Šā gada 5. septembrī notikušo Ministru prezidentu diskusiju "Latvija pirmajos un nākamajos 100 gados" [1] vēlējos noskatīties divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, lielākā daļa no šiem cilvēkiem – izņemot pašreizējo valdības vadītāju – Saeimas vēlēšanās nekandidē un, iespējams, vispār ir teikuši ardievas profesionālajai politikai, tādēļ bija pamats domāt, ka viņu teikto neietekmēs priekšvēlēšanu konjunktūra. Otrkārt, valdību vadītāji mums ir bijuši dažādi, tomēr objektīvi šī posteņa ieņēmēji vismaz uz savu pilnvaru laiku kļūst par labi informētiem cilvēkiem (vai un kā viņi šo informāciju izmanto, ir cits jautājums); attiecīgi bija pamats cerēt uz satura ziņā jēdzīgiem tekstiem – vismaz ja salīdzina ar daudzu deputātu un citu aktīvistu līmeni.
Pirmajā sadaļā par Latvijai tuvākajās desmitgadēs sagaidāmo, atklāti sakot, neko jaunu nedzirdēju – tika uzsvērta izglītības, darba ražīguma izšķirošā nozīme utt. Taisnības labad gan jāsaka, ka tas arī saprotams – vēlamās nākotnes, no vienas puses, un šo vēlamo nākotni apdraudošo faktoru, no otras puses, apraksts ir satura ziņā diezgan konservatīvs, neko diži atšķirīgu te nepateiksi.
Interesantākais sākās otrajā daļā, kur premjeri varēja brīvākā formā izteikties par, viņuprāt, valdību darbā uzlabojamo. Protams, amizanti (vai kaitinoši), ka galvenais nepieciešamais uzlabojums – tam piekrita visi – izrādījās t.s. atklāto valdības sēžu izbeigšana. Kā indivīds, kurš šīm sēdēm internetā seko vairāku gadu garumā, varu piekrist, ka formāts ir sevi izsmēlis – redzētais vien nostiprina pārliecību, ka īstie strīdi un diskusijas notiek citur, ka šīs Ministru kabineta sēdes vairāk ir platforma dažādām nevalstiskajām organizācijām paust savu viedokli, kas, protams, ir vērtīgi, bet diez vai attaisno formātu. Cita lieta, ka vai tiešām šis ir tas galvenais jautājums, kas valdību darbā jāmaina. Bet – toties tas, kā saka, parāva vaļā klātesošajiem nepārprotami sasāpējušo. Pavisam īsi to varētu formulēt – "ar kādām tiesībām katrs, kuram tas ienāk prātā, drīkst mūs kritizēt?!"
Neitrālākā bija Māra Gaiļa versija, kurš aicināja samierināties ar to, ka valdību kritizēšot vienmēr, tiesa versijas pamatā bija savdabīgi argumenti. Proti, Rietumos intelektuāļi vienmēr esot kreisi, tātad pret valdību noskaņoti (Gaiļa kungs uzskatīja par nepieciešamu īpaši uzsvērt Rietumu intelektuāļu jūsmošanu par Staļinu), un, Latvijai ciešāk integrējoties Rietumu pasaulē, šī attieksme esot iesakņojusies arī šeit. Apgalvojums, ka Rietumos visi intelektuāļi ir politiski kreisi noskaņoti – kā jau visi vispārinājumi – ir paviršs. Tikpat paviršs kā kreisu uzskatu sasaistīšana ar atbalstu Staļinam (vai Mao). Bet, nu, labi – Gaiļa atklāsmes izrādījās tīrais sīkums, salīdzinot ar Aigara Kalvīša pausto. Īsi pārstāstot domu – tauta vēlēšanās dāvā ievēlētajiem uzticību; ja kaut kas nepatīk, tad tas izsakāms nākamajās vēlēšanās; "pa vidu" – netraucējiet strādāt! Latvijas politikā ilgi bijušais Kalvītis, šķiet, aizmirsis to, ka sastādītā koalīcija, attiecīgi ministru kabinets, nekad nav ievēlēta ar 100% nobalsojušo atbalstu. Tāpēc automātiski ir prāva sabiedrības daļa, kas konkrētajai valdībai nekādu uzticību nav dāvājusi, attiecīgi pilnīgi leģitīmi drīkst to kritizēt, kaut sākot ar pirmo dienu pēc konkrētās valdības apstiprināšanas. Un kas tā vispār par savādu ideju – sabiedrības līdzdalību politikā reglamentēt laikā (teiksim, vienreiz četros gados)?
Taisnības labad jāsaka, ka daži no klātesošajiem premjeriem – Ivars Godmanis, Valdis Birkavs, Andris Bērziņš, Māris Kučinskis – šo pašpasludinātās elites sašutumu neatbalstīja, tomēr vairums (Indulis Emsis, Andris Šķēle, Vilis Krištopans, Laimdota Straujuma, Einars Repše viedokli nepauda, Valdis Dombrovskis un Guntars Krasts nepiedalījās) dažādā dzīvīguma pakāpē piekrītoši bubināja un aicināja "ņemt varu atpakaļ" (Šķēles izpildījumā – arī no Saeimas). Tātad, ja īsi – paskat, kādas interesantas domas mūsu politisko priekšstāvju galvās, un to saturs nav tikai akadēmisku diskusiju objekts, teiksim, kādā konstitucionālo tiesību ekspertu forumā.
Protams, var teikt, ka mums ir darīšana ar cilvēcisku sarūgtinājumu – valdību vadītāji (droši vien arī citi politiskajā varā esošie) uzskata, ka viņu darbs ir nenovērtēts, ka viņi saņem pārāk daudz nepamatotu pārmetumu utt. Tāpat var teikt, ka tā visa ir vairāk tāda runāšana. Līdzīgi kā vairākās aptaujās ASV redzamais, ka tikai trešā daļa amerikāņu vecuma grupā līdz 35 gadiem uzskata par ļoti būtisku iespēju dzīvot demokrātijā, ka to īpatsvars, kuriem nebūtu iebildumu, ja valsti vadītu militārpersonas, ir palielinājies no 7% 1995. gadā līdz 18% pērn [2]. Proti, šādu atbilžu sniedzēji paši nekad citos apstākļos nav dzīvojoši, tādēļ diez vai spēj adekvāti novērtēt, ko šie citi apstākļi (piemēram, autoritāra sistēma) nozīmētu viņiem, un diez vai patiesībā tādus atbalstītu. Tomēr atļaušos izteikt hipotēzi, ka situācija ir sarežģītāka.
Pirmkārt, pārliecība, ka plašsaziņas līdzekļi un t.s. sabiedriskā doma kopumā ir nepamatoti kritiska pret varu, elites aprindās ir patiesa. Šī teksta ietvaros neapspriedīšu pārliecības pamatotību, bet no tās var izrietēt ļoti konkrēti soļi. Sākot no centieniem plašsaziņas līdzekļus ietekmēt (vai nu ignorējot tos, vai piedāvājot finansiālu atbalstu dažādu "informēšanas kampaņu" izskatā), beidzot ar noraidošāku attieksmi pret dažādām nevalstiskajām organizācijām (konkrētās izpausmes atkal var būt dažādas). Otrkārt, patiesa ir arī skepse pret vēlēšanu mehānismu kā tādu, jo tiek uzskatīts, ka tas ļauj varā ienākt cilvēkiem, kuri, elites ieskatā, nav to pelnījuši. Un – ja vēlēšanu mehānismu mainīt nav iespējams (vismaz saglabājot demokrātijas statusu), tad risinājums (no elites viedokļa) ir mazināt parlamenta ietekmi. Lietojot 5. septembra pasākuma runātāju valodu, ir jāņem atpakaļ vara no "runātājiem" par labu "darītājiem". Arī tas ir reāli izdarāms, ja šāda vēlme ir.
Neesmu tik naivs vai dogmatisks, lai neredzētu parlamentārisma trūkumus, t.sk. Latvijas Saeimās. Vienlaicīgi es neredzu pamatojumu pašpasludināto "darītāju" augstajam pašnovērtējumam. Formulējot citādi, neredzu faktoloģiskus pierādījumus tam, ka izpildvara ir tāds varonīgs aizsargdambis pret parlamenta populismu un šaurām korporatīvo grupu interesēm. Attiecīgi neredzu nekādu ieguvumu no parlamenta marginalizācijas. Tāpat es neuzskatu situāciju informatīvajā telpā "visiem ir viedoklis par visu" par neapstrīdami labu, bet kāda ir alternatīva? Elites arguments, ka amatpersonas baidoties pieņemt lēmumus, jo nevēlas saņemt neizbēgamus "dubļus", nav īsti korekts kaut tā iemesla dēļ, ka, ja interese pieņemt lēmumu ir patiešām liela (piemēram, saistībā ar kādiem finansiāli ietilpīgiem projektiem), nekādi "dubļi" no lēmuma pieņemšanas neattur. Savukārt, ja izdodas panākt, ka informatīvo telpu sabiedrība uztver kā a priori nekompetentas kritikas, "visu un visa noriešanas" vietu ("es avīzes nelasu, televizoru neskatos"), tad rezultātā mazinās arī iespēja vērst sabiedrības uzmanību uz nevis izpūstiem vai daļēji izpūstiem, bet reāliem skandāliem.
Beigās jāuzsver, ka ieskicētās noskaņas nav raksturīgas tikai dažiem ekspremjeriem. Personīgā komunikācija, protams, nav labs arguments, tomēr, cik varu spriest pēc tās – tikpat stipri, cik daļa sabiedrības nicina mūsu t.s. eliti, šī elite nicina lielu daļu sabiedrības, ko, protams, publiski neatzīs. Nepatika ir normāla cilvēciska reakcija, nereti tā no reakcijas paudēju viedokļa ir arī pamatota. Vienīgā problēma ir tā, ka nicinājums (vienalga, kuram pret kuru) ir slikts padomdevējs, t.sk. politisku lēmumu pieņemšanā (gan no vēlētāju puses pie urnām vēlēšanu dienā, gan no varas grupējumu puses, izdarot izvēli par koalīcijas partneriem).
[1]
[2] The Economist, 2018.gada 15.septembris, 11.lpp.
0