Domas
27.02.2013

Populistiskas iniciatīvas

Komentē
10

Ja pirms kāda laika aplūkoju konservatīvismu [1], tad šobrīd aktuālāka rādās populisma problemātika.

Pirms dažām dienām no amata atkāpās ilggadējā Latvijas Pensionāru federācijas (LPF) vadītāja Aina Verze [2]. Nekavējoties pēc lēmuma paziņošanas jaunievēlētais Latvijas Pensionāru federācijas līderis Andris Siliņš apņēmīgi paziņoja, ka organizācija sāk vākt parakstus, lai ar atpakaļejošu datumu tiktu indeksētas pensijas [3].

Lai jau uz pašu iesaistīto personu sirdsapziņas paliek cēloņi, kādēļ abi notikumi ir laikā tik cieši saistīti – vai parakstu vākšana patiešām ir jaunā līdera iniciatīva, vai arī Verzes atkāpšanās un spožais jaunā līdera uznāciens ir skaidrs aprēķinā balstīts solis, ko rosinājušas kādas neredzamas rokas politiskajās aizkulisēs un kas būtu saistāms ar tikko sākušos priekšvēlēšanu periodu. Interesantāks šķiet pats neapšaubāmi populistiskais politiskais gājiens un tā potenciālā ietekme sabiedrībā.

Pensionāru tēma Latvijā sāpīga ir jau kopš PSRS rubļa hiperinflācijas deviņdesmito gadu sākumā. Piešķirtās pensijas netika līdzi cenu kāpumam, un pensionāri strauji no relatīvā komfortā dzīvojošas ļaužu grupas kļuva par acīmredzami nabadzīgu.

Pensionāru skaits astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā bija strauji pieaudzis, kļūstot par daudz lielāku slogu valsts (sākumā LPSR, bet vēlāk jau neatkarīgās Latvijas) budžetam nekā jebkad agrāk. Tādēļ nav pārsteigums, ka smagās deviņdesmito gadu sākuma ekonomiskās krīzes apstākļos pensijas saruka līdz līmenim, kas nodrošināja vien vārgu izdzīvošanu – un vientuļajiem pensionāriem dažkārt nenodrošināja pat to. Vārds "pensionārs" arvien biežāk tika lietots apvienojumā ar skumju nopūtu un priekšstatu par nepārvaramu nabadzību.

Radikāli nekas nav mainījies arī šodien. Tomēr mazāk zināms ir fakts, ka pēc pēdējās lielās ekonomikas krīzes pensionāri vairs nav uzskatāmi par ekonomiski apdraudētāko sabiedrības grupu. Agnese Bičevska savā 2012. gada pētījumā norāda – pat vientuļo pensionāru grupā trūcīgo personu skaits krīzes gados ir būtiski samazinājies, nostādot viņus finansiāli izdevīgākā situācijā par ģimenēm ar bērniem [4].

Pašreizējā valdība arvien vairāk tiecas sociāli atbildīgas politikas virzienā [5], tādēļ pašlaik nav nopietna pamata uzskatīt, ka pensionāru intereses būtu atstātas novārtā vai ka pensionāri būtu lielāki cietēji par citām vāji aizsargātajām sabiedrības grupām. Pat neiedziļinoties ekonomiskajās un juridiskajās niansēs, tas liek secināt, ka Pensionāru federācijas politiskā iniciatīva ir uzskatāma par atklāti populistisku.

Pašam populisma jēdzienam ir diezgan neskaidrs lietojums. Tā izcelsme ietiecas senā pagātnē un ir saistāma ar Senās Romas kustību "populāriem", ko mēdz latviskot arī kā "Tautas partiju" [6]. Laika gaitā par populistiskām ir vērtētas dažādas politiskās aktivitātes, līdz jēdziens ieguvis negatīvu nokrāsu un neskaidras robežas [7].

Šajā kontekstā es definēju populismu kā politiskas darbības, kas ir ekonomiski, ētiski vai citādi vāji pamatotas, bet, pateicoties virspusējai šķietamībai, spēj piesaistīt (vai vismaz ir vērstas uz to, lai piesaistītu) lielu sabiedrības grupu uzmanību un atbalstu. Dienaskārtības jautājumi, kas būtu uzskatāmi par atbilstošiem šai definīcijai, Latvijas neatkarības laikmeta politikā parādās regulāri. Tie, saprotami, ir mērķēti uz sociālajām grupām, kas ir:

  1. mazāk izglītotas un tādas, kam trūkst zināšanu tieši par politiku (tas ir, persona var būt lieliski izglītota kādās citās jomās, bet vāji orientēties sabiedrības pārvaldības jautājumos);
  2. mazāk iesaistītas sabiedriskajos procesos;
  3. neinteresējas par politiku;
  4. nelaimīgāki cilvēki.

Jo īpaši populistiskai ietekmēšanai ir pakļautas sabiedrības, kurās kopējais zināšanu un izglītības līmenis par politiskajiem jautājumiem ir zems. Mūsdienās visbiežāk tās ir sabiedrības, kuru demokrātijas pieredze ir salīdzinoši īsa un kas ir noslēgtas no ārpasaules. Bieži tas nozīmē vienu un to pašu, jo, pamatoti vai nejauši, mūsdienās laimīgākie cilvēki dzīvo tieši sabiedrībās ar labām demokrātijas tradīcijām [8].

Tāpat saprotams ir arī tas, kādēļ populismam vairāk pakļaujas cilvēki, kam ir mazāk aktīvi sociālie kontakti. Ieklausoties dažādos viedokļos un ieskatoties dažādās dzīves situācijās, cilvēki ir spiesti aizdomāties un saskatīt, ka vienkāršu atbilžu uz sarežģītiem jautājumiem nav.

Kas mudina nelaimīgākus cilvēkus nosliekties par labu populistiskām idejām? Nespēja atrisināt sev nozīmīgas ikdienas problēmas, sašaurinātā domāšana, kuras centrā ir savas personīgās nepatikšanas, rada kārdinājumu ķerties pie pēdējiem salmiņiem un cerēt uz izdošanos.

Vēsturisku iemeslu dēļ Latvijā samērā liela sabiedrības daļa pieder tām sociālajām grupām, kas ir īpaši pakļautas populisma riskam. Te jāpiemin gan mūsu totalitārisma un autoritārisma pieredze no 1934. līdz 1990. gadam (un tikai padsmit gadus ilgusī demokrātijas pieredze pirms tam), gan sabiedrības nospiestība un samērā zemais laimes līmenis [9], un relatīvi mazāk attīstītie sociālie kontakti (divvalodīgā sabiedrības struktūra, savstarpējais aizdomīgums).

Patiešām, populistisku iniciatīvu kopš 90. gadu sākuma Latvijā nav trūcis. Pieminēšu visvienkāršākos un acīmredzamākos populisma paraugus – aicinājumus izraidīt okupācijas perioda imigrantus –, kā arī citus ētiski apšaubāmus nacionālos saukļus (šeit es ieskaitu arī krievu nacionālistu rīkotās aktivitātes – kaut vai divvalodības referendumu), Šlesera, Šķēles un Lemberga "labo saimnieku" priekšvēlēšanu kampaņas, aicinājumus stingrāk vērsties pret seksuālajām minoritātēm un tamlīdzīgi. Netipiski Eiropas valstīm – ekonomiski jautājumi populistiskā mērcē Latvijā ir parādījušies tikai retumis, tādēļ pensionāri šajā gadījumā ir uzskatāmi par jauna ceļa meklētājiem.

Tomēr pensionāru iniciatīva ir izrādījusies samērā klusa un nemanāma. Vājā sabiedrības reakcija man atgādināja paša novērojumu – populisma kārts Latvijas politikā šķiet strauji zaudējam spēku.

Viens no iespējamākajiem cēloņiem varētu būt straujais sabiedrības atvērtības pieaugums. Jā, reti minēts, bet pozitīvi vērtējams blakusefekts lielajai ekonomiskajai imigrācijai ir arī būtisks zināšanu pieaugums par to, kā dzīvo "tur" – turklāt šīs zināšanas bez starpniekiem un tātad bez laika aiztures nonāk pie politiski mazāk izglītotās sabiedrības daļas. Tiek arī uzkrāta pieredze dzīvei demokrātiskā sabiedrībā, demokrātija ienāk arī tādās dzīves jomās, kurās agrāk iespējas kaut ko ietekmēt ir bijušas niecīgas (kopīgu lēmumu pieņemšana dzīvokļu īpašnieku biedrībās, vecāku pieaugošā loma bērnudārzos un skolās).

Tāpat, manuprāt, sabiedrība gluži vienkārši nogurst no bezgalīgas vārīšanās par tēmām, kurām netiek panākts vēlamais risinājums (populisma gadījumā, kā iepriekš definēts, šāds risinājums nemaz nav iespējams). Nepatīkamais blakusefekts – populismam visvairāk pakļautā sabiedrības daļa zaudē entuziasmu (tas vēl skan tīri jauki) un kļūst apātiska, naidīga pret iespēju kaut ko panākt vispār (lūk, šīs jau ir nevēlamākas sekas).

Visticamāk, katra jauna populistiska iniciatīva, ja tā sekos tuvākajos gados, būs arvien neveiksmīgāka – tas ir, sasniegs arvien mazāku vēlamo efektu, salīdzinot ar ieguldītajiem resursiem tēmas reklamēšanā. Jaunas, īpaši uzkurinošas tēmas atrast kļūst arvien grūtāk, arī vecās spēj saistīt konsekventi sarūkošu cilvēku skaitu. Tas notiek pat bez izteiksmīgas politiskās izglītošanas skolās un plašsaziņas līdzekļu palīdzības.

Visdrīzāk, arī pensiju atpakaļejošās indeksācijas referendums neizdosies ne tuvu tik veiksmīgs, kā sākotnēji iecerēts. Lai arī pensionāri ir viena no tām iedzīvotāju kategorijām, kam raksturīga vājāka izpratne par politiskajiem procesiem (gan zemāka izglītības līmeņa, gan ilgākas dzīves pieredzes nedemokrātiskā sistēmā, gan ierobežotāku sociālo kontaktu dēļ), tomēr maz ticams, ka lielākā daļa būs gatavi celties kājās un parakstīties par vāji segtu politisku aicinājumu.

Mani visvairāk iepriecinātu, ja populisma kārts izmantotāji politikā atmestu tam ar roku un pievērstos kaut kam jēdzīgākam. Atcerēsimies taču nelaimīgos populisma patērētājus, kam tagad ir jādzīvo ar vilšanās sajūtu!
 

 

 

[1] Lazda, R. (2012). Nestabilie konservatīvie. 1/4 Satori, /fotogalerija/4906

[2] Verze vairs nevadīs pensionāru federāciju. (2013). Delfi.lv, http://www.delfi.lv/news/national/politics/verze-vairs-nevadis-pensionaru-federaciju.d?id=43062656

[3] Pensionāri vāks parakstus ātrākai pensiju indeksācijai. (2013). TVNet.lv, http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/454249-pensionari_vaks_parakstus_pensiju_indeksacijai_ar_atpakalejosu_datumu

[4] Bičevska, A. (2012). Kā krīze ietekmēja dažādu iedzīvotāju grupu pirktspēju. Makroekonomika.lv, http://www.makroekonomika.lv/ka-krize-ietekmeja-dazadu-iedzivotaju-grupu-pirktspeju

[5] FM piedāvā palielināt minimālo algu līdz 225 latiem. (2013). Apollo.lv, http://www.apollo.lv/zinas/fm-piedava-palielinat-minimalo-algu-lidz-225-latiem/554998

[6] Tumans, H. (2004). Romas valsts agrīnā periodā un republikas laikā. http://home.lu.lv/~harijs/Macibu%20materiali%20,teksti/Senas%20Romas%20VesturesTeksti/Rom%20Republika.doc

[7] Albertazzi, D., McDonnell, D. (2007). Introduction: The Sceptre and the Spectre. Twenty-First Century Populism: The Spectre of Western European Democracy. Palgrave Connect. http://www.palgrave.com/PDFs/023001349X.pdf

[8] Haller, M., Hadler, M. (2006). How Social Relations and Structures Can Produce Happiness and Unhappiness: An International Comparative Analysis. Social Indicators Research, 75: 169–216

[9] Veenhoven, R. (2012). Happiness in Latvia. World Database of Happiness, Erasmus University Rotterdam http://worlddatabaseofhappiness.eur.nl/hap_nat/nat_fp.php?cntry=50&name=Latvia&mode=3&subjects=21&publics=46

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
10