Politiķu 1. septembris

Kā jebkurā rituālā, arī situāciju kopumā ar nosaukumu "1. septembris" ir slāņi, kas savstarpēji nekomunicē. Piemēram, ļoti šaubos, vai skolēni un viņu vecāki iepazīstas ar valsts augstāko amatpersonu apsveikumiem un vēlējumiem šajā dienā. Šis otrais slānis labi saprotamu iemeslu dēļ tiek ierindots politiskās, pieklājīgi izsakoties, retorikas sadaļā, kas ir ignorējama.

Tomēr daži saturiski akcenti šajos tekstos, manuprāt, ir pieminēšanas vērti, jo ilustrē t.s. politikas veidotāju domāšanas veidu.

Ikviens interesents Valsts prezidenta interneta vietnē var iepazīties ar Vējoņa uzrunām – arī tām, kas teiktas dažādos izglītībai veltītos forumos vai skolu apmeklējumos. Līdz ar to iztikšu bez citātiem, tomēr valsts pirmās amatpersonas sacītajā izteikti atkārtojas viena tēze – "Latvijai ir vajadzīgi...", "valstij ir vajadzīgi...", un seko uzskaitījums: "izglītoti, zinoši" utt. cilvēki. Tātad tiek uzsvērta izglītību iegūstošo un sniedzošo atbildība valsts (Latvijas, tautas) priekšā. Pat negrasos ironizēt par šo uzstādījumu, tomēr tas nenoliedzami izslēdz citu. Piemēram, ka skolēnu un viņu vecāku galvenā motivācija iegūt labu izglītību (par šī jēdziena saturu vēlāk), lai jaunais cilvēks varētu, atvainojiet, veiksmīgi notīties no šīs teritorijas.

Tātad nav nemaz vajadzīgas bezjēdzīgas prātuļošanas par tēmu "ko tu darītu, ja Krievija iebruktu Latvijā?", lai apjēgtu, ka indivīda un valsts intereses var būtiski atšķirties. Un, cik noprotams no oficiālās retorikas, indivīda intereses var tikt novērtētas kā savtīgas un nepatriotiskas, tātad nevēlamas.

Te, protams, var iebilst, ka konfrontēt valsts (tikai nesāksim debates par tēmu, kas ir "valsts"...) un indivīda intereses nedrīkst, jo tās visā indivīda mūža garumā tiek salāgotas, tiek meklēti kompromisi utt. Tomēr, atkārtošos, mans mērķis nav apzīmēt kādas intereses kā svarīgākas, vien iezīmēt atšķirīgumu. Kas, starp citu, izpaužas arī, kad "Latvijas" intereses demogrāfijā saduras ar indivīda plāniem un prioritātēm.

Un, turpinot demogrāfijas tēmu un vienlaicīgi atgriežoties pie izglītības, interešu neizbēgamais atšķirīgums parādās arī citā aspektā. Skaidrs, ka valsts interesēs (un galu galā arī indivīda) būtu tas, ka var plānot skolēnu skaitu. Un tikpat skaidrs, ka indivīds daudzos gadījumos pat nedomā pieskaņoties šādai interesei.

Valsts tradicionāli definē savu interešu pārākumu (būtu dīvaini, ja tā nebūtu). Piemēram, ja indivīds čiepst, ka negrasās maksāt visus nodokļus, jo nesaprot, ko saņem pretī, un vispār pats par sevi parūpēsies, valsts atcērt, ka tā rīkoties nedrīkst, jo ir "kopējās intereses". Un tātad (ja ņemam par pilnu amatpersonu runas) interešu lokam, kuram, pēc valsts uzskatiem, indivīdam ir jāpiekāpjas – nodokļi, drošība, – pievienojas arī izglītība.

Turpinot vēstījumu "Latvijai nepieciešami..." pārdomāšanu, rodas jautājums par tiem, kuri nav "gudri", "zinoši" un "uzņēmīgi". Vai tie Latvijai nav vajadzīgi? Tā, protams, neviens neuzdrīkstēsies teikt un, visticamākais, tā arī patiešām nedomā. Tomēr neizrunātā ideāla (ilūzijas?) līmenī, šķiet, tomēr ir priekšstats, ka mūsdienās cilvēkam ir jābūt... (seko uzskaitījums, neatkārtošos). Tātad saglabājas – neņemos minēt, cik tūkstošgades vecais, – viedoklis, ka vispār ir zināms pazīmju komplekts, kas nepieciešams cilvēkam, lai viņš atbilstu noteiktam "aprakstam".

Interesants arī jautājums, kā amatpersonas saprot "labas izglītības" jēdzienu. Ministru kabineta 1. septembra sēde iesākās ar izglītības ministres lūgumu kolēģiem vienā teikumā noformulēt atbildi. Atsakoties no atbilžu vērtējuma, atšķirības tajās tomēr reljefas. Piemēram, daļa ministru (labklājības Augulis, zemkopības Dūklavs) akcentēja, ka laba izglītība ir tā, kas nodrošina "karjeru", labu atalgojumu, lielākas izredzes darba tirgū. Savukārt citi (pati Seile, tieslietu Rasnačs, finanšu Reirs) kā primāro mērķi minēja "cieņu pret citiem", "radošu domāšanu", "vēlmi izzināt", turklāt visa mūža garumā.

Versiju atšķirība kā tāda nav nekas apsmaidāms, jo tēma par izglītības mērķi un saturu, šķiet, ir tikpat bezgalīga kā mēģinājumi nodefinēt "kultūru". Tomēr dažas piezīmes.

Vieglas pavīpsnāšanas līmenī jāmin, ka dažu valdības locekļu izpratne ir zināmā pretrunā ar Valsts prezidenta pausto, jo "karjera" un "labs atalgojums" nepārprotami ir indivīda interešu lauciņš, kurā būtu naivi prasīt piekāpšanos "valsts" interesēm.

Būtiskāks ir jautājums, kā nozaru politisko vadītāju priekšstats par vēlamo mijiedarbojas ar tādām praktiskām lietām kā, piemēram, mācību saturs. Pieņemsim, ka varam ignorēt "neprofila" ministru viedokļus – lai gan jāņem vērā, ka viņi var neatbalstīt, viņuprāt, "nepareizu" izglītības sistēmu tās finansējuma aspektā. Paliksim pie izglītības un kultūras ministrēm. Tātad mums ir vārdu savienojumi par to, kas ir labas izglītības mērķis un saturs. "Jūtīgas sirdis" (Seile), "vērtības" (Melbārde), jau minētā "cieņa pret citiem" (Seile). Minētās īpašības un prasmes ir – bez ironijas – visnotaļ vajadzīgas, un tieši tādēļ jautājums ir, kā šis politiskais pieteikums tiek un tiks reāli īstenots mācību priekšmetu, mācību līdzekļu, pedagogu sagatavotības un vēl, un vēl daudzu jautājumu griezumā.

Seilei un Melbārdei, iespējams, ir priekšstats, kā "pareizos vārdus" pārvērst darbos, tomēr kopumā politiskās elites runātīgums 1. septembrī disonē ar neslēpto distancēšanos no izglītības sistēmas reformas praktiskajiem aspektiem.

Un – var būt labi vien ir, ka skolēni un vecāki amatpersonu runas nelasa, jo tās var radīt jautājumus par to, ko valsts no viņiem sagaida un kādus viņus grib redzēt.