Kad man bija kādi 15 gadi un man ļoti gribējās pierādīt sava viedokļa patiesumu, tētis reiz man vienkārši atbildēja: "Kad Tev būs 18, tad arī parunāsim." Toreiz man tas likās neiedomājami netaisnīgi, jo biju pārliecināta, ka man ir taisnība un viņš tā atbildēja tikai tādēļ, ka viņam trūka argumentu, lai man kaut ko neļautu. Vispār man joprojām tā liekas. Un, kad pirms pāris gadiem es domāju, kur ir tā robeža, kad vecākiem ar bērnu jāsāk runāt kā ar vienlīdzīgu sarunas dalībnieku, man nācās secināt, ka šādas robežas nav. Ir vienkārši absolūtais nulles punkts – bērna dzimšana, no kuras gan es, gan viņš/viņa esam cilvēki ar vienādām tiesībām un vienlīdz lielu nepieciešamību piepildīt savas vēlmes un vajadzības. Un uz šiem noteikumiem arī ir jābalsta savstarpējā komunikācija, kas katrā vecuma posmā, protams, ir nedaudz citāda un kura pēc iespējas jāmēģina virzīt uz sadarbību vai vismaz kompromisu.
Tagad es pati esmu mamma, un Lotei nu jau ir trīs gadi. Dažreiz viņa saka, ka vēl ir maziņa, citreiz – jau liela. Tas vienmēr atkarīgs no attiecīgās situācijas izdevīguma. Kad es uz viņu skatos, vienmēr priekšā redzu savu lielāko skolotāju, tādēļ par spīti viņas vecumam, augumam un spējām nevaru iztēloties, kā viņas emocijas, attieksmes, vēlmes u.c. varētu nebūt vismaz tikpat svarīgas kā manas. Līdzvērtīgs, līdztiesīgs – tie ir principi, kurus es cenšos ikdienā paturēt prātā.
Kopš brīža, kad mana meita iemācījās patstāvīgi sēdēt, man nereti nācās novērot, kā mūsu mājas ciemiņi saspringtās bailēs raugās uz Loti, gatavībā kuru katru mirkli lidojumā mesties viņai blakus, kamēr es mierpilni pārvietojos pa māju. Un tas viss tādēļ, ka vienmēr esmu savai meitai ļāvusi sēdēt (un vēlāk arī staigāt) pa galdu. Man bieži ir nācies taisnoties par to, kādēļ es tā daru, un atkarībā no cilvēka, laika un sava garastāvokļa esmu klāstījusi dažādas lietas. Bet mans attaisnojums ir komplekss, un es gribētu, lai visi to izprot, jo, manuprāt, šāda "visatļautība" un "pārdrošība" (tādi viedokļi parasti prevalē) mani padara nevis par nevērīgu mammu, bet gluži otrādi – ilgtermiņā saprātīgu.
Vispirms laikam jārunā par to, kas visus parasti uztrauc visvairāk – BĒRNS TAČU VAR NOKRIST! Jā, galda virsma pilnīgi noteikti atrodas daudz augstāk nekā grīda, un kritiens no tās, īpaši mazam bērnam, varētu izrādīties ļoti bīstams. Un man, protams, nav vienalga, kāda ir mana bērna veselība. Tomēr šai attieksmei ir jābūt adekvātai, nevis uz plikām bailēm balstītai. Kad es novietoju Loti uz galda, es vienmēr parūpējos par drošības sistēmu, kas ietver sevī divas lietas: bērnam jābūt ar skatu pret galda malu, lai viņš redzētu, kur tā beidzas, un ar gana spilgtu verbālu un ķermeņa valodas kombināciju ir jāpaskaidro, kur ir droši un kur – vairs ne. Es pati gan parasti neatrodos mājas otrā galā, bet ar acīm turpinu pieskatīt bērnu, tomēr bailēm šādā situācijā vairs nav pamata. Jau 60. gados Eleonora Gibsone veica vizuālās nogāzes eksperimentu[1], kurā pierādījās, ka bērni uztver dziļumu un paši uz savu prātu nedodas virzienā, kas var rezultēties ar kritienu. Vēlāk Jozefs Kampus caur šo pašu eksperimentu pierādīja, ka bērni mūs novēro un uztver visu caur mūsu ķermeņa valodu[2], līdz ar to, ja mamma pauž lielas bažas par iespējamu kritienu, bērns uz tām spēj adekvāti reaģēt, netuvojoties bīstamajai robežai. Savukārt aicinoši žesti iedrošina bērnu izmēģināt tai iet pāri, lai gan pats sākotnēji to ir novērtējis kā bīstamu.
Un tomēr – kādēļ likt bērnu uz galda par spīti viņa spējām novērtēt dziļumu, ja uz grīdas tomēr ir daudz drošāk? Šī atbilde slēpjas vārdā "vienlīdzība". Vai esat kādreiz (apzinātā vecumā) izbaudījuši, kāda ir sajūta, apguļoties uz grīdas un novērojot, kā citi cilvēki staigā apkārt un raugās virsū kā uz mazu bērnu? Tam komplektā vēl var pievienot arī izteikti draudzīgas vai tieši pretēji – naidīgas sejas izteiksmes. Es esmu to izbaudījusi. Un iesaku arī visiem citiem to izmēģināt, jo sajūta patiesībā ir gana biedējoša. Lai kādas arī būtu emocijas, ko pauž apkārtējie, ir daudz grūtāk definēt savu komforta telpu, un gribot negribot rodas sajūta par tādu kā bezspēcību. No šīs sajūtas jau pēc mirkļa rezultējas kas jauns – ambivalentas vēlmes par cīņu vai saraušanos kamoliņā. Atrašanās nevienādā līmenī ar citiem nepārprotami rada diskomfortu. Patiesībā es šādu stāvokli nevienam – vismaz ilgstoši – nenovēlu, un pilnīgi noteikti ne savam bērnam. Tas arī ir iemesls, kādēļ viņa lielu savas bērnības daļu ir dzīvojusies pa galdu.
Bet, ja neskaita diskomforta mazināšanu, kāds vēl ir ieguvums? Pirmkārt, bērnam netiek iemācīts, ka no augstuma ir jābaidās. Jo vismaz man tas liekas pilnīgs absurds. Atrodoties augstumā, ir jābūt piesardzīgam, bet ne jābaidās, un tās ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas. Es atminos, kā bērnībā mājas pagalmā daudz kāpelēju pa kokiem, bet, kad aizbraucu uz laukiem, jau uz pirmā zara mani visu laiku tramdīja: "Nekāp, nekāp, nokritīsi!" Kā mani tas kaitināja! Es to vienmēr turpināju darīt pa kluso aiz mājas. Man nebija bail un nav joprojām. Toties manam vīram nebija iespēja kāpt aiz mājas pa kluso, tādēļ visus darbus, kas jāveic uz trepēm, tagad nākas darīt man. Bērnam dabiski nav bail no augstuma, viņam var to dabiski iemācīt, bet var iemācīt arī būt piesardzīgam. Starp citu, kas attiecas uz piesardzību, Lote ir kādas četras reizes sēdus pozīcijā nokritusi no krēsla, bet nekad no galda. Jo viņa zina, ka uz galda ir jābūt īpaši piesardzīgai, bet, sēžot uz krēsla, augstums ir mazāks, tādēļ var atļauties tik ļoti neuzmanīties.
Otrkārt, manuprāt, šāda viena līmeņa komunikācija izrāda daudz lielāku cieņu. Un arī man pašai rodas lielākas tiesības šādu attieksmi pieprasīt pret sevi. Nav nepieciešams cīņas moments (vai viņš vismaz ir samazināts), jo bērnam nenākas pierādīt savu vienlīdzību ar vecākiem, viņš jau ir vienā līmenī ar tiem. Tas, protams, visvairāk izpaužas trīs līdz piecu gadu vecumā, kad pēc Eriksona definētajām cilvēka psihosociālās attīstības stadijām bērns virzās cauri pirmsskolas periodam.[3] Šajā laikā izteikti izpaužas egocentrisms un būtisks ir kontroles jautājums – bērns cenšas visu sev pakļaut. Veiksmīgi pārvarēta attīstības krīze (pieredze par to, ka ir iespējams kontrolēt vidi) rada jēgas sajūtu turpmākajās dzīves gaitās, bet neveiksme – vainas izjūtu. Manuprāt, šajā kontroles spēlē ir jāspēj atrast līdzsvars, jo nevar pieļaut, ka bērns kļūst par diktatoru, bet būtu arī vēlams bērnam šo krīzi pārvarēt pozitīvi. Mans risinājums šeit ir tas pats vecais – vienlīdzība. Atrodoties vienlīdz spēcīgās pozīcijās, mazinās nepieciešamība kādu pakļaut un ir iespēja audzināšanā vairāk uzsvaru likt uz sadarbības iemaņu izkopšanu.
Treškārt, ļoti liela nozīme ir tam, kā mēs veidojam savu telpas izpratnes. Manuprāt, man nav sīki jāpaskaidro, ka, izzinot dažādus telpas līmeņus, paplašinās mūsu pasaules izpratne. Daudz plašākas kļūst robežas, ar kurām mēs kognitīvi iezīmējam savu teritoriju, savu spēju apmērus. Ir būtiska atšķirība, vai mēs mācām saviem bērniem, ka viņu darbības robeža ir līdz sētiņas redelēm, vai tomēr parādām, ka tā ir tik plaša, cik vien viņš ir gatavs to izpētīt. Un nenoliedzami tas atstāj arī būtisku ietekmi uz cilvēka tālāko attīstību un zinātkāri.
Lai gan es minēju, ka šis ir mans attaisnojums par to, kādēļ es savam bērnam gana daudz esmu ļāvusi spēlēties uz galda, šis raksts tomēr nav tikai par galdu. Sev kā mammai esmu izvirzījusi vairākus uzdevumus. Iemācīt Lotei, ka pasaule ir droša, bet, lai tāda tā arī paliktu, ir jābūt apdomīgam savā rīcībā. Iemācīt cieņu un vienlīdzību, sava viedokļa paušanu un arī mierpilnu uzklausīšanu. Kā arī parādīt, ka viņai pieder visa pasaule, ja vien viņa to vēlas, un viņas spēkos ir to izbaudīt un pieredzēt ar smaidu, nevis nedrošībā ticēt svešu mutēm, ka tas nav iespējams. Nav jau tā, ka viņa ik dienu staigā pa galdiem, bet, kad viņa to dara, es klusītēm sevī priecājos.
1