Kino
06.02.2018

Prāts, pauti un skaistuma izjūta

Komentē
0

Par Oskara Rupenheita filmu "Kriminālās ekselences fonds", 2018

Kaut gan Oskara Rupenheita pilnmetrāžas debijai nav nekādas saistības ar plaši izdaudzināto Latvijas simtgades filmu programmu un tās pirmizrāde bija paredzēta jau pagājušajā gadā, tomēr, kā mēdz teikt, dzīve ievieš savas korekcijas, un "Kriminālās ekselences fonds" uz ekrāniem nonāca valsts jubilejas gadā, ļaujot daudziem latviešu kinoskatītājiem to uztvert kā ilgi gaidītu dāvanu svētkos. "Kriminālās ekselences fonds" ir arī spilgts apliecinājums entuziasma un pašatdeves spēkam, ar kādu filmas veidotāji to radījuši vairāku gadu garumā bez jebkādas valsts līdzekļu piesaistes, tā vietā izmantojot pūļa finansējumu un draugu palīdzību.

Šī darba tapšanas apstākļi droši vien būtu atsevišķas diskusijas vērti, jo tā nebūt nav pirmā latviešu filma, kas uzņemta faktiski bezbudžeta apstākļos ar pieredzējušu profesionāļu komandas piedalīšanos (diletantu produkcijas tomēr ierindojas citā kategorijā) – atminēsimies pirms dažiem gadiem iznākušo Aika Karapetjana šausmu filmu "M.O.Ž.", kas izpelnījās atzinību ārzemju kinofestivālos. Patiešām nezinu, vai Oskars Rupenheits, kurš kopā ar uzticamo operatoru Juri Pīlēnu ievingrinājis roku "Piens Fest" asprātīgo un bezgala stilīgo īsfilmu veidošanā, jau pašā sākumā nolēma, ka nav vērts tērēt laiku pieteikuma sagatavošanai Nacionālā kino centra un Valsts kultūrkapitāla fonda finansējuma konkursos, taču latviešu kinodraugiem bija iespēja ziedot filmas tapšanai kopš tās idejas prezentācijas sabiedrībai 2015. gadā. Iespējams, šādu metodi noteica vēlme būt pilnībā neatkarīgiem filmas satura un stilistikas izvēlē, kā arī šaubas, vai valstij varētu šķist saistoša tīra izklaides kino producēšana (bet kas tad ir tas pats "Nameja gredzens", ja ne masu izklaide?). Katrā ziņā "Kriminālās ekselences fonda" finansēšanas kampaņa noritēja veiksmīgi, tika savākti plānotie 10 000 eiro, un uzņemšana varēja sākties. Visticamāk, šāds ražošanas modelis aizkavēja filmas pabeigšanu iecerētajā laikā, jo visvairāk līdzekļu droši vien bija nepieciešams kvalitatīvai pēcapstrādei, tāpēc kopējais budžets esot sasniedzis ap 100 000 eiro (tik un tā ļoti pieticīga summa šādam projektam).

Taču pietiks par sausiem cipariem, labāk pievērsīsimies mākslai, jo "Kriminālās ekselences fonds" ar tās veidotāju nepretenciozo un pat uzspēlēti pofigistisko (taču filmas noskaņai perfekti pieskaņoto) noskaņojumu beigās nav izvērties vis par kaut kādu tur lēti un pavirši safilmētu štruntu, bet savā kinematogrāfiskajā elegancē mierīgi izgriež pogas daudziem pašmāju "nopietnā kino" meistariem un ir spējīgs mēroties spēkiem arī starptautiskā mērogā. Nevarēšu atrast precīzākus vārdus filmas raksturošanai par frāzi, ko lieto Rīgas domes deputāta Māra Mičerevska kolorītais bandītelis Duļķe, lai galvenajam varonim Imantam aprakstītu kārtējās afēras shēmu: "Tur ir viss – tur ir prāts, tur ir pauti, un tur ir skaistuma izjūta!" Taču par visu pēc kārtas.

Prāts

Savas kinematogrāfiskās intereses un spējas Oskars Rupenheits pēdējo gadu laikā precīzi iezīmējis ar minētajām "Piena" īsfilmām, kas ātri vien kļuva par lokālu interneta sensāciju, īpaši jau "Musketieri, Tubists & Bumbulītis", kuras citāti joprojām virmo gaisā atsevišķās ballītēs un kultūras sarīkojumos. Ja aplūkojam visu Rupenheita līdzšinējo filmogrāfiju kopumā, man nav ne mazāko šaubu, ka šeit saskatāma skaidra māksliniecisko līdzekļu un tēmu izvēles konsekvence (spēles ar kriminālsižeta elementiem, noziedznieku un mākslinieku vides sapludināšana, tāpat spraigu un komisku situāciju jaukšana sastopama arī viņa īsfilmās). Tāpēc nespēšu pilnībā pievienoties atsevišķu kritiķu teiktajam, ka filmā visvairāk pietrūkstot režisora unikālā rokraksta. Jā, bez šaubām, te ir papilnam citātu un ietekmju no Gaja Ričija, Kventina Tarantīno, Mārtina Skorsēzes, brāļiem Koeniem un citiem kriminālžanra klasiķiem, taču – cik lielā mērā mēs vispār varam runāt par unikālu režisora rokrakstu, vadoties tikai pēc viena darba? Rupenheits ir filmas scenārists, producents un režisors vienā personā, tātad ir spēkā visi formālie autorkino priekšnosacījumi, un ne viņš pirmais, ne pēdējais, kas sācis karjeru, kopējot un citējot, turklāt veiksmīgi ievērojot mūžseno patiesību – ja reiz zodz, tad zodz no labākajiem. Rupenheits nočieptās idejas ne tikai pratis veiksmīgi pielāgot vietējam kontekstam, bet arī piedāvā labākajās tradīcijās balstītu žanra likumu apspēlēšanu un parodēšanu, kas izriet jau no neparastā sižeta par scenāristu Imantu un viņa čomu – aktieri Hariju, kuri kriminālās shēmas īsteno nevis tīrai pašlabuma gūšanai, bet gan daiļrades attīstīšanas nolūkiem. Filma nemitīgi ironizē pati par sevi, un vismaz Latvijas kinovidē Rupenheita balss šobrīd izskanējusi pietiekami skaļi un svaigi, kaut iespējams, ka sekos arī lielāks vai mazāks imitāciju vilnis (par pirmo varam uzskatīt studentu īsfilmu "Laupīšanas 101", kas ar pirmizrādi pagājušā gada vasarā pamanījās apsteigt pašu "Kriminālās ekselences fondu").

Pauti

"Kriminālās ekselences fonds" ir viena no retajām latviešu filmām, kas apzināti tiecas uz dialogu dabiskumu, vienlaikus nezaudējot to eleganci un literāriskumu. Puritāniskākie skatītāji, iespējams, šausmināsies par jestro jēlību kolāžu, kas nemitīgā straumē plūst no personāžu mutes, un šajā aspektā visai tieši sajūtama pieminēto žanra paraugu ietekme, tomēr brīnumainā kārtā lielākā daļa verbālo joku patiešām nostrādā, padarot filmu dinamiskāku un daudzslāņaināku. Rupenheitu var apbrīnot arī par izvēlēto pieeju strādāt tikai ar amatieriem, meklējot konkrētus tipāžus, kas atbilstu varoņu raksturojumiem, un spēju no šiem amatieriem panākt ekrāna izjūtu un pārvarēt ierastās problēmas, ko rada tēlotāju neveiklība vai pārspīlēšana, filmas kontekstā šos neizbēgamos defektus lielākoties pārvēršot par efektiem. Filmas veidotāji nav izvairījušies arī no asiņainām vardarbības ainām, taču, ja varējāt pieciest nocirstās galvas "Nameja gredzenā", tad par "Kriminālās ekselences fondu" vispār varat neuztraukties. Jāpiebilst gan, ka tieši pati brutālākā aina šķita mazliet pārforsēta un ne pārāk ticami iekļāvās jau tā visai vaļīgajā filmas struktūrā, taču tās iedarbība pavisam noteikti slēpjas pārsteiguma momentā, kas žanram ir teju obligāts priekšnosacījums.

Skaistuma izjūta

Lai nu ko, bet elegances trūkumu gan "Kriminālās ekselences fondam" neviens neuzdrīkstēsies pārmest. Patiesi bija vērts gaidīt trīs gadus, ja teju katrs kadrs ir kinematogrāfiski pārdomāts un noslīpēts līdz maksimāli sīkākajai detaļai, ar to domājot arī nevainojamo kostīmu mākslinieka un scenogrāfa darbu. Filmas darbība norisinās tādā kā stilizētā bezlaikā vai ārpuslaikā (starp citu, tāpat kā iepriekšminētajās Rupenheita īsfilmās), kurā dominē 20. gs. 70.–80. gadu estētika un atribūti (apģērbs, interjers, kasetes, automašīnas, pat aizvēsturisks mobilais telefons un dators, tikmēr skaņu celiņu piepilda latviešu estrādes mūzikas klasiskās vērtības, sākot no "2XBBM" un beidzot ar Margaritu Vilcāni), taču vienlaikus parādās arī mūsdienu pasaules elementi, piemēram, "McDonald's" ēstuve. Darbības vieta netiek konkrēti uzsvērta, taču nevienu brīdi mūs nemēģina pārliecināt, ka tā nav Latvija, galu galā, filmā visi joprojām norēķinās latos un Imants ir liels Raimonda Paula daiļrades cienītājs. Lai arī žanra izcilību kontekstā šāds paņēmiens nav nekas jauns un pārsteidzošs (to līdz zināmai perfekcijai izkopis Tarantīno savās agrīnajās filmās, kā arī Ričijs debijā "Nav dūmu bez stobriem"), vismaz latviešu kinematogrāfs ar šādām stilizācijām līdz šim nav īpaši aizrāvies – kā interesantākos piemērus, iespējams, varētu minēt Jāņa Putniņa "Paslēpes" vai Aigara Graubas "Drosme nogalināt". Tomēr Rupenheita pieeja pēc savas intonācijas ir atšķirīga un atgādina kaut ko līdzīgu parodijai vai parafrāzei par tām latviešu 70.–80. gadu filmām, kurās darbība norisinājās Rietumu valstīs, teiksim, Aloiza Brenča "Mirāžu".

Pēc visiem iepriekš sarakstītajiem ditirambiem likumsakarīgi būtu pajautāt: kā, vai tad filmai nav neviena trūkuma? Ar klusu nopūtu jāatzīst, ka "Kriminālās ekselences fonds", protams, nav absolūts šedevrs, un tās veidotāju entuziasms ir vienlaikus arī lielākais klupšanas akmens, debitantu uzcītībā cenšoties sastūķēt filmas 120 minūtēs visu un vēl mazliet, kas šķitis svarīgs, beigās vēl uzminot ar kāju, lai saiet iekšā. Tomēr šādi misēkļi tāds nieks vien ir dāvātās labsajūtas priekšā, un varbūt "Kriminālās ekselences fondu" pat varētu saukt par vienu no retajām latviešu "guilty pleasure" filmām, kuras atkārtotas skatīšanās vērtība ar laiku tikai pieaugs, bet spilgtākos citātus no galvas zinās arī mūsu bērni un mazbērni.

 

Tēmas

Aivars Madris

Aivars Madris ir liepājnieks, kas aizķēries Rīgā. Diplomēts filologs. Strādā muzejā un paralēli tulko utilitāra lietojuma tekstus. Slimo ar literatūru un kino. Cenšas skatīties plašāk.       

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0