Politika vēlējuma izteiksmē

"Vienotības" nodoms, tuvojoties Latvijas valstiskuma simtgadei, definēt virsmērķus ("Latvijas simtgades plāns" pagaidām ir tikai darba nosaukums, tādēļ bezjēdzīgi par šo formulējumu ironizēt) būs ļoti grūti īstenojams. Turklāt neatkarīgi no pašas partijas, kā tagad saka, intelektuālās kapacitātes un rīcībspējas.

Šī teksta ietvaros nepieciešamas divas atrunas. Pirmā – noliekam malā ķengāšanos par politisko partiju spēju kaut ko jēdzīgu formulēt. Kaut vai tā banālā iemesla dēļ, ka citām pilsoņu grupām šajā ziņā nesokas daudz labāk. Otrā – mēs konceptuāli neapšaubām (t.i., autors gan apšauba, bet tā ir cita tēma) mēģinājumu formulēt virsmērķu nepieciešamību kā tādu.

Tātad objektīvās grūtības.

Pirmā un piezemētākā – ja kā atskaites punkts izvēlēts 2018. gads, tad faktiski atlikušais laika nogrieznis (ja ņem vērā lēmumu pieņemšanas procesu īpatnības Latvijā) ir pārāk īss, lai kaut ko būtiski mainītu (t.sk. pārsniegtu iepriekš izvirzītos mērķus).

Otrā: ļoti piesardzīgi izturos pret formulējumu "dzīvojam lielu, neprognozējamu izmaiņu priekšvakarā", jo, pieļauju, līdzīgi savu situāciju cilvēki uztvēruši regulāri, tomēr zināms pamats tam šobrīd ir. Mēs nevaram pilnvērtīgi modelēt, kas tuvākā gada divu laikā notiks vairākos Latviju tieši skarošos jautājumu lokos (Krievija, izaicinājumi, ar kuriem saskaras Eiropas Savienība, u.c.). Līdz ar to iespējama ir situācija, ka 2015. gada nogalē formulēti virsmērķi vairs nerezonē ar reālajām prioritātēm vai vismaz prioritātēm sabiedrības noskaņojumā.

Aprakstot trešo problēmu, autors nepārprotami nonāk pretrunā ar paša vairākkārtīgi pausto (t.sk. publikācijās šajā portālā) alerģiju pret, rupji sakot, krāmēšanos ap un par t.s. vērtību tematiku. Pretruna izpaužas tā, ka "Vienotības" pieteiktās vīzijas kontekstā, manuprāt, lielāka uzmanība pievēršama tieši vērtībām, nevis nomērāmiem ekonomiskiem rādītājiem.

Lieta tā, ka šādi rādītāji – arī tad, ja tie ir reāli sasniedzami, – aplūkoti kaut citu ES dalībvalstu kontekstā, nerada argumentāciju (ja skarbi par tādu neuzskatām patriotismu utt.), kāpēc kādam šajā valstī būtu jāturpina dzīvot.

Ilustrācijai varam lietot plānā minēto mērķi, lai vidējā alga 2018. gadā pārsniedz 1000 eiro mēnesī. No vienas puses, šāds rādītājs "saka", ka cilvēku ienākumi palielināsies. No otras puses, ikvienam tāpat ir skaidrs, ka šis līmenis vienalga būs zemāks nekā daudzās ES valstīs. Tātad jautājums ir: kas būtu tas, kas kompensētu Latvijā dzīvojošajiem pārskatāmā nākotnē neizbēgamo materiālā komforta līmeņa atšķirību? Lai gan ar skābu sejas izteiksmi, jāizsaka pieļāvums, ka tad mums jārunā par vērtībām konstrukcijā ar nosaukumu Latvijas Republika.

Viegli iedomāties, ka te liela daļa publikas novaidas, paredzot, ko vērtību apraksts nozīmē politisko aprindu "izpildījumā". "Radoši, izglītoti un konkurētspējīgi Latvijas iedzīvotāji" un tādā garā. Esmu gatavs kolektīvajā vaidēšanā piedalīties, tomēr varbūt konstruktīvāk ir ieteikt politiskā domraksta sacerētājiem mainīt, socioloģijas žargonā izsakoties, optiku. Proti, nevis aprakstīt vēlamos pilsoņus – kaut vai tādēļ, ka tas tomēr ir baigi aizbildnieciski, – bet vēlamās varas attiecības ar pilsoņiem, to, kādas vērtības šajās attiecībās ir jāuztur.

Runa ir par zināmu minimumu, kura ievērošanas gadījumā Latvijas cilvēki, kas, šķiet, nelolo ilūzijas par valsts objektīvajām iespējām un varas subjektīvajām īpatnībām, varētu vismaz teikt, ka valsts viņus, atvainojos, nečakarē un izturas pret indivīdu ar minimālu respektu.

Nemāku šo minimumu aprakstīt politikas valodā, tādēļ jālieto sarunvalodas izteicienu žanrs. "Nevari palīdzēt – vismaz netraucē", "Neesi pārliecināts – nesoli", "Valsts nepieņem savstarpēji pretrunīgus regulējumus" utt.

Vērtību formulēšanu aprakstāmās deklarācijas kontekstā apgrūtina Satversmes preambula, kas, atvainojos, tika tapināta pēc principa "kaut ko visiem", un rezultātā mums kā valsts vērtības vienā čupā ir sekulārās, kristīgās, "latviskās dzīvesziņas" vērtības utt. Tomēr nekas netraucē "Vienotībai" – ja tā vēlas un spēj – definēt tās aizstāvētās vērtības precīzāk.

Neiztirzājot iemeslus, intuitīvi liekas, ka šie jautājumi, kas līdz šim lielai daļai Latvijas sabiedrības nav bijuši nozīmīgi, tuvāko gadu laikā kļūs saprotami un interesanti.

Atgriežoties pie "Vienotības" ļaužu izstrādātā teksta, kas tika publikai priekšā likts aizvadītās nedēļas nogalē un vēl tiks, cik noprotams, uzlabots, ieteikums būtu lielāku uzmanību pievērst tēžu savstarpējai saistībai. Piemēram, nodokļu sistēmas sadaļā tiek deklarēts: "Visa veida ienākumiem tiks piemērotas vienādas likmes. Ieviesīsim progresivitātes principus īpašuma, ienākuma un patēriņa nodokļos." Nepiekasoties vēstījums kopumā ir pietiekami konkrēts. Tomēr, manuprāt, tas (un arī citi) "nolasītos" jēdzīgāk, ja tam būtu sasaiste ar vēstījumu, ko šīs izmaiņas dos. Nu, piemēram, ļaus finansēt tādas un tādas vajadzības.

Respektēju, ka – par spīti teksta sākumā ierosinātajam nošķīrumam starp šāda veida uzsaukumu saturu un konkrētā politiskā spēka darbiem un nedarbiem – lasītājs nelabā balsī iesauksies, ka visi šie intelektuālie vingrinājumi ir bezjēdzīgi, jo ne jau nu ŠITIE kaut ko pēkšņi prātīgu izdarīs. Labi. Tomēr liekas, ka, lai cik varbūt sadomāts iemesls ir valsts simtgade, debates (nevis gatavi notiesājoši spriedumi) par šīs valsts saturu būtu vērtīgas neatkarīgi no tā, kurš tās iniciē. Tostarp stimulējot kritiskas piezīmes par kādu versiju.