Blogs
03.06.2018

Pret iznīcību. No dienasgrāmatām

Komentē
1

Pirmoreiz šogad nopirku dažādu krāsu lefkojas. Barokāli ziedi. Uz cenu zīmītēm bija rakstīts, ka audzētas Latvijā, patriotiski izvēlējos vietējo. Pārdevēja piekodināja, ka jāturot vāzē ar siltu ūdeni. Pamatīgi siltu, siltāku, nekā mūsu ķermeņa temperatūra, tik siltu, ka, ieliekot roku, var sajust. Darīju, kā likts. Tagad smaržo pa visu istabu. Vēl pārdevēja pastāstīja, ka agrāk esot tirgotas ar visām saknītēm, neapgrieztiem kātiem. Man šķita, ka tādas lefkojas ar saknēm atminos manījis vēl pērn, bet var jau būt, ka tas bija krietni vien senāk – pirms gadiem diviem trim. Brīdī kad visa pagātne sāk izskatīties pēc atsevišķos gadskaitļos vai notikumos nesaskaldīta monolīta veseluma, laikam jāsāk raizēties par vecuma kaitēm.

Avīzē izlasīju, ka pirms diviem gadiem angļu valodā lasošo publiku diezgan pamatīgi satraukušas ziņas par to, ka literārajās aprindās bijātā izdevuma "Times Literary Supplement" (tautā saukta par TLS) galvenais redaktors turpmāk būs britu bulvāravīzes "The Sun" redaktors Stīgs Eibels. Tagad redzams, ka nekāda katastrofa TLS nav piemeklējusi. Gluži otrādi – pēc Preses izdevumu tirāžu uzraudzības biroja datiem, TLS ir kļuvis par straujāk augošo iknedēļas izdevumu Lielbritānijā. Katru gadu tā metiens ir palielinājies par 30 procentiem. 2016. gadā laikraksta tirāža esot bijuši 26 000 eksemplāru, bet tagad – jau kādi 45 000. Visiem par lielu pārsteigumu tas sasniegts, neiepludinot TLS lappusēs "The Sun" piestāvošu saturu – nu, kaut vai 3. lappusē drukātās bildes ar plikām vai pusplikām dāmām.

###

Lai gan logi ir vaļā abās dzīvokļa pusēs, nekādu caurvēju nejūt. Gaiss ir nekustīgs, varētu pat sacīt, ka pirmoreiz šogad tas ir tveicīgs. Manā priekšā uz virtuves galda vāzē ir piecas baltas peonijas jeb, kā teiktu mana mamma, pojenes. Nopirku tās pirms vairākām dienām, vēl pumpuros. Tagad ziedi ir uzplaukuši, un ik pēc brīža smagi nokrīt kāda no ziedlapām. Kad uz galda izveidojas prāva čupiņa, es tās savācu, aiznesu izmest miskastē un turpinu strādāt. Lai gan par strādāšanu to nosaukt pagrūti, jo lielu tiesu laika pavadu, lasīdams dažnedažādas ziņas. Viens no ziņu virsrakstiiem piesaistīja uzmanību kaut kā īpaši.

Kāds vīrietis Tretjakova galerijā Maskavā bija uzbrucis Iļjas Repina (1844–1930) gleznai "Ivans Bargais 1851. gada 16. novembrī nogalina savu dēlu Ivanu" (1885). (Varbūt tomēr bēdīgi slaveno Krievijas ķēniņu mums jāsauc par Jāni Briesmīgo? Nudien nezinu.) Šo gleznu labi pazinu, jo Repina darbu reprodukciju albumu bieži mēdzu pārlapot jau agrā bērnībā. Esmu pētījis tajā nodrukātās bildes neskaitāmas reizes, un man šķiet, ka daudzas no tām jau ir kļuvušas par daļu no manis paša vai vismaz no manas domāšanas (ja vien šīs lietas ir iespējams nošķirt). Lūk, notiesāta dumpinieka atgriešanās pie savas ģimenes gleznā "Negaidīja" (1884–1888), lūk, Volgas strūdzinieki (1870–1873) atspērušies velk laivu, Sadko ūdens dzelmē strinkšķina savu kokli (1876), bet vēl dažas lappuses tālāk visādu kārtu ļaudis saulainā vasaras dienā iet pareizticīgo krusta gājienā (1883). Glezna ar Ivanu Bargo nebija no manām mīļākajām (tad jau laikam "Negaidīja" to izkonkurēja), tomēr šausmu neprātā ieplestās cara acis un dēla asiņainais vaigs atstāja paliekošu iespaidu.

25. maija vakarā, neilgi pirms muzeja slēgšanas, kāds apmeklētājs Repina zālē bija paķēris metāla stabiņu, kurā iestiprinātas norobežojošas virves vai lentes, sadauzījis gleznas aizsargstiklu, sabojājis rāmi un vairākās vietās ieplēsis arī pašu pagalam dārgās gleznas audeklu. Pēc sākotnējām ziņām, 36 gadus vecais Igors Podporins pirms tam turpat muzeja kafejnīcā bija ieņēmis uz krūts 100 gramus degvīna, taču jau nākamajā dienā ziņās tika minēts, ka tā nav bijusi tiesa – viņš patiesībā vispār esot nedzērājs, bet uz šādu atzīšanos tūliņ pēc notikušā viņu esot piespieduši likumsargi un Tretjakova galerijas līdzstrādnieki. Vēl kaut kur ziņās manīju, ka pret šīs Repina gleznas atrašanos Tretjakova galerijas pastāvīgajā ekspozīcijā esot ticis iebilsts, jo pēc kādu mūslaiku Krievijas aktīvistu ieskatiem tā neatainojot valsts vēsturi patiesā un pienācīgi pozitīvā gaismā.

Vardarbībā pret mākslas darbiem, to jaušā vai pat tikai nejaušā sabojāšanā ir kaut kas īpatnēji šausminošs. Šo sajūtu atceros gan no tās reizes, kad ziņās rādīja, kā ekstrēmie islāmisti spridzina budistu skulptūras Afganistānā vai izrēķinās ar Mosulas muzeja eksponātiem, gan kad pavisam nesen tika vēstīts, ka izsoļu nama darbiniekam neilgi pirms izsoles gadījies sabojāt par 70 miljoniem ASV dolāru novērtētu Pikaso gleznu. Un nē, runa nav par tūkstošos vai miljonos izsakāmām mākslas vai vēstures pieminekļu cenām. Drīzāk tā varētu būt apzināšanās, ka cietušie, ja tā var dēvēt sabojātos darbus, visos šajos un daudzos citos gadījumos ir absolūti apstākļu varai pakļauti un bezpalīdzīgi. Kā Vistlera mātes portrets populārajā filmā par Mistera Bīna nedienām ASV. Lai gan šis, iespējams, nav tas labākais piemērs, jo Vistlera glezna ir pārāk pazīstama. Daudz spilgtāks piemērs droši vien ir Jēzus portrets no baznīcas Saragosā Spānijā. Šo sienas gleznojumu droši vien atpazītu tikai retais, ja vien kāda apņēmīga kundze reiz nebūtu to sadomājusi pašrocīgi restaurēt un izķēmojusi līdz nepazīšanai.

###

Piezvanīju mammai. Priecājās par ceriņu ziedēšanu aiz loga, ābeles jau esot noziedējušas. Rīgā noziedējuši gan ceriņi un ievas, gan kastaņi. Vai varētu būt, ka arī liepu ziedēšanu būšu palaidis garām? Vai man tikai šķiet, ka šogad viss uzzied un nozied īpaši agri? Bulvāru zālāji ir pilni ar tādām kā bāli dzeltenām ziedu astītēm. Pilsētā viss notiek pavisam citā ātrumā nekā ārpus pilsētas. Cilvēki, sablīvējoties vienkopus, kopīgiem spēkiem silda ekonomiku un zemeslodes klimatu.

Tobas ezers esot lielākais Indonēzijā un pats lielākais vulkāniskas izcelsmes ezers visā pasaulē. Tas izveidojies vulkāna izvirduma rezultātā pirms aptuveni 75 000 gadu. Zinātnieki uzskata, ka šis izvirdums bijis spēcīgākais vulkāniskais sprādziens pēdējo 25 miljonu gadu laikā. Savukārt mitohondriālās DNS pētījumi ļāvuši izteikt minējumu, ka aptuveni tajā pašā laikā strauji samazinājusies mūsu senču ģenētiskā daudzveidība. Balstoties uz šiem faktiem, Stenlijs Ambrouzs no Ilinoisas Universitātes Ērbanā-Šampeinā 1998. gadā izvirzīja Tobas katastrofas teoriju, proti – Tobas izvirduma nesto klimatisko pārmaiņu rezultātā cilvēku skaits pasaulē varētu būt sarucis līdz dažiem desmitiem tūkstošu vai kļuvis pat vēl mazāks. Teorija gan nav vispārpieņemta, jo līdzīgs skaita sarukums pie citām dzīvām būtnēm šajā laika periodā nav novērots.

Tas gan nav liedzis uz šo teoriju jaunākajā grāmatā "Cilvēces nākotne" atsaukties amerikāņu teorētiskajam fiziķim Mičio Kakū. Viņa interpretācijā pēc Tobas izvirduma gaisā pacēlušos pelnu un indīgo gāzu iespaidā ļaužu skaits varētu būt sarucis līdz pat pāris tūkstošiem, un tieši tie tad arī ir kļuvuši par visu mūsu priekštečiem. Kakū interese par šo teoriju ir labi saprotama, jo grāmatā viņš centies iztēloties, kas gan mūs varētu piemeklēt turpmākajos 75 000 gadu. Kā rakstīts recenzijās un atsauksmēs, Kakū esot "tehnoloģisks optimists", un tas nozīmē, ka mūsu nākotni viņš saskata tādās zinātniski fantastiskās idejās kā Marsa vai vismaz asteroīdu iekarošana, apziņas digitalizācija un nošķiršana no ķermeņa, transhumānisms u.tml. Nedaudz atskurbinošs gan ir fakts, ka arī 75 000 gadu senā pagātnē cilvēka DNS kods tik ļoti nemaz neatšķīrās no mūsējā, un tas ļauj izteikt pieļāvumu, ka arī 75 000 gadu attālā nākotnē mēs vēl aizvien būsim aptuveni tādi paši, ar visām tām pašām rūpēm, raizēm, kaislībām, priekiem un bēdām. Ja vien, protams, mums paveiksies izdzīvot.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1