Горелик, Институт изучения иудаизма в СНГ, 2003

[6] Babilonijas Talmuds, e–versija https://kindle.amazon.com/work/the-babylonian-talmud-volumes-file-ebook/B00158P23Q/B0011YIPVU/posts

[7] Еврейская мудрость, 35. lpp.

[8] Bībele, Mt.6:3–4

[9] Ibid. Lk.12:14–15

[10] Ibid. Ap.d.4:32–35

[11] Ibid. Kor.9:7

[12] Katoļu katehisms http://www.vatican.va/archive/ENG0015/__P65.HTM

Marika Vidiņa

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!