Ironiski: arī liela daļa no tiem, kuri premjerei Straujumai pārmet neizlēmīgumu un "stingras rokas" trūkumu, atzīst, ka tikai no pašas Straujumas atkarīgs, vai Latvijai būs jauna valdība. Par vāju pasludinātā amatpersona negaidīti izrādās ļoti ietekmīga.
Tālākais teksts ir subjektīvas piezīmes par politiķu un politikas komentētāju lielāko problēmu – neiespējamību aprakstīt, prognozēt politiskos procesos, balstoties no politiskās loģikas viedokļa it kā racionālos apsvērumos. Iespējams, šī problēma izriet no nespējas vai nevēlēšanās politiskā procesa dalībniekus izprast ārpus šī procesa, izprast viņus kā cilvēkus, kuru motivācijā politiskā loģika ir tikai viens no elementiem.
Lai šo tēzi ilustrētu, atgriezīšos pie Straujumas "gadījuma". Tie indivīdi, kuri šī ministru kabineta "restartu" uzskata vai nu par nepieciešamu, vai vienkārši neizbēgamu (t.i., neatkarīgi no pašu attieksmes), jau mēnešiem ilgi lauza galvu par to, kas, atvainojos par neveiklu kalambūru, notiek Straujumas galvā. Raugi, viņa vairākkārtīgi it kā esot pati paudusi gatavību dot vietu citam valdības vadītāja postenī, bet arvien pārdomā. Tas it kā ir tik neloģiski, ka plaukst un zeļ versijas par to, kurš šī cilvēka lēmumus ietekmē un kuros, iespējams, publikas nenojaustos indivīdos viņa ieklausās. Biroja vadītājs, eksprezidents Bērziņš, Lembergs, kādi citi? Faktiski netiek pieņemta versija, ka Straujuma vienkārši... nu jā, pārdomā.
Es, protams, varu tikai minēt, tomēr manā hipotēzē par to, kas motivē cilvēku varas elitē, iekļaujas šāda "bilde". Lokālās politikas problēmas un intrigas tevi tiešām var novest līdz dvēseles stāvoklim "vai man to baigi vajag?". Bet tad tu aizbrauc ārvalstu vizītē, satiec citu valstu vadītājus, kuri tev neprasa neko par skolotāju streiku vai "airBaltic", tu jūties starp savējiem pasaules politiskajā elitē, kā saka, pacelies virs pašmāju "pīļu dīķa", un – hei! – tonuss uzlabojas. Tas droši vien neizklausās loģiski, jo no "pīļu dīķa" izvairīties tāpat nevar, tomēr varbūt šāda iespēja psiholoģiski "pārslēgties" izrādās spēcīgs arguments.
Cits piemērs: Saeimas bijušās spīkeres Āboltiņas neslēptā nepatika pret viņas pēcteci šajā postenī – Mūrnieci. It kā neracionāla kaut vai tāpēc, ka "Vienotības" līderei būtu svarīgāki jautājumi risināmi un šis konflikts nevajadzīgi sarežģī tāpat juceklīgās attiecības koalīcijā. Un atkal es varu tikai spekulēt, tomēr pieļauju, ka Āboltiņai, kura smagi strādājusi, lai būtu Latvijas politikā tas, kas viņa ir, kura saņēmusi gana daudz zilumu (kaut neievēlēšanu Saeimā), vienkārši liekas netaisnīga situācija, ka kādam citam augstais amats faktiski iekrīt rokās. Nu kā lai šāds cilvēks nav kaitinošs?
Pieļauju, ka virkne situāciju mums liekas neloģiskas tādēļ, ka mēs pašu politiku, atrašanos tajā uzskatām par kaut ko kvalitatīvi atšķirīgu (visbiežāk sliktā nozīmē) no "normālas dzīves". Piemēram, kāpēc t.s. liberāļu spārns "Vienotībā" tikai burkšķ un prognozē partijai "sliktu galu", bet prom neiet? Iespējams, tāpēc, ka arī politika ir darbs – ar savu rutīnu, inerci? Cik daudzi no mums, "normālu darbu" strādājošajiem, ir gatavi meklēt jaunu darbavietu tāpēc, ka priekšnieks liekas kretīns? Banālā frāze "darbs ir darbs" varbūt ir spēkā arī politikā.
No otras puses, politikas "nenormālību" mēs dažkārt saprotam tā, ka politiķi ir gatavi sadarboties kaut ar pašu nelabo, lai tikai "noturētos pie siles", visas šīs frāzes par "kompromisu mākslu", "emocijām politikā nav vietas" utt. Turklāt šai konstrukcijai netrūkst pierādījumu – "Vienotības" gatavība strādāt kopā ar Lembergu vien ir ko vērta... Tomēr man liekas, ka no racionālā viedokļa aplamas situācijas politikā rodas ne jau tāpēc, ka procesa dalībnieki neprot "izskaitļot", bet gan tāpēc, ka pareizi sastādītais "vienādojums" rada emocionālu diskomfortu... Piemēram, it kā Āboltiņai nevajadzētu būt problēmai Straujumas demisijas gadījumā saņemt pašreizējās koalīcijas atbalstu, lai kļūtu par premjeri. Pat viņas oponenti šīs dāmas talantus nenoliedz. Tomēr ir tāds "sīkums" kā daži no Nacionālās apvienības frakcijas deputātiem šajā Saeimā, kuri iepriekšējā sasaukumā bija "Vienotības" frakcijā (Rībena, Buiķis, Kursīte-Pakule) un, šķiet, emocionāli "nesagremos" šādu pavērsienu. Lai gan, atkārtošos, tas it kā nav racionāli – "sliktā" Āboltiņa tāpat ir viena no ietekmīgākajiem personāžiem Latvijas politikā. Rupji sakot, kāda starpība – bet, redz', ir gan.
Dažkārt šīs it kā dīvainās situācijas politikā saistītas ar objektīvām (līdzīgi ir arī ārpus politikas) grūtībām situāciju (kas "šeit un tagad" izskatās absolūti racionāla) izvērtēt garākā laika nogrieznī un no nepierastiem skatpunktiem. Te kā piemēru var minēt "zaļo zemnieku" labi zināmo un pašu kultivēto darbības modeli, ko varētu apzīmēt "būt otrajiem ir ērti". Lai gan, ja tā var teikt, tehniski ZZS nebūtu nekādu problēmu uzņemties iniciatīvu (nedaudz mazāka, salīdzinot ar "Vienotību", frakcija Saeimā nav arguments), apvienība to nedara, jo uzskata, ka tās interesēm atbilstošāk ir ļaut "Vienotībai" būt par simbolu pretrunīgiem vai aplamiem koalīcijas lēmumiem. Un tā tas varētu būt. Tomēr problēma ir tā, ka vienā, grūti notveramā brīdī šāda distancēšanās vairs nenes augļus. Jo pieņemtie lēmumi ir tādi, ka tu vairs nevari māt koalīcijas partneru virzienā, tāpēc ka tev vienalga prasīs paskaidrot lēmumu jēgu. Bet kā nofiksēt šo "brīdi"? Socioloģiskās aptaujas (reitingi) to nepateiks, apvienības atspoguļojums medijos arī, ir nepieciešama tāda iracionāla spēja kā "čutene". Rezultātā iegūstam situāciju, kurā "zaļajiem zemniekiem" ir potenciāls – ja atmetam arī visām partijām raksturīgo vāvuļošanu par to bezgala garajiem "rezervistu soliņiem" – nomainīt "Vienotību", tomēr tas nenotiek un, šķiet, nenotiks. Un zemkopības ministrs Dūklavs, kuru politikā iesaistītie vienprātīgi atzīst par ļoti ietekmīgu cilvēku, turpina un turpinās funkcionēt publiskajā tēlā "taisnu valodu runājošs lauku cilvēks".
Šīs piezīmes, iespējams, ir politikas pārliecīga psiholoģizēšana. Tomēr "nesaprotamu" situāciju Latvijas iekšpolitikā ir tik daudz, ka, ja tā var teikt, klasiski politoloģiskie apraksta instrumenti ir acīmredzami nepietiekoši.
0